Kad meklējot īsto un vienīgo, paši kļūstam par šo vienīgo, iemīlamies it visā, iemīlamies Visumā, sevī. Nonākt līdz šādai mīlestības izjūtai, ir neaprakstāma bauda un dzīvi mainošs stāvoklis. To, kā mēs izjūtam mīlestību, vai mīlestību kultivējam paši, vai gaidām, ka tā parādīsies mūsu dzīvē līdz ar partneri, vai arī vēlamies satikt dvēseļu radinieku, var iedalīt trīs mīlestības stadijās.
Katra no šīm stadijām ir ļoti svarīga un vajadzīga cilvēka attīstībai. Katra no tām kalpo sevis izpratnei un pašizaugsmei un dāvā unikālas zināšanas. Sevi nav jānosoda par to, kurā stadijā esam. Šīs stadijas ne obligāti seko noteiktā secībā. Tas ir pavisam normāli, ka ir atkritieni. Vienmēr der atcerēties: katrs nākamais kritiens ir pakāpienu augstāk, kā iepriekšējais.
Cilvēks ilgstoši ir barots ar ideju, līdz noticējis, ka kaut kur ārpusē ir tas, kas padarīs laimīgu: mīļotais, liela māja, augsta statusa amats. Bez tā kaut kā neesam pilnīgi. Šajā idejā balstās arī sajūta, ka kļūsim laimīgi tad, kad dzīves telpā parādīsies vīrietis vai sieviete, kurā mēs iemīlēsimies, un ka tas, ko meklējam, mūsos pašos neeksistē. Meklējumi ārpusē, nevis radīšana iekšpusē, nes daudz sirdssāpju un nepilnības sajūtu. Bet tā nav realitāte. Tā ir ilūzija. Sāpes rada iemācīts domāšanas veids, kas ir iluzors.
Ideja par to, ka neesmu pilnīgs un man tevi vajag, lai piepildītu mani, es esmu puse un tu esi mana otra puse. Esmu laimīgs tikai attiecībās. Ja jūtos vientuļš, sameklēšu kādu, kas aizpildīs vientulības sajūtu manī. Ironiski, ka meklējot kādu, kas mūs piepildīs, sevi pametam. Meklējot kādu, kas aizpildīs mīlestības trūkuma sajūtu, šis kāds var kļūt par mūsu pasaules centru. Šī stadija ir saistīta ar līdzatkarību. Cilvēks nespēj justies pilnīgs un vērtīgs, ja nav attiecībās.
Šis attiecību veids ilgstoši bijis kultivēts un kodēts cilvēka apziņā. Par to liecina arī pasakas, kuras beidzas ar vārdiem: “Un tad viņi dzīvoja laimīgi”. Uzskats, ka tā īstā dzīve un laime sākas un eksistē vien attiecībās, ir ļoti romantizēts – tā tas tiek pasniegts pat Holivudas multfilmās, kino un romantiskās grāmatās. Neapšaubāmi, cilvēka patiesā pašizaugsme un attīstība visjaudīgāk notiek attiecībās. Tomēr attiecības pašas par sevi, - ja cilvēks nemīl un nepazīst sevi pašu, sevi vienu, sevi vientulībā, - to lielo laimi nes vien uz brīdi. Iekšēju trūkumu nevar atrisināt ar ārēju risinājumu.
Ja ieejam attiecībās no šāda veida mīlestības uztveres prizmas, uz attiecībām tiek liktas pārlieku lielas un sagrozītas gaidas, pat spiediens. Kad šīs gaidas piepildītas netiek, attiecībās var ienākt manipulācija un kontrole. Bet mēs neapprecamies ar programmējamiem robotiem. Mēs dalām savu telpu ar cilvēkiem, kuriem arī ir vajadzības, jūtas, emocijas.
Priecīgā ziņa, ka notiekot kolektīvai mošanās, šī mīlestības interpretācija, kas dara pāri kā vienam, tā otram, kļūs mazākumā.
Šajā stadijā cilvēki parasti meklē īsto un vienīgo jeb dvēseļu radinieku. Partneri, ar kuru kopā piedzīvot dziļu, pilnīgu mīlestību, kas bagātina un ceļ. Meklējam bagātinošu mijiedarbību. Viņš vai viņa šķiet tik pazīstams, saderība perfekta kā puzles gabaliņiem. Šajās attiecībās partneris kļūst par spoguli, kurā sevi beidzot pavisam skaidri ieraudzīt. Ieraugot mūsu traumas, iemeslus rīcībām, paternus, uzvedības modeļus, varam ar tām strādāt, dziedināties, transformēt.
