Iepazīsties, Inguna Roga-Saulīte, četru bērnu māmiņa, dievturu sadraudzes pudura “Baltiem” un biedrības ”Nigeste” vadītāja, "Māras gada rits" satura veidotāja, Lokstenes svētnīcas pasākumu vadītāja, kas aicina izzināt savas saknes. Apzināties latvisko kodu, darīt, dievāt un dot.
Lasot Ingunas tekstus, man skrien skudriņas, tie uzjundī manī emocijas. Viņa dara svētīgu darbu, stiprina latvieti, ceļ viņa pašapziņu. Ingūna spēj atrast vārdus, kas liek meklēt, liek cilvēkam pacelt galvu, liek aiziet pie koka, pie upītes un padomāt par svarīgo. Tas, ko dara Inguna, jānes tautiņās - lai tālu skan, lai visi dzird un lai Ingunu atrod tie, kuriem viņu ļoti vajag.
Ir 2010. gads. Man piedzimst pirmais puika, kurš ir ļoti gaidīts un mīlēts. Atvase ir pats skaistākais pasaulē. Bez tāda uzspēlēta sentimenta man ir skaidrs, ka bērns ir vienīgā jēga turpināties, jo mans darbs var gūt turpinājumu, iestādītais koks var augt, uzceltā māja arī kādu noteiktu laiku stāvēs uz stingriem pamatiem, bet bērns ir vienīgais, kas tevi turpinās aiz laikiem, aiz robežām un turpinās tavu dzimtas svētību. Paldies katrai mammai no visas sirds!
Man bija smagas dzemdības, uz trim dienām zaudēju redzi. Šajā brīdī ieslēdzās instinkts tikai izdzīvot. Es ierāvos tādā milzīgā čaulā, lai sevi pasargātu. Tagad saprotu, kā tas ir, kad tavas smadzenes atslēdzas - organisms taupa, lai ķermenis izdzīvotu. Kad nonācu mājās kopā ar mīļo, mazo cilvēciņu, sāku mācīties runāt. Biju ļoti daudziem vārdiem aizmirsusi nozīmes. Es nevarēju atbildēt uz jautājumiem, nesapratu, ko man jautā. Un tas viss mani virzīja uz smago pēcdzemdību depresiju, kurā es vienkārši tiku, nonācu, iekritu, ieripoju. Es nebiju gatava nekam tādam. Manā galvā bij cits scenārijs - skaistas, brīnišķīgas dzemdības. Būs baloni zilā krāsā un kūka, atbraukšu mājās un visus cienāšu ar kliņģeri. Realitātē man bija pieteikušies pirmie viesi, taču es viņus nevarēju cienāt ar kliņģeri, jo visu laiku blakus istabā raudāju.
Nevarēju savākt sevi, es nevarēju būt vienā telpā ar cilvēkiem. Tie, kas zina, kas ir depresija, saprot, ka tu nevari tā vienkārši saņemties, sapurināties. Depresija mani veda arvien lielākā bedrē un arvien lielākās domstarpībās pašai ar sevi. Es nevarēju komunicēt ar līdzcilvēkiem. Un tad sākās vainas apziņa, ka esmu slikta mamma, nekam nederīga sieva. Es vispār esmu cilvēks, kuram nevajadzētu būt šajā pasaulē. Man te nav vietas. Ko es te daru? Dzīvības enerģija cilvēkos tomēr ir ļoti, ļoti spēcīga. Es sapratu, ka man ir brīnišķīga ārste. Viņa man teica: „Es tev nerakstīšu zāles. Es ticu, ka tu varēsi tikt ar to galā.” Man šķita, ka es neattaisnošu ārstes cerības.
Es sāku meklēt vairāk un dziļāk - ir jārūpējas par bērniņu. Tev ir vīrs, kurš tevi mīl un, kuram tu gribi būt labākā sieva pasaulē.
Centos rast atbildi uz jautājumu - kas bērnībā man ļāva justies drošībā? Un man bija atbilde! Tā bija daba. Tur es radu mierinājuma sajūtu, es biju pieņemta.
