Par to visu – saruna ar ārstu homeopātu Edgaru Medni.
Mēs, kā cilvēki, sastāvam no divām daļām – bioloģiskās mašīnas – ķermeņa, ko varam aptaustīt, ieraudzīt, kurā varam pārvietoties, un dvēseliskās gara daļas. Mēs neesam ne ķermenis, ne prāts. Kad izbeidzam identifikāciju ar to, ko redzam spogulī, vai to, ko izdomājam prātā, jau paliek vieglāk. Katrai no šīm daļām, gan dvēseliskajai, gan fiziskajai, ir jādod sava barība. Arī automašīnu ik pa laikam aizvedam uz servisu, nomainām eļļu, filtrus, tāpat ķermeni vajag izvingrināt. Bet atslēgas vārds ir – regulāri. Kaut vai drusciņ sportiņu, ātrāku pastaigu, tā, lai sirsniņa paskrien, asinsvadi iztīrās. Tas viss ir būtiski.
Emocionālajai, dvēseliskajai daļai arī ir kaut kas jāiedod. Cilvēki saka – es lasu grāmatas. Ko tu lasi? Romānus. Viss ir forši, bet varbūt darām kaut ko citu (smejas)? Meditācija, joga, cigun, tai-dzi, baznīca ar lūgšanām – kas patīk, to vajag darīt. To, kas dod dvēselisko baudījumu. Ja mums liekas, ka viss, kas tagad notiek, ir šausmīgi, vajag drusciņ atkāpties. Kad stāvam pie ugunskura par tuvu, mums ir karsti, svilst āda. Bet pakāpies nost! Kad pakāpjamies nost, paliek vieglāk. Stresa brīžos ir jāvar atkāpties, lai mēs varētu atvilkt elpu. Meditācija, ko minēji, ir tāda iespēja. Es arī kādreiz teicu – dažas minūtes dienā; bet tad man bija iespēja pamēģināt garās meditācijas, pusstundu, stundu, - pavisam cita lieta. Daudz vērtīgāk, nekā pāris minūtes. Pāris minūtes tu sakod zobus un izturi. Ir, kas saka, - es nevaru meditēt, man ir daudz domu. Pieņem sevi tādu – kam ir daudz domu. Tas ir brīnišķīgi, ka tev ir daudz domu. “Bet tā nav pareizi!”
Kas vispār ir pareizi? Pareizi ir tā, kā tev ir labi. Un tu nekaitē nevienam – ne sev, ne apkārtējiem. Tu nevari kā cilvēks, kas visu laiku dzīvo stresā, ar trauksmes sajūtu, ar paātrinātu pulsu, apsēsties lotosa pozā un ne par ko nedomāt. Tas ir no pasaku sērijas, tas nav iespējams.
Mēs meditējam tādi, kādi esam. Es sēžu vismaz pusstundu. Tad ir ļoti interesanti – domas ir, prāts taisa visādas konstrukcijas, plānus, “būvē māju”, “remontē mašīnu”, un tad vienā brīdī viņam tas apnīk, viņš ir izsmēlis savu arsenālu. Iestājas apmulsums – ko tālāk? Repertuārs ir beidzies un tad sākas meditācija. Vislabāk ir uzlikt taimeri – 30, 45, 60 minūtes – kā kuram, lai pat nav jādomā, kurā brīdī jābeidz. Apkārtnei jābūt drošai, klusai, netraucētai. Ciet acīm, bez tapām ausīs un bez meditācijas mūzikas. Kāpēc? Tāpēc, ka meditācijas mūzika arī ir kārtējais troksnis, aiz kā prātam aizķerties un ar ko dialogu ar sevi klusināt. Mūzika ir tavā sirdī, klausies to. Klusumā un mierā. Tie, kas dzīvo laukos, var taisīt dinamiskās meditācijas, staigāt pa mežu. Tie, kas dzīvo pie jūras, var staigāt gar to, klausīties jūru. Brīnišķīga meditācija. Pusstundu iet vienā virzienā, pusstundu otrā. Bez telefona, bez austiņām. Klausīties, ko saka mežs vai jūra. Tā mēs pamazām varam nonākt līdz iekšējam mieram.
