Droši vien maz būs cilvēku, kas zina, kas ir veļi, kas ir veļu laiks, ko tas mums dod, un ko un kāpēc tajā dara. Toties pilnīgi noteikti lielais vairums zina, kas ir Halovīns. Zina, ka jāiet uz veikalu, jāpērk vismaz kilograms lēto konču, plastmasas skeleti, ķirbji, raganu cepures un zirnekļu tīkli, ar tiem jādekorē sevi un savu māju, un jābiedē citi.
Bērniem mediji, veikali un mēs paši esam iemācījuši šo dienu gaidīt, jo varēs jautroties, viegli, daudz un par velti dabūt končas. Būs līksma sirošana pa tuvākām vai tālākām kaimiņu mājām un pēc tam ieguvuma notiesāšana. Jo tas ir jautri, jo bērniem patīk un viņi to prasa. Izklaide.
Virspusējība ir mūsdienu rietumu sabiedrības raksturojošā iezīme – ātrāk, vairāk, lētāk, vairāk, lētāk, ātrāk. Nav laika apstāties un iedziļināties. E-pasts dzen e-pastu, ziņa dzen ziņu, vakardienas foto vai posts sociālajos tīklos šodien vairs nav aktuāls, jāveido jauns. Jākāpina ražošanas un pārdošanas apjomi, jāveicina ekonomikas izaugsme, un tā bezgalīgi - kāpinām, ražojam, vairojam, patērējam. Patērējam visu, sākot ar vietējām ziņām un beidzot ar komercializētiem globāliem svētkiem. Varētu šķist, kas gan tur liels, ka katru gadu pērkam zemas kvalitātes plastmasas dekorācijas un tērpus un līksmojamies. Taču tam ir maksa, - mēs zaudējam saikni ar savu kultūru, saviem senčiem un savām saknēm. Daudzi teiks, kas par to? Uz ko es varu atbildēt, ka tādējādi mēs zaudējam savu identitāti - gan personīgo, gan nacionālo. Zaudējam pamatu, kas ir veidojis mūsu domāšanu, vērtības un pasaules uztveri. Manuprāt, tā ir ļoti dārga maksa par izklaidi.
.jpg)
Virspusēji raugoties, varētu šķist, ka mūsu tradīcijas ir pliekanas un garlaicīgas. Tomēr iedziļinoties, atklājās dziļas psihiskas zināšanas un prakses, kas sniedz spēku un enerģiju, palīdz pārvarēt grūtus brīžus un novērtēt labos. Tajās atklājam, ka Dieviņš mīt katrā zāles stiebrā, vēja pūsmā, un katrā no mums.
Tas ir laiks, kad daba pieklust un mēs varam vieglāk ielūkoties savā iekšējā pasaulē un nonākt ar to kontaktā. Tas ir laiks, kad pār rudenīgajām pļavām dzestrajos vakaros veļas miglas vāli un ar tiem kopā mūs nāk apciemot mūsu senču veļi. Veļi nav spoki vai gari, tie ir aizgājušo cilvēku vēlmju ķermeņi - smalkajā pasaulē saglabājusies enerģija, kas veidojās no cilvēka vēlmēm, domām, rakstura īpašībām. Visām izpausmēm, kas konkrēto cilvēku padarīja par viņu pašu. Senie latvieši ar veļiem runājās, tie gatavoja senču gariem mielastu un to uz nakti atstāja pirtiņā vai klētī. Veļi nenāca biedēt vai diedelēt, bet gan apraudzīt savus pēctečus un sniegt tiem palīdzību, dot padomus.
Veļu laikā arī tika gatavotas un vilktas maskas – vecīši – parasti baltās vai gaišās drānās, aizsegtu seju. Vecīši, līdzīgi kā budēļi, gāja no mājas uz māju, taču netrokšņojot, bet klusi dziedot un apveltot mājiniekus ar svētību. Maskas simbolizēja senču atnākšanu, savienošanos ar veļu un kosmisko pasauli.
.jpg)
Maskām psihiski ir ļoti dziļa jēga, jo uzvelkot masku, mēs atdalāmies no savas personības, no ego, kļūstam par kādu citu. Tas mūs savieno ar zemapziņu, ar arhetipiskajiem spēkiem, tādējādi līdzsvarojot mūsu psiholoģisko veselību. Veļi tika ar vārdiem aicināti un arī ar vārdiem un skaļām skaņām skaidri raidīti prom. Jo dzīvajiem ir šī saule un veļiem tā jeb viņsaule. Kāpēc tas viss? Jo mūsu senči ticēja, ka veļi nes svētību un dod padomu. Tāpat viņi dziļi godāja dabu kā Dieva izpausmi, darbu kā tikumu un smēlās spēku dziedot, skanot savās vibrācijās. Viņi ar šo pārliecību, ar savas cilts un vēlāk nacionālās identitātes sajūtu, dzīvoja un tā turēja viņus garā un dvēselē stiprus, cauri krusta kariem, cauri apspiestībai un dzimtbūšanai, cauri vācu, zviedru un krievu laikiem 800 (!) gadu garumā.
Man ir svarīga mana tauta, mana kultūra un manas saknes. Tāpēc man ir svarīgi kopt savas tradīcijas. Protams, laiks iet uz priekšu un tagad reti kuram ir klēts, pļava pie tās vai pirts. Tomēr mūsdienās ir iespēja piedalīties veļu vakaros (vai citos latviskajos godos). Tos katru gadu rīko folkloras kopas vai folkloras kopēji dažādās Latvijas malās. Es katru gadu piedalos veļu vakaros un citos gadskārtu uguns rituālos. Tā ir mana garīgā prakse, manu senču, caur uguni un ūdeni gadsimtiem iznesta. Tajā es smeļos spēku, iegūstu līdzsvaru un sajūtu savu stabilitāti.
.jpg)
Tomēr katrs mēs esam dažādi un ko tad darīt veļu laikā, ja nevēlaties nodarboties ar folkloru? Var pētīt un veidot savu cilts koku. Piezvanīt vecmāmiņai vai vectētiņam un patiešām noklausīties viņu stāstus, un varbūt pierakstīt, lai paliek nākamajām dzimtas paaudzēm. Iedegt svecīti un sirdī atcerēties tuviniekus, kas viņā saulē. Domās palūgt padomu un ļaut sirdī saklausīt atbildi. Apmeklēt un sakopt dzimtas kapus.
Pabūt klusumā - gan ārējā, gan iekšējā.
.jpg)
Bērniem es šajā laikā pastiprināti stāstu par viņu senčiem, skatāmies vecos foto albumus, stāstu dzimtas stāstus, rādu piemiņas relikvijas. Viņiem nav izprotami koncepti par psihi un nacionālo mantojumu, toties viņu atmiņā saglabāsies stāsts par viņu vecvectēvu Kārli, un to kā viņš izdzīvoja divus pasaules karus, saglabājot ticību savas tautas labākai nākotnei.
Mums šodien ir svarīgi apzināties un saglabāt šo iekšējo cieņu pret saviem vecākiem, vecvecākiem un senākiem senčiem. Iespējams, ar kādu izlīgt, kādam palūgt piedošanu, ar kādu parunāties un vēl ar kādu kopā paraudāt. Iedot viņiem visiem vietu savā iekšējā pasaulē, savā apziņā, ļaut dzimtas enerģijai brīvi plūst. Tam ir šis veļu laiks.
Lai mums visiem mierīgi un gaiši!
Raksta autore: Ilze Zviedrīte / Ziemeļu vārti