Šie meklējumi manī kaut ko izkustināja. Manos sapņos sāka nākt vecvecmāmiņa Marianna, kuru es nekad mūžā nebiju redzējusi, bet pavisam noteikti zināju, man bija sajūta, ka tā ir viņa. Katrā sapnī šī sieva man vārīja zupas un putras, lika galdā, teikdama: “Sēdi, meita, ēd!” Mēs kopā ravējām dārzu, pastaigājāmies pa pļavu. Reizēm es viņu redzēju šēžam uzarta lauka malā, un es pamostos no zemes smaržas. Visi šie solīši mani tuvināja visdziļākajai apjausmai, kas es esmu, no kurienes es nāku? Kas ir mani senči. Un, vai tik mans spēks, ko izmisīgi meklēju dažādās reliģijās un filozofiskos uzskatos, cilvēkos, intervijās - tā avota tur nav. Tas avots ir manī. Tikai manī tai brīdī bija milzīga disharmonija un juceklis, bet es zināju, ka tas tur ir.
Caur patvēruma meklējumiem dabā, es pietuvojos senču zinībām. Gundegas Purmales atbalsts un dabas dotais spēks deva atbildes uz sāpīgiem jautājumiem, Irēnas Saprovskas Saules kalendārs manī atbalsojās ar patiesu aizrautību, Jānis Brikmanis jeb Putnu Jānis atvēra durvis uz dievestību, Valda Vītola ļāva ieraudzīt dainu sešpadsmit līmeņus, Māra Brante caur uguns rituāla būtību ļāva apjaust senču spēku, Olitas Purviņas pirts rituāls atklāja man pašai sevi. Visi šie solīši man apstiprināja, ka Avots jāmeklē ir sevī.
Mēs mainījām dzīvesvietu, pārcēlāmies uz dzīvi laukos, sākās mana dziedināšanās. Starp citu, man jau bija divi bērniņi. Tikai nonākusi dabā un dzīvojot dabā, sapratu, ka esmu beidzot vesela. Tam aizgāja vairāki gadi. Mani ierāva straumes ūdens, un šī straume bija visas senču zinības. Tās ievilka mani ar tik milzīgu Daugavas spēku - man nebija vairs, kur stāties, un es vairs negribēju stāties.
Jo viss, ko man vecmāmiņa tika stāstījusi, ko es biju dzirdējusi, lasījusi tautasdziesmās - tas viss pēkšņi tapa skaidrs. Jā, līdz tam man šķita - tautasdziesma – četras, sešas rindiņas - labi skan, par mēnestiņu vai saulīti. Tad pēkšņi esošajā straumē šie vārdi sāka ar mani runāt, es beidzot sāku saprast dainu valodu. Nemainījās jau dainas, mainījos es. Līdz kuram līmenim? Tas ir jautājums, jo dainām ir neticami daudz līmeņu. Valda Vītola saka, ka 16. Māra Brante saka, ka tik, cik to lasītāju, tik šo līmeņu. Es pieslietos šim variantam - dainas var uztvert tik līmeņos, cik ir to lasītāju, jo katrs šajā dainā ieraudzīs un sapratīs to, kas ir viņam vajadzīgs.
Es atbildēšu 3 soļos. Pirmais - mūsu baltu pēcteči - senči bija ārkārtīgi viedi. Mums ir deviņas saulītes 7 čakru vietā. Labā ķermeņa puse atbild par tēva dzimtu, un ķermeņa kreisā puse atbild par mātes dzimtu. Ja tavā ķermenī ir kaut kādas pazīmes, ka kaut kas nav lāga ar labo pusi vai pamatīgi izteikti ar kreiso pusi, tātad tas ir pirmais pamudinājums uzzināt, kas noticis ar tēti, viņa dzimtu vai ar mammu, viņas dzimtu. Kādēļ ar mani notiek tas, kas notiek. Nupat es satiku Lokstenē sievu, kura pēc visas šīs sarunas pie manis pienāk un saka: „Es beidzot saprotu, kas notiek ar manu labo ķermeņa pusi. Man ir nopļauti labās kājas pirksti, izoperēta labā plauksta, man labajā plecā ir problēmas. Mans tētis ir bārenis. Un mana lielākā sāpe ir tā, ka es nezinu tēta piederīgos, neviena nav”, un viņa raud, pēkšņi radusi visam izskaidrojumu.
