Tas ir labs jautājums, jo ceļš bija interesants. Agrā bērnībā gribēju kļūt par ārsti, pusaudža gados šis sapnis transformējās veterinārārsta profesijas vīzijā. Jau tajā vecumā man bija skaidrs, ka gribu palīdzēt cilvēkiem un es jau zināju, ka teiciens “Vārds var nogalināt vai izglābt”, nav tikai teiciens. Dzīve gan ieviesa savas korekcijas – apprecējos, piedzima bērni, nācās pamest studijas Veterinārmedicīnas fakultātē. Strādāju biznesā, man ir arī maģistra grāds biznesa administrēšanā. Materiāli biju nodrošināta, bet bija sajūta, ka nepiepildu savu misiju, tāpēc kādā brīdī nolēmu radikāli visu mainīt – aizgāju studēt psiholoģiju, atradu vienas skolas sludinājumu, ka tiek meklēts psihologs, un biju profesijā iekšā! Pēc kāda brīža mana kursabiedrene piedāvāja man uz kolēģa slimošanas laiku pastrādāt atkarīgo pusaudžu rehabilitācijas centrā, tur nostrādāju piecus gadus. Vai bija bailīgi? Jā! Vai pieļāvu kļūdas? Jā! Vai tas bija tā vērts? Jā, un vēlreiz jā! Dzīve ieguva citu jēgu, un es iepazinu sevi pilnīgi no citas puses. Izrādījās, ka manī mita kaudze stereotipu, kas mani ierobežoja. Šī pieredze iedrošināja atvērt privātpraksi. Lai varētu dziļāk strādāt ar klientu problēmām, nolēmu kļūt par psihoterapeiti – tās tad ir manas studijas, ko pabeidzu Lietuvā.
Man patīk dažādība, tāpēc arī darba jautājumos esmu sapratusi, ka vienveidība nav priekš manis. Katrs klients ir kā cita planēta, tas vienmēr ir ārkārtīgi liels piedzīvojums – to iepazīt. Mani klienti šobrīd ir privātpraksē un vienā mazā vidusskolā. Es vadu agresīvu autovadītāju korekcijas grupas un atbalsta grupu jauniešiem, turpinu strādāt vienā rehabilitācijas centrā atkarīgiem cilvēkiem – tas jau ir kļuvis par tādu kā kalpošanas veidu. Šajā centrā nonāk cilvēki, kuri atkarības dēļ ir pazaudējuši visu.
Vai tas ir smags darbs? Jā un nē... Nemelošu, brīžiem ir grūti, bet tad atveras otra elpa, brīžiem māc izmisums, bet tad – piedzīvoju brīnumu... Man patīk tas, ko es daru, un man ir sajūta, ka esmu savā vietā, tāpēc es skatītos uz to, kā uz daļu no sevis, nevis kā uz darbu.
Jā, mūsdienu tehnoloģiju un augsta dzīves tempa laikā atkarības objektu kļūst arvien vairāk, par to runā un raksta vairāk, tāpēc brīžiem ir grūti noteikt robežu, kad ieradums kļūst par atkarību. Jāsaka, ka ja man ir aizdomas, ka esmu atkarīgs no kādas vielas lietošanas, datora, telefona, pornogrāfijas skatīšanās, iepirkšanās vai kā cita, tātad tas jau ir signāls, ka kaut kas man rada diskomfortu, kas jau norāda uz iespējamo problēmu. Piedāvāju vienu nelielu testu, ar kura palīdzību var mēģināt noteikt tendenci uz atkarību. Ir godīgi jāatbild sev uz sekojošiem apgalvojumiem:
Ja vismaz trīs no apgalvojumiem ir jums raksturīgi pēdējā gada laikā, tad uztraukumam ir pamats, bet, protams, katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli.
Ir sociāli pieņemamas atkarības – darbaholisms vai iepirkšanās, piemēram. Varētu teikt, ka šīs atkarības nodara mazāku kaitējumu veselībai, bet tā ir un paliek problēma. Atkarības objekti ir dažādi, bet princips ir viens.
Jā, man liekas, ka par šo fenomenu tik daudz runā, ka visiem tas ir vairāk vai mazāk pazīstams, tāpēc katru reizi, sastopot kādu, kurš ir dziļi iestidzis līdzatkarīgās attiecībās un meklē veidu “izglābt” šīs attiecības vai atkarīgo, meklējot vainīgos vai noliedzot slimību (viens no atkarības simptomiem), saprotu, ka par šo tēmu var runāt bezgalīgi.