Jāfiksē sajūtas – kādas ir sajūtas? Ko tu jūti? Ja pēckara paaudzei pajautā, kā tu jūties, - viņi nesaprot, par ko tu runā. Neviens viņiem neprasīja, kā tu jūties. Tad bija izdzīvošana, jācīnās par ēdienu, - kāda jušanās? Ķert un fiksēt sajūtas ir ļoti būtiski. Kas man patīk, kas ne. Kas mani kaitina, kas mani iepriecina. Es drīkstu būt dusmīgs, es drīkstu būt aizvainots, drīkstu būt priecīgs, pateicīgs. Kad es piefiksēju savas sajūtas – tā ir apzinātība, kur es apzinos sevi. Apzinos sevi, procesus sevī, savas sajūtas. Apzinos, ko es daru un kas es esmu. Kad es to apzinos, tad sāku apzināties pasauli sev apkārt. Kad es apzinos pasauli, man nav, par ko kreņķēties. Ir iekšējais miers.
Cilvēki ir pieraduši, ka viņiem kāds kaut ko nodod. Bet katram pašam tas ir jāizdara, jānonāk līdz tam. Tavs miers noteikti ir savādāks, nekā mans miers. Ceļš uz mieru ir savādāks. Mēs katrs esam unikāls. Katram jāatrod sava formula, kā iegūt mieru. Varu pateikt apmēram, ko vari darīt, lai to mieru dabūtu. Bet, kā to sakombinēt un atrast tieši to, kas tev ir nepieciešams? Jādara pašam. Tavā vietā to neviens nevar izdarīt. Būtiski apzināties, ka pilnīgi viss, kas šai dzīvē ar tevi notiek, ir tavu divu roku darbs. Patīk, vai nepatīk, skumji vai priecīgi, tas viss ir tas, ko tu esi sastrādājis. Ja man kāds cilvēks liekas pilnīgs kretīns, tad jautājums ir, kas ir manī, kāpēc man tā šķiet. Ja kāds ir absolūta saule, acīmredzot manī kaut kas ir, kāpēc man tāds cilvēks tiek piespēlēts. Visa ārpuse ir tavas iekšējās pasaules atspoguļojums. Gribi vai negribi, tā tas ir. Tāpēc beidzam meklēt problēmu ārpusē, paskatāmies uz iekšpusi.
Kāpēc ir visas vecās prakses, joga, cigun, kāds ir to galvenais mērķis? Skatienu no ārpuses pavērst uz iekšpusi. Ieraudzīt sevi. Atbildēt uz jautājumu: kas es esmu? Ko gan es varu iesākt, ja nezinu, kas es esmu?
Es arī kādreiz gāju visos virzienos, kur papūta vējš, un domāju, ka visur sasniegšu baigos panākumus. Un diezgan sāpīgi bija, kamēr nonācu līdz tam, kas man šajā dzīvē jādara. Ka man nevajag neko no tā, ko es biju mēģinājis. Ka man tepat pie galda jāsēž un jārunā ar cilvēku. Tā notiek visa attīstība – tikai caur sāpēm. Ja nesaproti. Tāpēc ir ļoti būtiski sajust sevi, apkārtni, procesus apkārt. Jo tad, kad to sajūti, tu sajūti arī, kur tev iet, kur neiet, kur ir pretestība, kur nav. Tagad es zinu – ja iešu, kur ir pretestība, būs sāpīgi. Es negribu sāpīgi. Tāpēc es to ļoti jūtu, vismaz cenšos sajust, un eju darīt lietas, kur pretestības nav. Un nevis to, ko es izdomāju ar galvu, bet kur man ir sajūtas.
Kas ir slimība? Kā dziednieks Peipiņš teica, slimība ir dziedināšanās. Tikpat labi slimība var būt signāls, ka kusties ne tanī virzienā, kur tev jākustas. Kad jūti virzienu, kur tev jāiet, nav jāslimo. Tad slimo reizi gadā, lai no kaut kā attīrītos. Bet, kad esi sakrāvis sev virsū par daudz, tevi noliek uz gultas, lai pāris dienas paguli un atpūties. Ja nedari sev pāri, tev nav pamata slimot.
Ir novilkta demarkācijas līnija; tie, kas ir vienā pusē, klasiskās medicīnas aprūpē, to uzskata par pareizu un tic medicīnai. Tā ir viņu pašu izvēle. Šobrīd ir nesaprašana starp abām pusēm, jo vieni nesaprot, ko runā otri, un otri nesaprot, ko runā pirmie. Domāju, ka nonāksim līdz kopienām, - jau tagad faktiski esam sadalījušies kopienās, un katrā kopienā vai katrā sabiedrībā, kurā apgrozāmies, būs savi grāmatveži, savi juristi, dakteri. Visi savējie. Savi dziednieki, savas zāļu sievas, homeopāti. Domāju, ka aizvien vairāk aizpeldēsim no klasiskās, ķīmiskās medicīnas. Iemācīsimies ar sāpēm tikt galā bez ibumetīna ar zālītēm, praksēm. Viss ir iespējams.
