Pamats pazuda zem kājām, elpa kļuva strauja un sekla, acu zīlītes izpletās kā divi bezdibeņi - viņu skatieni sastapās un laiks apstājās. Tukšums un pārpilnība vienlaikus. Vairs neeksistēja ne pagātne, ne nākotne - bija tikai viņi divi vien visā plašajā pasaulē.
Kņudošā, tūkstoš taureņu sajūta pakrūtē kļuva arvien ņirbošāka, arvien dziļāka, līdz tā pārņēma visu viņas augumu, un trīsošu viļņu ieskauta, viņa eksplodēja miljons pilienos, krāsās, notīs, galaktikās, miljons sajūtu niansēs, kas vēl ilgi lika trīsās drebēt viņas prātam un ķermenim… Vienīgais, ko viņa vēlējās, vienīgais, ko jebkad bija vēlējusies, ir būt mūžīgi kopā ar VIŅU. Remdēties viņa stipro roku glāstos, paslēpties viņa azotē, klausīties, kā zemā, samtainā balss sola mūžīgu mīlu un uzticību. Viņa jau savā prātā redzēja, kā kopā veido māju, kā rada bērnus, iespējams, iegādājās arī suni (bet tādu mazu, jo lielie viņai nepatika) un, cik viņš viņu darīs laimīgu un cik viss būs skaisti un labi. Beidzot, beidzot viņas dzīvei parādījās jēga, piepildījums un, galu galā, arī mērķis.
Šādi un līdzīgi sižeti mūs iedvesmo. Vīriešus gan krietni mazāk nekā sievietes, bet tomēr arī viņus. Gluži tāpat, kā pasakas, mīlestības romāni, dzeja, mūzika un filmas visbiežāk ataino tieši attiecību pirmo fāzi - iemīlēšanos un kaisli, un vēlmi saplūst ar otru cilvēku, kas beidzas ar - tad viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi. Tie rada mūsos ilūziju, ka galvenais ir apprecēties vai sākt kopdzīvi, galvenais ir satikt to īsto un vienīgo cilvēku, to princi baltā zirgā vai skaisto, tikumīgo pelnrušķīti, un tad dzīve nokārtosies, tad es varēšu būt laimīga, saprasta, pieņemta, novērtēta, atbalstīta, ieraudzīta un sadzirdēta.
Mēs paši esam radījuši ilūziju, ka šādām sajūtām attiecībās ir jābūt visa mūža garumā, ja vien ir “īstais” partneris.
Mēs bieži uzskatām, ka attiecības ir lineāras, līdzīgi kā laiks vai skaitļu rinda, kas apzīmē mūsu vecumu. Šis uzskats rada ilūziju, ka kaut kad ir iespējams sasniegt galamērķi - ilgi un laimīgi. Ja vien viņš izdarītu to un nedarītu šo, izskatītos tā, un pelnītu tik - tad mēs varēsim būt laimīgi kopā. Tomēr tā ir tikai mirāža, gaistoša ilūzija. Patiesībā attiecības ir cikliskas, gluži kā gadalaiki, kas mainās, un katrai sezonai ir savas funkcijas, savi plusi un savi mīnusi. Linda Karola, pāru psihoterapeite ar trīsdesmit gadu pieredzi, novērojusi, ka attiecības agrāk vai vēlāk iziet 5 stadijas - iemīlēšanos un saplūšanu, šaubas, vilšanos, lēmuma pieņemšanu un dziļo mīlestību. Turklāt tas var notikt vairākas reizes. Piektā stadija - dziļā mīlestība, - varētu šķist kā vēlamais galamērķis, tomēr no tās mēs atkal varam nokļūt pirmajā stadijā un spirāle turpinās. Laimīgas attiecības ir process šodien, nevis galamērķis vai sasniedzamais rezultāts kaut kad nākotnē.
Attiecību pirmā fāze, kaislīga iemīlēšanās, ilgst vien 1,5 - 3 gadus. Tas ir laiks, kad mūsu smadzenēs notiek bioķīmiskas izmaiņas - tās tiek pārpludinātas ar oksitocīnu, dopamīnu un endorfīniem - hormoniem, kas liek mums justies laimīgiem, mīlētiem, iekārotiem, seksīgiem, iedvesmotiem, radošiem, pieņemtiem, pacilātiem un arī akliem. Teiciens - mīlestība ir akla, ir tieši par šo fāzi. Patiesībā hormonu ietekme uz smadzenēm un mūsu emocijām ir tik stipra, ka tie padara mūs atkarīgus un mēs nevēlamies, lai tas beigtos, tāpēc atkal un atkal tiecamies pēc tuvības ar savu mīļoto, bieži neredzot partnera sliktās īpašības, brīdinājuma zīmes, “sarkanos karogus” vai nesaderības. Šī fāze ir brīnišķīga un ir vērts to izbaudīt, tomēr tā var būt arī bīstama, jo varam pieņemt neprātīgus lēmumus tikai tāpēc, ka “mēs viens otru tik ļoti mīlam” un “mēs viens otram esam mūža mīlestība”. Tāpēc šajā fāzē ir vērts ieklausīties draugu viedoklī un pielietot mazliet apzinātības, cik nu tas ir iespējams. Pavērot sevi un savas sajūtas, pajautāt sev - kas tieši otrā cilvēkā mani visvairāk apbur, vai tiešām viņš vai viņa ir man piemērots. Un nepieņemt dzīvi mainošus lēmumus.