Otrais, kādēļ būtu jāuzzina, kas ir tavi senči? Mēs meklējam avotus ārpus sevis. Mēs meklējam dažāda veida psihoterapiju vai terapijas, vai dažāda veida pašpalīdzības. Mēs meklējam reliģiju. Mēs meklējam visu iespējamo šajā pasaulē, lai atrastu avotu, no kā smelties drosmi, enerģiju, veselību, jebko; smelties to, kas man dzīvē nepieciešams, lai es varētu būt laimīgāks, izaugt, tuvoties tai kulminācijai, kādu es saredzu sevi kā cilvēku. Tad, lūk, kādēļ ir jāinteresējas par senčiem, jo šajā izziņas ceļā tu nonāc pie tāda interesanta secinājuma - avots nekur citur nebūs rodams, kā tikai tevī, jo tu esi savu senču turpinājums, tikai tu un neviens cits pasaulē nevar to aizstāt.
Cik stipras būs tavas saknes, tik stiprs būsi tu un tik stipras būs tavas atvases, kas izaugs tālāk. Tavas saknes ir spēcīgas, ja tu par tām interesējies. Tu senčiem pasaki paldies!
Tu godini savus velīšus. Tajā brīdī tava sakņu sistēma dzen saknes vēl vairāk dziļumā, un tavs stumbrs top arvien stiprāks, un tavi bērnu bērni būs visbrīnišķīgākie augļi - dzimtas pasaules esības kokam.
Un trešais ir identitātes jautājums: Kas es esmu, kur es gribu būt, kur es dodos un kāda ir mana sūtība? Šie ir eksistenciāli četri jautājumi katram cilvēkam, kurš vienā brīdī izaug. Viņš sev sāk tos uzdot, jo iespējamās atbildes meklējumi ir absolūti nepieciešami, lai varētu šai pasaulē meklēt garīgo vertikāli. Ir kaut kādai augstākai jēgai jārodas tavā dzīvē.
Šo eksistenciālo jautājumu atbildes visbiežāk rodamas senču gājumā un senču dzimtās zemes spēkā. Iedomājies - tu esi nonācis uz savas dzimtas zemes, kur vairs māju nav. Tur kolhoza laikā viss nolīdzināts, bet ir palikusi egle. Un tu zini, ka pie tās egles vecvecmāmiņa gulēja, kamēr abi kopā ar vīru cēla māju. Egle izglāba šo dzimtu, jo tur senči varēja patverties no lietiem un aukstuma. Stāvot šādā vietā, tu sajūties pavisam citādi, nekā ikdienišķi ejot pa Rīgas bruģi garām skatlogiem, redzot, cik skaista šodien saule un kādas atlaides veikalā! Tu neesi no koka noplēsta lapa, kas pa pasaules vējiem plivinās jebkurā pasaules vietā, un tur, kur nokrīt, būs labi. Tu esi apzināts auglis no apzināta koka, kuram apzināti ir jāturpinās.
Patiesībā, pirms es pievērsos latviskajai dzīvesziņai, mani biedēja šis jautājums. Jo es esmu bijusi arī kristiete. Šī kapu kultūra, mirušo pasaule, kurai nav jākrustojas ar dzīvo pasauli. Stereotipi un uzskati tevi iedzen tādā rāmī, un ir diezgan bailīgi no tā iziet. Tomēr savos meklējumos pats svarīgākais, ko ieguvu, tā ir brīvība. Brīvība ticēt, brīvība apzināties un brīvība domāt un just. Man allaž bijusi vilkme izzināt senču gājumu. Jau no bērnības dzīva interese par vēsturi. Kas tur bija? Kāpēc tam vecajam vīram nav pirksta? Kāpēc tā notika? Un tā tante ir bijusi Sibīrijā? Kā viņai tur gāja?
Dievturi tic, ka ir Aizsaule - Dieva dārzi, šī pasaule, kurā mēs esam un Viņsaule - tur, kur mūsu veļi dodas un kur mūsu veļi dzīvos.
Senču dievestība min, ka cilvēks ir trīsdaļīgs – mums ir dvēsele, kas no Dieviņa nākusi un tur arī atgriezīsies. Mums ir augums, kas pārvērtīsies par pelniem, zemi, un velis, ko citi dzimtas veļi sagaidīs Veļu mātes valstībā.
