Ar Inesi iepazinos, kad meklēju ārstu osteopātu savam dēliņam. Katra vizīte bija arī kā terapija mums - vecākiem. Inesei nākamajā gadā apritēs jau 40 darba gadi ar lielu mūžizglītības pieredzi. Viņas pārziņā ir internā medicīna, osteopātija, homeopātija. Ļoti plašs ir viņas interešu loks, kas skar cilvēka psihi. Daudz ir to studējusi un gājusi cauri saviem personīgiem terapeitiskiem procesiem. Savu senču izsūtīšanu uz Sibīriju vairs neuztver kā kaut ko slēpjamu no sabiedrības, baidoties, ka tiks pieskaitīta "sliktajiem", kuriem, lai sevi attaisnotu, vienmēr jābūt ērtiem priekš citiem. Viņa ir pateicīga saviem skolotājiem, kas palīdzēja kļūt patiesai un nevajadzīgi netērēt enerģiju sev nebūtiskām lietām un sabiedrības uzstādījumiem, kas pašai nav saistoši. Kā Inese saka, tam visam nav tieša sakara ar ārsta osteopāta profesiju, taču tas palīdz darbā ar cilvēkiem. Osteopātija ir par spēju sajust, sadzirdēt.
Katrs pacients ir unikāls un osteopātijā nav standarta risinājumu. Vienā apmeklējumā var paveikt tik, cik spējīgs "pārstrādāt" cilvēka ķermenis. Terapijas seanss, no malas skatoties, var likties darbīgs, - kad ārsts kaut ko paspiež, masē, - bet tikpat labi var izskatīties ļoti pasīvs, kad osteopāts atgādina laisku, pie pacienta uz ķeblīša "snaudošu", ar uzliktu vienu vai abām plaukstām uz ķermeņa, personu. Akūtos stāvokļos var pietikt arī ar vienu vizīti, lai iestātos atvieglojums un uzlabojums. Visbiežāk pacienti atnāk ar hroniskiem procesiem. Katru reizi kopā ar klientu tiek izvērtēta nākošās vizītes nepieciešamība. Tās nav masāžas, tāpēc neeksistē automātiska ārstēšanas kursa nozīmēšana.
Latvijā osteopātija zināma kopš deviņdesmito gadu vidus, kad tika uzsākta pirmo ārstu osteopātu apmācība. Osteopātijas kā ārstēšanas metodes pirmsākumi datēti 1874. gadā. Tās pamatlicējs bija Endrjū Teilors Stils (1828 - 1917). Viņš izveidoja pirmo osteopātijas skolu pasaulē. Viņa skolnieks Litldžons 1917. gadā atvēra osteopātijas skolu Anglijā, pēc tam atvēra skolas arī Francijā un citās valstīs. Šobrīd pasaulē osteopātiju praktizē apmēram 50 valstīs.
Osteopātijas pamatā ir cilvēka ķermeņa kā vienotas sistēmas redzējums. "Dzīves izpausme ir kustībā, dažādas ķermeņa daļas funkcionē un kustas harmoniskā līdzsvarā, veicot organisma paša sistēmu un funkciju līdzsvarošanos," tā Dr. Stils noteica osteopātijas būtību. Osteopātija ir visa ķermeņa ārstēšana, kas balstās uz biomehānikas principiem, organisma fizioloģisko stāvokļu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi, atbilstoši medicīnas teorētiskajām koncepcijām un praktiskajām iemaņām.
Osteopātija ļauj saskatīt ķermeņa, apziņas un gara vienotību. Ārstam nepieciešama padziļināta izglītošanās gan diagnosticēšanā, gan terapijā, kurā tiek izmantotas osteopāta rokas. Tās kļūst par filigrānu instrumentu ar gadu gaitā izkoptu propriorecepciju (ķermeņa stāvokļa, līdzsvara un kustību pārmaiņu uztvere) un telpisko izjūtu. Apmācību procesā liela laika daļa tiek veltīta palpācijas (medicīniska izmeklēšana taustot) iemaņu apgūšanai. Jātrenējas ik dienu, lai varētu noteikt traucējumus dažādos audos dažādos dziļumos, kas izraisījuši noteiktas izmaiņas cilvēka organismā.