Kādreiz bija teiciens par šoferiem: kad brauc, ir būtiska blīve starp sēdekli un stūri. Šobrīd arī tā blīve ir ļoti būtiska. Sistēma pati par sevi ir tik sapuvusi, cik vien sapuvusi var būt. Aizvirzījusies nebūtībā. Pēdējie trīs gadi sistēmu izārdīja pavisam. Slimnīcas un ārsti pierada nerunāt. Tā jau bija teiciens, ka vislabākais pacients ir reanimācijā, ar trubiņu mutē, jo ar viņu nav jārunā. Kovids atļāva aizklapēt nodaļas (pamatoti vai nepamatoti – tas ir cits jautājums), nerunāt, nebūt pieejamiem, vairāk neatbildēt nekā atbildēt pa telefonu, kad kāds interesējas par piederīgajiem, atņemt cilvēkiem mantas, ārstēt pēc vadlīnijām, kas no reālās dzīves ir diezgan atrautas, kur ir politiski motīvi nevis cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības motīvi. Bet arī klasiskajā medicīnā ir tie, kas savu cilvēcību nav zaudējuši un joprojām par pacientu rūpējas, deg par viņu.
Protams. Pirmkārt, tas ir jāzina. Otrkārt, anotācijā ieraksta tikai minimumu – ko nevarēja neierakstīt. Un treškārt – tā ir juridiska lieta. Ja es nozīmēju zāles un pacients no tām nomirst vai dabū lielāku vai mazāku kreņķi, es par to esmu atbildīgs. Pacientu ir jābrīdina par iespējamām blaknēm.
Es viņiem saku – varu izstāstīt vienu un otru pusi, kāpēc vajag – oficiālo versiju, ko parasti neviens negrib dzirdēt, un es varu izstāstīt neoficiālo versiju – savu sapratni par to. Bet vienīgie atbildīgie cilvēki par konkrēto bērnu ir viņa vecāki. Mēs, visi pārējie, drīzāk esam kā konsultanti. Varam konsultēt, varam ieteikt. Protams, es uzņemos atbildību par to, ko daru un saku. Bet vecākam ir tiesības nepaklausīt un nedarīt tā, kā es saku. Un man nav tiesību viņus piespiest. Un ja es saku, ka bērns tagad jāved uz slimnīcu, bet mamma viņu aizved diennakti vēlāk – tā ir viņas atbildība. Tāpat, ja es nozīmēju zāles, bet pacients tās nedzer.
Rokfelleru medicīna ir īpatnēja lieta – “mēs visu zinām”. Mēs zinām, ko tev vajag un zinām, ko tev nevajag. Bet faktiski mēs ļoti daudz ko nezinām. Nezinām procesus, kas organismā notiek. Katrai slimībai ir tulkojums. Parasti tām visām ir nemateriāli cēloņi. Un šie nemateriālie cēloņi ir jāmeklē. Lai “atvieglotu” ārstiem darbu, būs vadlīnijas - praktiski jebkurš santehniķis varēs būt par ārstu.
Viņam vadlīnijas ir priekšā, atšķir grāmatiņā vajadzīgo lapu, un pasaka, kas tev kaiš un kas tev ir jādzer. Medicīnu primitivizē. Bet kur paliek ārsta domāšana, intuīcija?
Runājot par potēm – tiešām nedomāju, ka mazam bērnam divos mēnešos būtu jāšpricē astoņu slimību daļas. Varam vakcīnu sakarā runāt par absolūti būtiskākajām, kas vispār ir apspriešanas vērtas, un tās ir tikai trīs – difterija, stingumkrampji un poliomielīts. Lai gan poliomielīts un stingumkrampji šeit nav redzēti jau vismaz 40 gadus.
Stingumkrampjiem vajadzīga absolūta bezskābekļa vide. Ja cilvēks brauc ar velosipēdu un nogāžas, ceļi nobrāzti, pilna mute ar zemi, nekādi stingumkrampji no tās pilnās mutes ar zemi neradīsies. Ir absolūti aeroba vide, skābeklis, un šis mikrobs tur nevar vairoties un ražot savu toksīnu. Jābūt patiešām neveiksmīgai sakritībai, ja mikrobs iekļūst audu kabatā, kur tiešām ir bezskābekļa vide.