Tātad, ja, Aizsaulē pie Dieviņa ir mana dvēselīte un viņa pēc šīs zemes soļiem tur arī atgriezīsies, tad es saprotu, ka dvēselei ir noteikta vieta, par viņu gādā Dievs, un man nav par to jāuztraucas. Ar savu dzimtas pētīšanu es nevaru nevienu mirušā dvēseli iztraucēt, jo viņa ir pie Dieva - pie vietas tur, kur viņai jābūt.
Ja ir pasaule, kurā ir mans augums - šis laiks, mans augums iet, cīnās, rada bērnus, kaut ko zaudē, iegūst, ilgojas un dodas uz priekšu. Vēlāk tas atgriezīsies un pārvērtīsies par zemi atpakaļ. Un ir velis, kas ir šī milzīgā saite ar maniem senčiem, jo viņi ir manī. Es nevaru aiziet pie Veļu mātes, pieklauvēt pie durvīm: "Mīļā Veļu māte Māra, atver man durvis, piedod, lūdzu, ka es tevi te traucēju, bet man ļoti vajag parunāties ar visām manām mātēm, visiem maniem tēviem."
Man tas nav jādara. Es nevienu netraucēju, jo veļi dzīvo manī tik ilgi, kamēr es viņus sevī nēsāju. Ir divi laiki, ko ir grūti saprast mūsu prātam. Visi veļi ir manī un tajā pat laikā viņi atrodas Veļu valstībā. Tātad viņi ir zem Zemes garozas, zem manas smadzeņu garozas. Šīs dimensijas pastāv vienlaicīgi. Katru dienu, kad pieceļos no maltītes galda, saku paldies Dieviņam, paldies senčiem, jo, pateicoties viņiem, es vispār esmu. Un, kamēr es viņus turēšu godā uz šīs zemes savās domās, savā pateicībā, tikmēr viņi dzīvos. Es ar viņiem rēķinos. Tas nozīmē, ka ir šī tūkstošu armija, kas man stāv aiz muguras un mani virza.
Ko mums senči pasaka priekšā? Viņi mums priekšā pasaka pilnīgi visu par mūsu dzīvi, par to, kādēļ kaut kas neizdodas, kādēļ kaut ko mēs zaudējam, kaut ko iegūstam. Kādēļ reizēm ir tik grūti, ka nevar paiet, paelpot vai dzīvot? Viņi uz visiem jautājumiem atbild ar saviem dzīves stāstiem.
Viena no manām māsām ir rotkale, juvelieramata meistare, un viņa nevar izskaidrot, kādēļ izvēlējusies tieši šo amatu. Uzzinot, ka vecvectēva brālis bija kalējs, māsa sasaistīja savu izvēli. Viņa gūst spēku no šīs vietas Tērvetē, kur dzīvoja dzimtas kalējs - mūsu vecvectēva brālis. Viņa gūst spēku no šīs apzinātās saites, turpinātības.
Mums ir tādi senči, kuri pēc ranga varētu būt pasaules augstākā aristokrātija - garīgās bagātības dēļ. Tikai, vai mēs paši to esam atklājuši? Šķiet, ka sēžam uz dārgumu lādes un ar binokli lūkojamies pasaulē, kur ir tie dārgumi, kur viņi varētu būt? Bet es uz viņiem sēžu. Tā man šķiet, mums latviešiem, ir.
Asins sastāvam nav nekādas nozīmes. Latvietis ir piederība, dievestības meklējums un ceļš uz balto gaismu, kurā tu esi. Dievs, daba, darbs. Varbūt Anna Brigadere atbildējusi jau pirms manis. Dievs, daba, darbs - tajā ir viss. Tas ir Dievs, tā ir apzinātība, tā ir pateicība, kad tu sauc Dieviņu palīgā:
Ej, Dieviņi, tu pa priekšu,
Es tavās pēdiņās;
Nelaid mani to celiņu,
Kur tie ļauni ļaudis iet.
Tu ar Dieviņu runā kā ar vismīļāko, tuvāko. Viņš ir daļa no tevis, Dievs ir tevī, viņš ir viss: pasaulē laidējs un arī tavs sargātājs. Un tajā pašā laikā atrodams katrā zāles stiebrā, putnu dziesmā.