Kad runā par atkarību, tad runā par ģimenes slimību, jo tā skar visus ģimenes locekļus. Nav iespējams, ka atkarība neietekmē pārējos, vai to, kā ģimenes locekļi jūtas un funkcionē – kā šī problēma tiek vai netiek apspriesta savā starpā un ar citiem cilvēkiem. Veselīgā ģimenē cilvēki ar savām jūtām, vajadzībām un domām mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem, cienot viņu robežas, jūtas un vajadzības. Līdzatkarība ir kā tāda fokusa nobīde – pazūd cilvēki, centrā nonāk atkarība, lietošana, un visi sāk pielāgoties šim modelim. Tādās ģimenēs var dzirdēt “mēs dzeram”, lai gan dzer tikai viens cilvēks, citi ģimenes locekļi pilda atkarīgā pienākumus vai dara lietas viņa vietā, melo darba devējiem, draugiem, tuviniekiem. Runājot par līdzatkarīgām attiecībām, runā par Karpmana trijstūri, kur virsotnēs ir glābēja, upura un varmākas lomas, ko spēlē iesaistītie attiecībās. Tie var būt ne tikai ģimenes locekļi, bet arī draugi, kolēģi, darba devēji. Dzīvē tas izskatās apmēram šādi: atkarīgs cilvēks ieslīgst lietošanā, neaiziet uz darbu, sieva “glābj”, sakot darba devējam, ka vīrs ir slims, pēc tam pārmet vīram (varmākas loma), vīrs jūtas vainīgs (upuris). Pēc kāda laika viņi mainās vietām: vīrs pārmet sievai, ka viņa “zāģē”, tāpēc viņš dzer, un ieņem varmākas lomu. Šajā trijstūrī ģimene arī funkcionē vai, pareizāk sakot, disfunkcionē.
Jāsaka gan, ka sabiedrība ir diezgan neizglītota šajā jautājumā, ir daudz stereotipu, kas nepalīdz. Piemēram, ka atkarīgā pamešana ir nodevība, pamešana grūtā brīdī, situācijā. Jāatceras – atkarīgajam var palīdzēt tikai nonākšana punktā, kur viņš pats saprot un grib kaut ko mainīt savā dzīvē. Tas, ko mēs uztveram kā palīdzēšanu, atkarības gadījumā pagarina ceļu uz atveseļošanos. Nav iespējams palīdzēt cilvēkam izglābties, ja viņš pats to nevēlas.
Kā jau teicu, atkarība – ģimenes slimība. Par bērniem bieži saka, ka viņi ir ģimenes katalizatori. Ir labs teiciens: bērnam nav nenormālas uzvedības, bērnam ir normāla reakcija uz nenormāliem apstākļiem.
Lai izdzīvotu disfunkcionālā ģimenē, bērnam ir jāspēlē lomas, kas iederas šajā sistēmā.
Runājot par līdzatkarīgām ģimenēm, min sekojošas bērnu spēlētas lomas: varonis – bērns labi mācās, nodarbojas pulciņos, dara mājas darbus; vecākiem ir savas problēmas, šis bērns negrib, nedrīkst radīt papildu problēmas. Grēkāzis – iekļūst visās iespējamās nepatikšanās, slikti mācās, uzvedas – kļūst par labu attaisnojumu ģimenes disfunkcijai, vecāku atkarībai. Āksts – palīdz ģimenei mazināt spriedzi, pārvērš visu jokā. Neredzamais bērns – šie bērni ir kā ēna, parasti neviens nezina, ko viņi dara un kur viņi ir, kas ir ērti šādā ģimenes modelī, kur ir pietiekami daudz citu problēmu, kas jārisina. Lomas palīdz nejust, nebūt kontaktā ar realitāti, izdzīvot sistēmā.
Ir tāds labs uzdevums, kas parāda, kā deformējas bērna uztvere līdzatkarīgā modelī. Dalībniekam piedāvā atgriezties savās bērnības atmiņās, kur viņš redz kaut kādu notikumu ģimenē, kas viņā raisīja sajūtas un jautājumus, kurus viņš mēģināja uzdot, bet atbilde skanēja: “Viss ir kārtībā, tu vienkārši pārprati” vai kā līdzīgi. Dalībniekam aizsien acis: “Tu nevari uzticēties tam, ko tu redzi”. Tad līdzīgi notiek ar mutes aizsiešanu: “Kas notiek mājās, tam tur arī jāpaliek”, ausis arī jātur ciet: “Tu pārprati, mēs nestrīdamies, nekaujamies.” Radās vēlme iesaistīties? – sasienam rokas: “Tu esi bērns, tās ir pieaugušo darīšanas!” Tā arī rodas triāde: nerunā, nejūti, neuzticies citiem. Tad bērns pieaug, nonāk lielajā pasaulē un darbojas pēc iemācītā modeļa.
Ja mēs runājam tieši par darbu ar klientiem, kuri cīnās ar atkarību, tad katra klienta skaidrā diena ir vērtība. Kad klienti zvana un dalās savos ilgajos skaidrības posmos, es esmu priecīga par viņiem un lepna, jo zinu, cik tas viņiem ir bijis grūti. Es jūtu gandarījumu par to, ka es esmu bijusi klāt šajā ceļā uz atveseļošanos. Kolēģu starpā mēs sakām, ka esam instrumenti Dieva rokās, un tā ir brīnišķīga sajūta.
Ar Zinaidu Braunu sarunājās Laura Grīnvalde
https://retrits.lv/dziedinasanas-prakses/psihoterapija