Osteopātija ir māksla diagnosticēt un ārstēt traucētas vai izmainītas funkcijas savstarpēji saistītās sistēmās: kaulu, locītavu, miofasciālas (muskuļus veido šķiedru kūlīši, kurus ietver saistaudu apvalks jeb fascija). Skeleta šķērssvītrotajos muskuļos vai muskuļu fascijā var veidoties pastiprināta jutīguma mezgliņi - savilkti, sasprindzināti kūlīši, ko dēvē par miofasciālajiem palaidējpunktiem jeb trigerpunktiem, kas izraisa miofasciālo sāpju sindromu utt. Šīs izmaiņas visos līmeņos var radīt nopietnus veselības traucējumus. Pamatā veidojas lielāki vai mazāki, ar aci redzami vai neredzami, tikai sajūtami kustību ierobežojumi. Kā iepriekš jau tika minēts -
Kur ir kustība, ir dzīvība, bet, kur tās nav vai tā ir traucēta, veidosies izmaiņas audos, kas ar laiku radīs nopietnus sarežģījumus veselībai.
Cilvēka organisms spēj adaptēties, pielāgoties, kompensēt. Situācijās, kad organisma spējas "pašārstēties" izsmeltas, osteopāts palīdzēs ķermenim atgūt veselību.
Būtiski pievērst uzmanību faktam, ka ķermenī viss uzkrājas, lai kādā vecumā un cik fiziska vai emocionāla rakstura traumas bijušas. Ari operācijas un saaugumi, kas veidojas veselus 8 mēnešus pēc tam, atstāj sekas. Katrs organisms reaģē citādi. Sekas var rasties negaidīti vai pēc ilgāka laika. Ķermenī ļoti liela nozīme ir fascijām, kas ir no galvas līdz kāju pirkstu galiem un veic balsta funkciju, nodrošina vielmaiņas procesus. Fascija ir kā caurspīdīgs plēves slānītis, kas pārklāj visas ķermeņa daļas. Fascijai ir arī starpsienas un dziļās lapiņas, kas norobežo muskuļu grupas un konkrētus veiklības muskuļus, padarot tos slīdīgākus. Fasciju no latīņu valodas tulko kā saiti, "binte". Tātad kaut ko apsaitē, kaut ko ietver. Fascija ir ķermeņa saistaudu apvalks.
Ir zināms, ka cilvēka attīstības procesā fascijas, kauli un visi saistaudi attīstījušies no mezenhīmas (daudzšūnu cilvēka dīgļa saistaudi tā agrīnajās attīstības stadijās), tikai katrai struktūrai ir savs blīvums. Tas nosaka arī to kopējās īpašības - viskozitāti, elastību. Muskuļi un fascijas nodrošina, lai visas ķermeņa daļas darbotos netraucēti. Slodzes gadījumā dažāda rakstura iestiepumi ietekmē visu struktūru funkciju. Fasciju tīklojums ir ļoti jutīgs. To var ietekmēt pārlieku liela slodze vai arī mazkustīgums, stress, apstarošanas, nepiemērots ēdiens. Kauli ķermenī ir izvietoti pa stresa līnijām. Tas pats attiecas arī uz fascijām. Kur lielāka slodze, tur masīvāki kauli un fascijas. Fasciju elastība samazinās līdz ar vecumu.
Ārstam osteopātam liela nozīme ir traumas mehānisma izpratnei. Pat nenozīmīgas traumas audos var izraisīt sekas ar lokāliem kustību ierobežojumiem, kas periodiski var radīt neskaidra rakstura sāpes traumas vietā vai attālināti, veidojot tur fibrozi (patoloģisks process, kura gaitā kādā orgānā attīstās šķiedru saistaudi).