Šaubīgajiem, kas svārstās, vai savu bērnu potēt vai ne, saku, lai sagaida gada vecumu, uztaisa antivielu testu un tad būs skaidrs – ir vai nav bērnam antivielas. Vairumam nepotēto bērnu ir pilnīgi pietiekoša imunitāte pret stingumkrampjiem. Varbūt valsts naudu labāk noziedojam diagnostikai un tad redzēsim patieso ainu, nevis runāsim pēc priekšrakstiem, ka tā tas vienkārši ir. Bet varbūt, ka tas nemaz tā nav, kā ir rakstīts?
Kas notika pēdējos gadus? Cilvēkiem uzspieda substanci, kas nav izgājusi klīniskos pētījumus. Tas, ka bija citi pētījumi un citi mērķi, tas arī ir fakts, bet legāli… Kā var apgalvot, ka šī vakcīna ir droša grūtniecēm, ja tā ir neizpētīta? Vienīgais pētījums grūtniecēm bija 44 peles, no kurām vairums nomira. Kāpēc joprojām jāpērk kovid potes, ja neviens vairs negrib potēties? Ja ir kāds procents, kas vēlas, tad tas ir niecīgs. Vairums tomēr šo indi nevēlas dabūt. Bet uz katru no mums un katram mūsu bērnam ir sagādāti desmit flakoniņi. Tā ir absolūta ļaunprātība un, iespējams, korupcija.
Jautājums ir – ko tu darīsi? Un tā ir tava brīvā griba. Latvijas mediķu aliansē ir cilvēki, kas izturēja, neaizgāja špricēties un nenopirka sertifikātus. Ir, kas pārslimoja, bet uz testiem neaizgāja. Es arī neaizgāju ne potēties, ne uz testiem, jo uzskatu, ka tests ir priekš skaitļiem un varēšu iztikt bez kodiem un kvadrātiņiem. Pagāja daži mēneši un visus paņēma darbā atpakaļ arī bez kvadrātiņiem. Tas bija kolosāls izturības treniņš. Iespēja uzspēlēt pokeru. Bez tavas brīvās gribas, iesaistīšanās, nekas nenotika. Un viņi to ļoti labi zina – ka šādu lietu nevar darīt bez piekrišanas. Tā vai citādi – ar puspatiesībām vai meliem, viltu, nopirkšanu – bet tev ir jāpiekrīt. Ja saskati tajā visā nevis fatalitāti, bet iespēju, jo jebkura krīze ir iespēja, grozi, kā gribi, tad paliek viegli. Tad nav pamata ne panīkumam, ne stresam ne bailēm. Tu vari pacelties, iemācīties, norūdīties.
Es necīnos pret sistēmu. Cīņa ir vardarbība. Un vardarbība vienmēr izraisa vardarbību. Es daru to, kas man šķiet, ka man ir jādara. Es to daru absolūti mierīgi, bez stresa, bez vēlmes uzvarēt. Es daru to, ko man patīk darīt.
Tikko redzēju datorspēlīti, kur špricētie ar maskām sit nešpricētos. Tā tas tiek veidots. Ir cilvēki, kas to uztver par normu. Arī šodien satiku cilvēku – joprojām maskā. Acīmredzot viņi ir vajadzīgi. Dieviņam visi kukainīši ir mīļi. Šie cilvēki iet savu ceļu, gūst savu pieredzi pēc savas saprašanas – visu cieņu, ja viņi spēj nostāvēt savā pozīcijā un ar putām uz lūpām cīnīties par savu taisnību, par to, ka visiem jāstaigā maskās. Lai viņi to dara. Ir tie, kas to veido, kas gūst no tā kādu labumu, un ir apmuļķotā daļa, kas svēti tic panorāmai un oficiālajiem masu medijiem, kas to visu tiražē. Es ar savu pozīciju jūtos komfortā. Man nav iemeslu, kas liktu mainīt savu nostāju, redzējumu. Kovid laikā masku tā arī neesmu uzvilcis un man nav prātā viņu vilkt. Kaut kā esmu vesels un dzīvs.
Ar Edgaru Medni sarunājās: Laura Grīnvalde
Tekstu pierakstīja: Ieva Simanoviča