Kā izpaužas spoguļošana? Piemērs: meitene ir augusi mājās, kurās liedz dusmoties. Pieaugusi viņa apprecas ar vīrieti, kuram ir veselīgas attiecības ar emociju “dusmas” – viņš atklāti prot pateikt, ka ir dusmīgs. Tas šai sievietei māca, kā pieņemt savas dusmas un ļaut tām vienkārši būt. Un ka dusmoties vispār drīkst. Ir veselīgi izjust dažādu gammu emocijas. Jāsatraucas ir vien tad, ja tās tiek izpaustas graujošā veidā, piemēram, agresijā, vardarbībā. Bet dusmas pašas par sevi nav sliktas. Tieši otrādi – tās izvada emocijas un signalizē, ka ir apstāklis, kas pārkāpis mūsu robežas. Dusmu vai citu šķietami negatīvu emociju pieņemšana ir sevis paša pieņemšana.
Tas, ka partneri aktivizē mūsos bērnības traumas, ir normāli un tā paredzēts. Bet to var darīt arī savādāk – piemēram, ja risināmais aspekts ir saistīts ar mammu, tad darīt to tiešā kontaktā ar viņu. Arī tad, ja mamma vairs nav uz Zemes, varam skatīties acīs pieredzei un sekām, un strādāt tieši attiecīgajā jomā.
Šādu attiecību lielā jēga ir atbalstīt vienam otru pašizaugsmes procesā. Ja abi partneri ir apzināti, viens otram var palīdzēt augt un dziedināties, ieraudzīt, kas mūsos ir tas, kas vēl nav saņēmis un ilgojas pēc mīlestības un sadzirdēšanas.
Bieži mēdz būt, ka situācijā, kur viens no partneriem sāk pašizaugsmes ceļu, bet otrs ne, pirmais lemj aiziet. Bet tam nav obligāti tā jābūt! Mīlestības forma var mainīties, transformēties, bet ja tā joprojām pastāv, ir vērts to saudzēt un kopt. Ne vienmēr attīstība notiek abiem vienlaicīgi. Tā var notikt arī pamīšus. Un kādā brīdī jau – kopā. Aizejot, neatrisinot saknes jautājumu, varam atkārtoti iekāpt tajās pašās kurpēs, radot vienādus apstākļus nākamajās attiecībās. Attiecības, ar kurām ir jāstrādā saknē, ir attiecības ar sevi pašu.
Mīlestība dzīvo mūsos. Neviens to nevar mums iedot un neviens to nevar mums atņemt. Mēs esam laimīgi tad, ja radām laimes sajūtu sevī. Nemeklējam atribūtus ārpusē. Ja iemīlamies sevī, katrā zāles stiebriņā, Visumā, sākam izstarot mīlestību. Jo mīlestība esam mēs paši. Mēs sastāvam no jaudīgākās enerģijas, kāda eksistē un kas ir pamatu pamats, bāze, mīkla, no kā esam veidoti – no mīlestības enerģijas. Šī sajūta un apziņa ļauj ikvienu saredzēt kā savu dvēseles biedru. Šī apziņa un esamība mīlestībā, ļauj justies iemīlējušiem un mīlēt jau tad, kad vēl partneri neesam sastapuši. Sākumā radām sajūtu, esamību, un tad pie jau šīs eksistējošās mīlestības enerģijas pievelkas materialitāte, sastopam cilvēku, ar kuru kopā baudīt mīlestību. Kad liela daļa dziedināšanās ir paveikta, šādas attiecības ir kā dzīves svinēšana. Mīlestības un pat ķīmijas sajūtu šajā stadijā varam rast paši sevī, un tajā nespēlē lomu konkrētais partneris. Mīlestības esība, kura patiesībā vienmēr ir bijusi mūsos. Mīlestība ir mūsos neatkarīgi, vai esam kopā ar partneri vai bez attiecībām. Partneris to tikai atmodina. Tu pats esi mīlestības avots.
Apzināties, ka cilvēki nāk un iet, bet mīlestība kā fenomens ir vienmēr esoša, ir spēka avots. Ar šo apziņu mēs vairs neiekļūstam toksiskos paternos, nebaidāmies, ka mīlestību var mums atņemt, neielaižamies attiecībās, kas var piedāvāt mums mazāk, nekā mēs paši sev.
Raksta autore: Ieva Simanoviča