Nozīmīga sadaļa osteopātijā ir grūtniecēm, zīdaiņiem, bērniem. Bērns vienmēr dzemdē centīsies ieņemt sev ērtāko iespējamo stāvokli. Embrija pozīciju dzemdē ietekmēs visi strukturālie ierobežojumi grūtnieces ķermenī - iegurņa asimetrija, mugurkaula un citu struktūru deformācijas, dzemdes izmaiņu stāvokļi, kas veicina dzemdes tonusa paaugstināšanos, medikamentozie, ķīmiskie un fiziskie faktori, stress. Osteopātiskajā ārstēšanā liela nozīme ir tam, kādā stāvoklī bērns atradies dzemdē. Lai mazinātu nevēlamas izmaiņas, osteopātiskā ārstēšana būtu ieteicama jau grūtniecei, kā ari zīdainim. Neveicot izmaiņu korekciju zīdainim, bērnam sākot staigāt, organisms gravitācijas spēka ietekmē adaptēsies un kompensēs šīs izmaiņas ar citu struktūru palīdzību. Tas pagarinās visu ārstēšanas procesu.
Ne visi ārsti osteopāti strādā ar grūtniecēm un zīdaiņiem.
Svarīgi būt neitralitātē. Svarīgi ir būt paļāvīgam. Netraucēt strādāt, necensties kontrolēt procesu. Atslābināties.
Runa ir par dzīves kvalitāti - apzināti vecāki jau mazu bērnu atved uz “tehnisko apskati”, lai izvērtē piesārņojumus, kas nāk no dzimtas, izanalizē piemērotu ēdienkarti (bioindividuāla ēšana), iesaka bioloģiski aktīvas, attīstībai, labai veselībai nepieciešamas vielas, kas jālieto utt. Ļoti svarīga mikrobioma kvalitāte (tam ir arī sakars epiģenētiskā līmenī ar dzimtu), nieru enerģijas apjoms, dzīvības spēks, apzinātība, vēlme uzticēties ārstam un mainīt ierobežošās programmas.
Mūsdienās pilnīgi veselu cilvēku Rietumu pasaulē, pēc manām sajūtām, nemēdz būt - pārdzīvotais kovid laiks ar visu no tā izrietošo, stresi dzimtās un ģimenēs, dažāda veida dabas un pārtikas piesārņojumi ir darījuši savu.
Problēmu rašanās jebkādā dzīves sfērā nes sev līdzi iespēju mainīties, paskatīties dziļāk sevī un plašāk sev apkārt.
Ļoti svarīgi ir apzināties šī brīža spēku, jo mēs veidojam nākotni un izmainām pagātni šeit un tagad. Tā māca cilvēku atbildēt par savu rīcību kopš sevis apzināšanās. Katras dvēseles uzdevums strādāt ar savu raksturu. Vecākiem būtu ļoti vēlams izprast savu bērnu, sajust, kur un kā pavadīt pēcnācēju viņa dzīvē, kamēr tas ir nepieciešams, nelaupot nepieciešamo adaptīvo stresu ikvienā attīstības periodā. Raksturs nosaka cilvēka reakciju uz notiekošo. Notikumi mūsu dzīvē paši par sevi ir neitrāli. Un tikai mēs paši izvēlamies emocijas un jūtas kā atbildes reakciju un esam atbildīgi par tām. Katrai emocijai ir sava vibrāciju frekvence, piemēram, baiļu frekvence 0,2 līdz 2,2 herci, apvainošanās - 0,6 līdz 3,3 herci, bet beznosacījuma mīlestība rezonē kā 155 herci.
Mēs inkarnējamies uz Zemes ne jau tāpēc, lai kļūtu par veiksmīgiem kādā nozarē, bet lai paaugstinātu savas dvēseles vibrācijas, tas ir, lai izveidotos par labiem cilvēkiem.
Skopam būtu jāiemācās būt dāsnam, agresīvam - mīlošam, skaudīgam - līdzcilvēkiem palīdzošam. Tajā visā arī slēpjas dzīves patiesā jēga.
Ar Inesi Āriju Ruseli sarunājās un tekstu pierakstīja: Laura Grīnvalde
