Iedvesmai: Pasaka par ūdensrozi

“Man šķiet, ir augusts. Sajūta, nudien - ir augusts,” nodomāja ūdensroze.

Viss par to liecināja – gan aizvadītā nakts, kuru viņa pavadīja, skaitot zvaigznes, un citu nodarbi jau nemaz nevarēja iedomāties, ja zvaigznes tik drosmīgi un spilgti deg. “Jā! Tādas naktis ir tikai augustā!” spriedelēja puķe. Arī ezeram piegulošā pļava bija kā vēstnesis šim gada mēnesim – ziedi teju izziedējuši, sausa elpa cēlās no zemes un izžāvēja zāli un smilgas. “Nē! Pilnīgi noteikti ir AUGUSTS!” nu jau pārliecinošāk domāja ūdensroze.

Mazliet miglainām acīm tā vērās tālumā pāri pļavai, kurā, kā viņai pašai šķita, zināja katru ziedu māsu, katru stiebriņu, kukaini un ieloku. Tad roze sažmiedza acis šauras, šauras, lai varētu redzēt tālāk. Tālāk aiz pļavas, tālāk aiz ierastā horizonta. “Es varētu apzvērēt, ka tur ir kaut kas liels!” puķe kārtējo reizi pārcilāja šo domu. “Varbūt tur ir vēl viena pļava… bet citādāka. Citiem ziediem, citiem lokiem. Varbūt tur ir mežs?” Par to gan ūdensroze bija dzirdējusi tikai no garāmejošiem divkājainajiem. Nu tiem, kuri bradā un sabradā. Tiem, kuri neskatās un neapstājas… Bet ne visi! Tiem labas domas arī atnāk līdzi.

Roze atceras kādu stāstu par jūru un, cik nu savā zieda kodolā tā spēja saprast, tas esot tāds pats ūdens, kā te, ezerā, tikai tam, lai kur tu skatītos, neesot nevienas pļavas apkārt. “Hmmm… diez kas tad to ieskauj un baro?” viņa nespēja beigt brīnīties. Ūdens jūrā esot kustīgs – tas nākot un ejot, nākot un ejot. Tam mēness dīdot noteikumus. “Dīvaini. Es taču mēnesi pazīstu vaigā – katru nakti tas atnāk, noglauda mani, un mēs runājam. Es tam stāstu par sauli, viņš man - par zvaigznēm. Bet kustināt gan viņš mani nekustina! Divkosis! Atstāj mani te stāvošu! Vienā stāvošā ūdenī, vienā stāvošā pļavā! Brrr!” ūdensroze balsī ieņurdējās.

Tai galvā iezibējās vēl kāda sena atmiņa par divkājainajiem. “Purvainu vietu augi ar lielām, peldošām, garkātainām lapām un ūdensbaseina gultnē nostiprinātiem resniem sakneņiem,” viņa pie sevis skaitīja kā pantiņu, “ūdensrožu lapas ir ādainas, peldošas, ar vaska kārtiņu. Ziedi spilgtās krāsās, vientuļi. Auglis – salikts… Ziedi spilgtās krāsās, vientuļi… Ziedi spilgtās krāsās, vientuļi,” pie sevis atkārtoja puķe. Tā zināja, ka šo kāda divkājaina mamma stāstīja meitai, rādot uz rozi, - uz viņu. “Jā, to viņa teica par mani,” turpinājās doma. “Bet kā, pie velna, viņa var zināt?” rozē pamodās aizkaitinājums. “Kā, sasodīts, kāds var, man garām ejot, tā ņemt un mest ar savu domu zīmogu? Vientuļa?! Pfff! Vientuļa?” ūdensrozes aizkaitinājums auga dusmās.

Tā vērās sev apkārt – pa labi un pa kreisi. Te taču čum un mudž dzīvība un radības! Te taču pilns citu ūdensrožu, pilns ūdenszāļu, varžu un spāru! Te dzīvo zivis un zalkši, te sisina sienāži un dūcina kamenes. Puķe iztaisnoja savu muguras kātu un uzsauca: “Hei, jūs, mani ezera māsas un brāļi! Kā jums šķiet? Vai mums ir vientuļi?” Klusums. “Rozes un smilgas, kurkuļi un odi! Vai jums te ir vientuļi?” Atkal klusums. Nu jau tāds kā izmisums pārņem viņu. Vai tiešām neviens, neviens? Tiešām neviens neatsauksies? Tad pie saknēm tā sajūt zivi piebakstām. Ūdensroze pievelk krūtis pilnas gaisa, aizklāj ziedlapas un ienirst zem ūdens. “Nu, kurš te mani kņudina? Kurš te mani sadzirdēja?” Ar acs kaktiņu tā mana, kā līdaka jau peld prom no tās. Piebakstījusies, nošņakarējusi pusdienās dūņas no ūdensrozes saknēm, un jau dodas tālāk. “Tiešām!? Tik tiešām mani nedzird?! Ne mēness, ne saule! Ne pats ūdens, ne zeme!”