Kas ir daba? Dieva visskaistākā izpausme. Daba ir tā, kas mūs dziedina. Neticami! Man mājā pa slieksni nāk iekšā tikai tie augi, kurus vajadzēs manai ģimenei. Pagājušajā gadā tās bija ceļmallapas - puikas apdauzīja kājas un meita ar, ceļmallapa līdzēja. Pelašķi, jo kaut kā jādabū klepus ārā. Arī apinis – mieram un miegam. Un tu skaties, kā daba ar tevi runā. Visu tā paveic.
Darbs patiesībā ir visskaistākais, ko mēs varam paveikt, jo darbs ir itin viss. Tu sakop savu māju, tu mīli savus bērnus, tas ir darbs. Tu atbalsti savu sievu vai vīru - tas ir darbs. Tu piepildi sapni – tas viss ir darbs.
Darbs ir tas, kas mūs pagodina un paceļ. Darbs nav tas, kas tevi iedzen zemē, pazemo. Tad tas nav darbs - tā droši vien ir kāda verdzības forma. Darbam ir tevi jāpaaugstina un jādod milzīgs prieks un gandarījums. Dievs, daba, darbs - jā, tas ir latvietis.
Pastāsti par laika lūkām, cik nozīmīgas ir šīs trīs dienas.
Mēs esam sliekšņa priekšā šim notikumam - tūliņ, tūliņ būs Jāņi – 20., 21. un 22. datums! Ir Aizsaule, šī Pasaule un Viņsaule. Ir nākamība, tagadne un pagātne. Ja mēs šādi raugāmies uz laika un telpas jēdzieniem, tad laika lūkas ir brīdis, kad robežas zūd. Esošajā pasaulē es, meita, māte, sieva, spēju sazināties ar savu mazmazmazmeitu, kura vēl nav dzimusi. Un es spēju sazināties ar savu vecvecvecvecmāmiņu, kuru nekad neesmu redzējusi. To nozīmē šīs laika lūkas. Robežas un jēdzienu realitāte pazūd, jo realitāte ir nosacīta.
Mēs dzīvojam pēc standartiem, kādos viegli iekļauties un viegli saprast pasauli. Līdzko sākas kaut kas neiespējams, neticams vai mistisks, tur mēs labāk neejam iekšā. Bet šīs laika lūkas nav nekas mistisks. Mēs visi zinām, ka dimensiju ir neticami daudz, zinām, ka dzīvnieki redz vairāk, nekā cilvēki, zinām, ka bērniņi, ienākot šai pasaulē, spēj atcerēties iepriekšējās dzīves. Aicinu visus Jāņu laikā aizdomāties par jautājumiem: kas es esmu, no kurienes es nāku, kur dodas mana garīgā vertikāle, kurp es dodos? Laika lūkas ir brīnišķīgs laiks, par ko stāsta pasakās - pēkšņi tu nonāc vietā, kur ir iespējams viss. Mēs katrs esam šis varonis no pasakas, kurš var paveikt brīnumu darbus, lietas, kaut ko izmainīt uz labu, ja vien to vēlas.
Izbaudi pa īstam Jāņus. Izproti, ko nozīmē Jāņu laiks. Gatavojies šim laikam. Tā ir uzkāpšana kalnā, es esmu savā varēšanā, esmu vislielākajā spēkā. Kas ir tas, ko gribu paveikt brīdī, kad esmu tik spēcīgs, drosmīgs un varošs? Vai es gribu uzcelt, saglabāt, vairot labo? Kā es to varu paveikt?
Varu sakopt savu sētu, iztīrīt aizaugušu dižozola apkārtni, varu kādam bērnam izveidot klusu, anonīmu atbalsta programmu, iedot viņa sapnim spārnus. Jāņu notikumā 20., 21. un 22. jūnijā atrodi brīdi laika, lai apstātos un saprastu, kur ir mans kalns? Vai esmu uzkāpis īstajā kalnā, vai šis kalns ir saskaņā ar manu dvēseles ceļu, vai dvēsele gavilē par to, ka esmu kalna galā? Vai es varbūt esmu sajaucis kalnus, varbūt jāmeklē kalns, kur mans augums, mans velis, mana dvēsele uzkāpj un visi trīs gavilē, un mani senči mani atbalsta. Tas ir tas, uz ko es aicinu katru. Viss pārējais ritēs pēc Saules solīša. Lai top! Lai top, lai izdodas!
Ar Ingunu Rogu-Saulīti sarunājās un tekstu pierakstīja: Laura Grīnvalde
