Atsauc atmiņā kādu spilgtu notikumu no pagātnes! Padomā minūti par to!
Vai piefiksēji, ka, atsaucot notikumu atmiņā, neviļus pavērsi acu skatienu uz augšu vai varbūt uz leju, uz sāniem, kādu mirkli ar acu skatienu uzkavējies vienā vietā ilgāk un tad mainīji to uz citu? Tieši tāpat acis mainīs skatiena virzienu, ja tagad mēģināsi iztēloties, kā varētu izskatīties tavs ilgi gaidītais ceļojums, ko tu vilksi, ko tu darīsi, kur brauksi, kur iesi utt.
Katram cilvēkam ir kāda izteikta preference, kā viņš rekonstruē atmiņas (piemēram, pēc tēliem, skaņām, sajūtām), un pat katrai atmiņai ir savs unikāls veids, kā tā tiek rekonstruēta jeb atsaukta atmiņā.
Piemēram, situācijā, kur tiek redzēts kaut kas nepatīkams, atmiņā visbiežāk paliek spilgti vizuāli tēli – krāsas, formas, kā tas izskatījās, kur kas atradās tajā brīdī, bet situācijā, kur, piemēram, braucot (vai stāvot) ar mašīnu kāds iebrauc mašīnas aizmugurē, atmiņai nav vizuālās daļas – acu priekšā nekas būtisks nenotika, toties bija skaņa un sajūta (blīkšķis un grūdiens no aizmugures). Abi notikumi, atsaucot tos atmiņā, tiks rekonstruēti pilnīgi savādāk, jo tiks izmantotas citas smadzeņu daļas. Katra neapzinātā acu kustība ir kā norāde, no kuras smadzeņu daļas tajā brīdī tiek paņemts komponents “kopējās bildes salikšanai”.
Pētījumi un novērojumi par acu – smadzeņu sinerģiju ir pamats, uz kura radās IEMT terapija. Saliekot kopā atmiņas ar specifiskām acu kustībām tiek panākts efekts, kas nav iespējams ne ar vienu citu terapijas veidu. Acu kustību rezultātā traumatiskās atmiņas zaudē emocionālo sakāpinājumu un iestājas miers par notikušo. Cilvēks beidzot pa īstam pieņem un atlaiž notikumu un emocionālā ziņā pilnībā atgriežas šeit un tagad brīdī.
Un kas ir ļoti svarīgi un būtiski – notikuma pieņemšana un atlaišana notiek uz sajūtu pamata, ne prāta balstīta lēmumu. Vispirms sajūtu ziņā iestājas miers un pārņem vieglums, un tikai pēc tam nāk atziņas par to, kā ir mainījies skatījums uz traumatisko notikumu.
Un tā kā izmaiņas ir balstītas uz sajūtām, ne prāta konstrukcijām, iegūtais rezultāts saglabājas uz visiem laikiem. Tiklīdz ar acu kustībām tiek noņemta emocionālā piesaiste atmiņai, smadzenēm kļūst vieglāk notikumu integrēt un tas pilnvērtīgi kļūst par notikumu no pagātnes, kas vairs nevar ietekmēt to, kā cilvēks jūtas šodien.
Pirmkārt - iestājas miers un vieglums. Otrkārt, bieži vien atmiņa kļūst bālāka, blāvāka vai reizēm pat zaudē krāsas, mainoties uz melnbaltu. Tā var kļūt tālāka, cilvēks vairs nav notikuma epicentrā, reizēm tā kļūst it kā par filmu, kas “skrien” gar acīm, neizraisot emocijas, cilvēks it kā vēro notikušo no malas.
Kopā ar mieru un viegluma sajūtu, visbiežāk dzirdētā atklāsme, kas pārņem cilvēku ir: “Tas bija tik sen, tas viss jau sen ir pagājis un beidzies,” vai “Žēl, ka es tā sevi visus šos gadus… Tas bija tikai viņa viedoklis, kam ar mani nav vispār nekāda sakara”. Savukārt attiecībā uz mūžībā aizgājušiem cilvēkiem, kad cilvēks nav spējis pieņemt zaudējumu, sajūtas mainās uz: “Manī iestājās miers, viņam viss ir labi”.
Raksta autore: Ilze Baltā-Krasta | Piesakies konsultācijai
