Dvēselei nākot iemiesojumā, tiek izveidoti tās uzdevumiem un mācībām maksimāli atbilstoši apstākļi. Tas ir tāpat, kā tu izvēlies filmu, grāmatu vai teātra izrādi. Ja jūti, ka vēlies melodrāmu, tad meklē atbilstošo novirzienu un virzi savu fokusu uz to. Planēta Zeme ir vieta, kur nākam mācīties, un mācīties vienmēr nozīmē apgūt kaut ko jaunu, papildināt savas prasmes, zināšanas un attīstīt to, kas līdz šim nebija izdevies. Tāpēc jautājumi, kāpēc ir tik grūti, smagi un neizturami ir lieki, jo tavs uzdevums ir virzīties uz priekšu, augt caur situācijām un notikumiem, sekot sajūtām, savām domām un emocijām un laikus pamanīt to, kas “neiet”, vai tās vietas, kur notiek stagnācija vai arī cikliski atkārtojumi.
Tad, kad sāc pamanīt, tavs uzdevums ir strādāt, risināt, jo ignorēšana, cerība, ka varbūt pāries, vai aizbēgšana no tā NELĪDZĒS. No tā NAV iespējams izvairīties, jo tas ir tas iemesls, kādēļ vispār nāc šeit. Apmēram tā: atnācu iemācīties peldēt, bet bail no ūdens un tā es turpinu baidīties. Vienīgais, ko vari, ir attālināt sevi no saviem uzdevumiem un turpināt mētāties šajā sistēmas labirintā, melojot sev. Taču arī tas ir laika jautājums.
Cik ātri vai lēni pieaugam un uzņemamies atbildību par savu dzīvi, ir atkarīgs no mums pašiem, slavenā “brīvā griba”, kas tiek ņemta vērā vienmēr!
Dvēseles uzdevumi ir noteikti un tie iet visu laiku tev līdzi, lai kur un ar ko tu būtu. Tie ir kā gaismas pogas, kas ieslēdzas brīdī, kad apkārtnē parādās tavs skolotājs cilvēka veidolā. Ar visiem, simtprocentīgi ar visiem cilvēkiem, kuri ienāk tavā dzīvē, tev ir bijusi vienošanās un lūgums palīdzēt, lai apgūtu savus uzdevumus. Tāpēc ir gandrīz nevietā apvainoties, dusmoties un bēgt no tiem situācijās, kad notiek saasinājumi, jo šie saasinājumi notiek pēc tavas dvēseles lūguma un domāti tikai un vienīgi tavai evolūcijai, lai tu pieaugtu.
Neviens, dzirdi, NEVIENS tavā dzīvē neienāk nejauši, arī tie, kas it kā garāmejot… Visums ir tik filigrāni izstrādāta telpa, kas pieredz pati sevi, tajā pašā mirklī radot haosu un haosā perfektu kārtību un struktūru. Nav nekā lieka, nepareiza, netaisnīga, viss ir tieši tā, kā jābūt! Pilnīgi visam ir vieta mums apkārt - pieņem to!
Kas attiecas uz ģimenes locekļiem vai radiniekiem, te ir īpašs stāsts. Šīs dvēseles nāk pēc īpaša tava lūguma, un bieži vien ir tavas dvēseļu ģimenes locekļi, vistuvākie, vismīļākie un visvisvisizpalīdzīgākie, jo ir ieinteresēti kopējās, lielās struktūras, evolūcijā. Dvēsele, kas ir tavā ķermenī, nav viena vesela būtne, tā ir tikai tās mazākā daļa. Citas dvēseles daļas vienmēr paliek vērotājos un palīgos, neejot iemiesojumā, kamēr apmēram puse iet un pieredz dažādas inkarnācijas un krāj nepieciešamo pieredzi, lai padarītu visu dvēseli daudzšķautņaināku, krāsaināku un līdz ar to - bagātāku. Pateicoties šim kopdarbam, visuslavenais Radītājs gūst maksimāli daudz un dažādas pieredzes, kas palīdz un paplašina daudzdimensionalitāti, Visumus un struktūras, kas mūsu prātam vispār nav saprotamas. Tāpēc arī pastāv apgalvojums - tu esi viss un nekas vienlaicīgi.
Mūsu uzdevumu padara interesantāku ego un personības klātbūtne, arī visi planētai Zeme piederošie materiālie labumi, kas tā vien mēģina izraisīt apjukumu, ietīt baiļu paladziņā. Matricas programmu uzdevums ir maksimāli noturēt tavu prātu aktīvu, un līdz ar to arī tevi ilūzijā, ka viss ir sarežģīti un slikti, grūti, bezcerīgi un neiespējami, ieviešot ilūziju, ka laime, prieks, vieglums, brīvība ir kaut kas tāls un pienākas tikai izredzētajiem….Taču viss patiesībā ir otrādi!
Mūsu uzdevums ir just un tikai pēc tam pielietot savu prātu, lai meklētu, redzētu un radītu iespējas. Esam nākuši šeit mainīt veco, kas nozīmē dzīvot pa jaunam, nezināmam mūsu senčiem. Viņiem tas nav izdevies, un nevienam nav - līdz atnāci tu.
Dzimta ir īpaši aicinājusi tevi, lai tu būtu tā drosmīgā dvēsele, kas maina programmas, kas noslēdz tās un dara savādāk, dodot sev un dzimtai jaunas iespējas attīstībai.
Lai to izdarītu, nepieciešams just un ticēt, pilnībā atdoties sev, savai sajūtai, vienmēr izvēloties sevi!
Cilvēce izmirst… Ja kāds nav pamanījis, arvien vairāk un vairāk notiek degradācija, atteikšanās no sevis un tiek izvēlēts vieglākais ceļš. Vieglākais nav pareizākais. Vieglāk baidīties nevis darīt, vieglāk ciest nevis būt brīvam, vieglāk raudāt nekā smieties, vieglāk stiept nekā nestiept… Kāpēc? Jo tā darīja visi un tāpēc tas ir pareizi. Katram savs pareizi, un, ja līdz šim visi darīja tā un tavs pareizi atšķiras… ej citādi, dari citādi, klausi sevi!
Tavs ceļš ir par tevi! Tavs ceļš ir par būšanu un sevis sajušanu, par uzticību telpai un par nepretošanos, par nepadošanos un zināšanu, ka viss, kas notiek, ir priekš tevis, tas ir tavai evolūcijai un attīstībai. Un ja tas, kas notiek, tev nepatīk - maini to! Jā, jā un jā - tas ir TIK vienkārši un reizē sarežģīti, jo prāts šeit ir strupceļā. Te nav loģikas, tam nav izskaidrojumu, ir tikai pieņemšana un paļāvība - kā zināšana.
Prāts nekad tevi nelaidīs nezināmajā, taču tas ir tavs patiesais uzdevums! Nekad nebūs droši un arī gatavība nebūs NEKAD, jo tā ir programma, kuru var noslēgt, tikai pārliecinoties, ka tad, ja es izdaru, ar mani nekas slikts nenotiek. Nu cik ilgi vēl gaidīt - 70, 80 gadus? Uzdevums ir izdarīt to, kas nevienam, NEVIENAM nebija pa spēkam, taču tev ir! Prāts ir par pagātnes pieredzēm, sirds par TAGADNI! Tev dod enerģiju un impulsus, izmanto lūdzu šo, nekas nenotiek tāpat vien, un arī vēlme dziedāt, dejot, uzstāties, rakstīt, runāt vai organizēt nav tāpat vien. Tavs uzdevums ir ļaut tam plūst!
Ļaujies!
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
