Šī brīža laiks un enerģijas skaidri parāda, ka viss vecais, programmas, konstrukcijas un maskas, ar kurām esam saauguši kopš savas bērnības, aizvien izteiktāk un skarbāk sāk krist un lobīties nost. Tēlošana, dzīvošana ilūzijā kļūst par neiespējamu, jo attiecības kļūst par trakojošām šūpolēm, kas vispār nav ne kontrolējamas, ne arī adekvātas.
Lieta tāda, ka jaunā laika attiecības šādā formātā vairs netiks uzturētas. Vairākums attiecību, kuras vēl joprojām ir dzīvas, tika veidotas, balstoties uz cilvēku iekšējām traumām un projekcijām. Kurās viens no partneriem uz otra rēķina mēģina kompensēt savas iekšējās traumas, un, savukārt, otrs izdzīvo šo visu, uzliekot pirmajam savu traumēto projekciju. Toksiskas, līdzatkarīgas attiecības, kurās partneri ne vien iznīcina viens otrs, bet arī indē telpu sev apkārt.
Jebkur, kur ir destrukcija, pasaule palīdz to utilizēt. Tas ir tas pats, kas strutojošs furunkuls, – agri vai vēlu notiks vai nu saindēšanās un tad nāve, vai arī pašattīrīšanās. Tāds ir Visuma likums.
Nav iespējams izkalt, izzīst, izgrebt mīlestību, ja tās nav. Nav iespējams izdomāt, iegalvot vai iedvest sev, ka tu tiešām mīli, ja tavs ķermenis grib bēgt un sarauties. Nav iespējams mīlēt otru, ja tu nevari īsti iemīlēt sevi. Nevajag melot… tas vairs nestrādā.
Nav vērts ciest, pielāgoties vai ziedoties aiz bailēm vai vientulības, ir jāskatās savos motīvos, kas tad patiesi tevi vada. Kas ir mans atspēriena punkts un kur ir mans iekšējais kodols?
Katram cilvēkam ir sava realitāte, un tavs uzdevums ir tikai skatīties uz savu, nelien svešā. Tu nevari palīdzēt otram, izglābt viņu vai atvērt acis, tas tā nestrādā. Katram pašam jāsaprot un jānonāk līdz tam. Neviens nav jāmaina, tev vienkārši jābūt patiesam un jāļauj citam būt par sevi.
Sajuti, izdarīji, secināji un dodies tālāk, iznesot savu mācību.
Veselīgas attiecības ir partnerība, savstarpējā mijiedarbība un draudzība, tur nav cīņu, pierādīšanas un aizlāpīšanas, tur nav kompensēšanas un tur vispār nav aizvainojumu un bērnu pozīciju. Tajās nav izdevīguma un nav baiļu, nav glābšanas. Tur valda uzticība un sinhronitāte, tur nav parādu un nav atmaksu. Tur nav gaidu un līdz ar to arī nav vilšanos. Tur ir brīvība, kopradīšana un pieņemšana.
Attiecības ir par pieaugšanu, tās nebūvē bērni.
Tajās katrs spēj uzņemties atbildību par savām emocijām un izpausmēm, pats risina un apkalpo savas vajadzības, tur nav aizdevumu un kredītu. Tajās ir atklātība un godīgums, sekošana saviem impulsiem un realizācija. Ja cilvēks pieņem sevi, pieņem savas ēnas puses, tad viņš kļūst atbildīgs par sevi un saprot, ka partnerim ar viņa stāvokļiem nav nekāda sakara. Tas ir tas pats, ja tev sāk sāpēt zobs un tu sāc vainot savu partneri par to, ka tas tev nav atgādinājis par zobu higiēnu, par regulāru zobu ārsta apmeklējumu un veselīgāku ēdienu. Absurds nav ne? Taču diemžēl tieši tā arī vairākums dara – atbildību par sāpēm, par to, ka nesanāk, neiet, neizdodas, noveļ uz otru.
Veselīgas attiecības ir par beznosacījuma dalīšanos ar visu, taču, lai nonāktu līdz tam, ir jāpaskatās sevī. Tavs uzdevums ir pilnībā pieņemt sevi. Tas ir par saprašanu, par uzmanību, par mīlestību pret sevi. Tu esi tas punkts, no kura sākas transformācija. Tu esi tas punkts, no kura sākas kustība. Tikai tad, kad tev visa būs gana, tavs trauks būs pilns, tu spēsi iziet jaunā attiecību kvalitātē, līmenī, no kura notiek nevis caurumu lāpīšana un vainīgo meklēšana, bet līdzvērtīga mijiedarbība un dalīšanās, neprasot neko pretī. Tas ir tad, kad tu otru pieredzi kā sevi pašu.
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