Ziedu sāka pārņemt karstums. Īsts, dzīvs karstums. Tas biedēja un mulsināja, un arvien auga augumā. Tas sākās pie sasodītajām resnajām saknēm un kāpa uz augšu. Tas pulsēja un vibrēja, tas dedzināja un svilināja visu viņas zieda miesu. Likās, ja tas tūlīt nerimsies, zieds izšķīdīs…

Tas pārņēma viņu tik ātri, bet likās, ka mūžību, un nu jau šī nepārvaramā lielā enerģija bija sasniegusi zieda serdi. Tā elpoja caur ādainajām, vaskainajām lapām, tā spraucās cauri tiem nolādētajiem spilgtajiem ziediem. VISS! Sprukt vairs nav kur! Viņa aizspieda acis ciet, ar lapām pieķērās pie sava stumbra un tad, kā visdziļākais pērkons, sprāga uz āru. No iekšas uz āru. Un šāvās augšā - virs ūdens. Ar lielu troksni tā cēlās gaisā, līdz kā atspere izlidoja virs ūdens virsmas. “Auuu!!” kliedza puķe. Asas sāpes izzibēja caur tās saknēm, bet teju uzreiz arī pārgāja.

Tā atkrita uz ūdens un, mēģinot atjēgties, apjuka vēl vairāk: “ Kas notiek?”

Vētra. Visapkārt bija sacēlusies vētra. Saules pielietais ezera ieloks bija krēslas zilumā, vējš purināja un līdzināja zāli līdz ar zemi, ezers lietus pilēs vārījās un mutuļoja. Krusa, zibens baltums, skaļš haoss visapkārt. Un vējš – orkāna mēroga; bet kaut kas bija citādāk. Kaut kas tajā šķita drošs. Pret ūdensrozi tas bija rūpīgs, šķietami pat maigs. Tas iepriekš dedzinošo sajūtu bija aizpūtis prom un tagad it kā glāstīja zieda lapas un pavisam piesardzīgi šūpināja ziedu pa ezera ūdeni. “Ai! Kas ir tas?” roze neizpratnē sabijās. Tā virs ūdens, metrus sešus sev priekšā ieraudzīja savas saknes. Tās sašūpotajā ūdenī viļņojās un sakņu mazākie atzari plivinājās. “Vai!” atkal iesaucās roze, “kas notiek?” Tā attapās, ka pavisam vairs nav savā ierastajā ezera ielokā. Tā vējā slīd un jau nonākusi ūdens pašā viducī. Un kas tad tur? Aiz savām sakņu kājām tā mana, ka ezers met līkumu, un to līkumu pat visstiprākajā vētrā viņai nav nācies sastapt. Nav pirmā reize, kad vējš puķi šūpojis, bet ne šādi, ne tik tālu, ne tik tieši.

Tikmēr vētras tumsa un spēcīgais lietus turpinās, bet viņa to vairs nejuta. Ziņkāre ir pārņēmusi ūdensrozes putekšņaino sirdi. Vējš to aijā un sargā, un vējš to nes. Nes līkuma virzienā. “Goda vārds, šo es vēl neesmu jutusi! Un bail man nav. Bet kas tas ir, ko es jūtu? KAS TAS IR?”. Tā bija straume. Ezers bija pāraudzis upē. Upē, kura tur jau mūžam ir plūdusi, bet rozei tā bija jauna. Tā nesa viņu arvien straujāk un straujāk, upes atvari mirkļiem kutināja zieda lapas, upe meta līkumus – tā dancināja ziedu.

Nemanot vētra bija rimusi, uzspīdēja saule.

Ūdensroze iesmējās un uzsauca jauniepazītajam ūdenim: “Prieks iepazīties!”

Upe smēja atpakaļ: “Sveika! Man arī prieks! Mēs jau sen tevi gaidījām!”

“Gaidījāt?” roze bija neizpratnē.

“Gaidījām,” atbildēja straujais ūdens un turpināja, “tik skaļu domu nevar nedzirdēt. Tik kvēlai vēlmei nevar paiet garām.”

Upei bija taisnība, tai bija pilnīga taisnība.

Tā ūdensroze slīdēja pa upi, apcerēja savas sajūtas, brīnījās par kokiem un akmeņiem, un upe tai ar aizrautību stāstīja un mācīja: “Redz! Tas ir ozols. Un tas – vītols. Un tur vēl tikko bija melleņogas, un šis zars te guļ, cik vien sevi atceros.”

Bija sajūta, ka jaunie draugi ir sen pazīstami. Droši un silti. Bija tā, it kā tā vienmēr būtu bijis. Ūdensroze ļāvās, lai to nes, tā uzticējās. Zieda ķermenis bija pilnīgi brīvs, tas plūda līdz ar upi.

Neviens nepateiktu, cik ilgi viņas tā slīdēja un čaloja. Ceļā sastapa jaunus draugus – citādus kukaiņus un zivis, citas pļavas un pat smiltis. Sveicinājās, smējās, un tad labsajūtā klusēja.