*Reklāmraksts
To, ka tik ļoti aktīvajā digitālajā laikmetā apstādināt nemitīgi skrienošās domas, veldzēt prātu, atbrīvoties no stresa un vienkārši relaksēties un pabūt mierā un nedalītā mirklī sev, ļauj meditācija, ļoti labi zinām. Bet šo pieredzi, kura katram ir unikāla, varam apvienot ar vēl kādu pašterpijas metodi – dienasgrāmatas rakstīšanu pēc meditācijas praksēm, apzināti nostiprinot piedzīvoto.
Lai pašterapija dotu vislabāko rezultātu, tā jāpraktizē regulāri. Vispopulārākais uzskats – vajadzīga vismaz 21 diena regulāras prakses. Atkārtojot praksi ik dienu un izveidojot to par ieradumu, vēlamais efekts, piemēram, stresa vai trauksmes mazināšanās, iestājas krietni vien ātrāk. Kāpēc? Tam pamatā ir cilvēkam saprotamā un reizē brīnumainā un jautājumu pilnā bioloģija - praktizējot regulāri, izveidojas noturīgi neironu savienojumi.
Teju ikviens, kurš apmeklējis psihologa vai psihoterapeita kabinetu, ir saņēmis ieteikumu iekārtot dienasgrāmatu, kurā veikt savu sajūtu un emociju pierakstus.
Rakstīšana ir pašterapija un paškoučings, ja esi patiess un drosmīgs atzīt sevi visu, nevis tikai savu patīkamo pusi.
Kā izrādās, cilvēki jau izsenis neapzināti meklējuši pašterapijas metodes un rakstīšana ir viena no senāk pielietotajām, ja vien neskaitām būšanu dabā, kas ir mūžsena, cik vien ilgi cilvēks pastāv. Zinātniski pētīta dienasgrāmatas rakstīšana kā metode ir sākot no astoņdesmitajiem gadiem, un tā ir atzīta kā efektīva pašterapija.
Sajūtu dienasgrāmatas rakstīšana ir:
Meditācija:
Lai gan mēs ļoti labi zinām, kā dzīvot emocionāli un fiziski veselīgi, mūs mēdz piemeklēt pašdisciplīnas trūkums. Lai būtu vieglāk ieviest meditācijas un /vai elpošanas prakses ikdienā, esmu radījusi MEDITĀCIJU UN ELPOŠANAS PRAKŠU DIENASGRĀMATU, kurā ne vien veikt pašterapeitisko rakstīšanas procesu, bet arī piefiksēt pieredzēto.
Rakstīšana ir ne tikai savu emociju, sajūtu konstatēšana un apzināta piefiksēšana – drosmīga atzīšanās sev un ieskatīšanās acīs savām ēnām. Tā ir savas pieredzes saglabāšana. Kad piedzīvojam spēcīgu pieredzi, kā tas var notikt ar meditāciju, kurā varam piedzīvot atbilžu saņemšanu gan sajūtu līmenī, gan kā vārdus, bildes, filmu cienīgas epizodes, - iespaidu ir tik daudz, ka atmiņā mums paliek vien neliela daļa no tā, vai arī tikai pati sajūta.
No manas pieredzes – kad caur sāpīgiem notikumiem pirms dažiem gadiem tik tikko uzsāku savu pašizaugsmes ceļu ne vien cilvēka psiholoģijas, bet arī dvēseles izpētes virzienā, man ieteica pamēģināt apzinātās elpošanas metodi. Nonācu pie vienas no Latvijā jaudīgākajām šīs metodes vadītājām Ditas. Var teikt – no redzamās un taustāmās ikdienas, kurā pasaule un apziņa par to ir tāda kā olas čaumala mums apkārt, šaura, necaurredzama un emocionāli saspīlēta, pēkšņi ne tikai ieraudzīju, bet caur savu fizisko ķermeni sajutu un piedzīvoju netaustāmo, smalko pasauli. Lai gan vienmēr esmu ticējusi, ka esam mūžīgi un dvēseles dzīve pēc fiziskā ķermeņa nāves turpinās, ikdienā par to daudz nebiju domājusi, tādēļ sajūta bija šokējoša. Kā apziņas sprādziens. It kā visa pasaule būtu sadalījusies daudz mazās stikla lauskās un jābūvē no jauna, saprotot, ka lielākā daļa no vecajām lauskām vairs nav derīga.
Kādēļ es šo stāstu?
Bet tas, ka mūsu apziņa vēl nav bagātināta ar zināšanām, nenozīmē, ka mūs nepiemeklē tā saucamās mistiskās pieredzes. Savā pirmajā apzinātas elpošanas sesijā vēl neko nezināju par to, kā ir iekārtota dvēseļu pasaule, kā strādā brīvā griba vai Visums, – te var turpināt ar dažādiem piemēriem. Tomēr nespējot ar tā brīža apziņu izprast un iztulkot redzēto, es redzēju vīzijas. Piedzīvoju smalkās pasaules klātbūtni. Neko nesapratu, bet vienalga piedzīvoju. Un tagad šķiet – cik žēl, ka nepierakstīju! Dažkārt pēkšņi atminos kādu epizodi no piedzīvotā un nu jau saprotu, KAS patiešām elpošanas sesiju laikā notika, kur es biju un ko satiku. Tāpat notiek ar meditācijām – mēs varam saņemt atbildi uz jautājumu, kurš patiesībā būs aktuāls vai mums saprotams tikai vēlāk.
Un tāds ir vēl viens pierakstīšanas ieguvums – ne tikai pašterapija, bet arī pieredzētā skapītis, kurā ieskatīties vajadzīgajā nodaļā tieši tad, kad mums tas nepieciešams.
Lai mums visiem brīnumains ceļš iekšup!
Meditāciju dienasgrāmatas autore Ieva