Lai arī cik ļoti mēs vēlētos šādā eiforijā pavadīt visu atlikušo mūžu, tomēr nenovēršami kaisle izplēn un attiecības ievirzās otrajā fāzē - šaubās un atgrūšanā. Rozā brilles ir nokritušas. Mēs sākam ieraudzīt otru bez šīs oksitocīna, dopamīna un endorfīnu migliņas. Pēkšņi tās īpašības, kas šķita tik satraucošas un aizraujošas otrā cilvēkā, sāk mūs kaitināt. Pēkšņi viņa piedzīvojumu meklētāja gars sāk šķist kā bezatbildība, viņas laiskie vakari seriālos kā slinkums. Mēs sākam ievērot lietas, kas mūs atšķir vienu no otra, pamanām, ka arī vērtības vai paradumi mēdz nesakrist. Pat tik ikdienišķi, kā zobu pastas izspiešana no tūbiņas. Šādā situācijā parādās vēlme pierādīt savas pozīcijas un taisnību, kas nenovēršami noved pie konfliktiem un neapmierinātības. Mīlestības sajūta arvien vairāk sajaucas ar aizkaitinājumu un atsvešinātības sajūtu un neviļus piezogas doma - varbūt viņš vai viņa nemaz nav mans ideālais partneris. Pieaugot šaubām, pieaug arī vēlme no attiecībām distancēties vai vispār tās pārtraukt.
Tomēr šajā posmā ir svarīgi saprast, ka konflikti ir normāla attiecību sastāvdaļa, tas ir dabiski, ja diviem cilvēkiem nesakrīt viedokļi un tas izraisa spēcīgas emocijas. Un tas nebūt nenozīmē, ka attiecības ir neizdevušās.
Tikpat svarīga ir apzinātība - spēt ieraudzīt konflikta būtību, spēt saprast, vai tas ir veselīgs strīds vai tomēr slimīga vēlme otru kontrolēt vai manipulēt. Šis ir arī laiks, kad partneri mācās sadzīvot ar to “neperfekto” otru, šis ir brīdis, kad varam uzzināt, kāda ir otra cilvēka mīlestības valoda - kas ir tas veids, kā viņš vai viņa jūtas mīlēts. Arī pašam to saprast. Tie var būt pieskārieni, dāvanas, savstarpējas rūpes, atzinības un mīlestības apliecinājuma vārdi, kopā pavadīts laiks vai vēl kas cits.
Tomēr visbiežāk pienāk arī trešā fāze - vilšanās. Šī ir stadija, kad attiecībās aktualizējās lietas, kas tikušas gadiem ilgi pieciestas vai paslaucītas zem tepiķa, šis ir attiecību sasaluma, spīta un atriebības laiks. Bieži partneri šajā fāzē saprot, ka otrs nevar vai negrib piepildīt viņu vajadzības, kļūst viegli aizkaitināmi un metas strīdos, vairs negrib piekāpties, pieciest. Bieži ir noguruši no attiecībām un nemitīgajām domstarpībām. Visbiežāk jau šajā stadijā ir arī kopīgi bērni. Daži distancējas, arvien mazāk enerģijas un savu klātbūtni iegulda attiecībās, arvien vairāk laika pavada ārpus mājām un attiecībām. Šajā stadijā kaislīga mīlestība un mūžīgie uzticības solījumi ir vien attālas atmiņas. Ir daudz negatīvu emociju un, pretēji kaislīgās mīlestības fāzei, kur smadzenes redzēja tikai labās, jaukās un skaistās lietas, šobrīd tās redz tikai vājos posmus un neveiksmes. Šādā situācijā ļoti noderīga ir pateicības prakse, kad mēs mērķtiecīgi meklējam lietas attiecībās, par kurām varam būt un esam pateicīgi. Piemēram, lai arī viņa vēl joprojām nepareizi izspiež zobu pastu, tomēr viņas gatavotās brokastis ir garšīgas - paldies par to.
Ceturtā fāze ir lēmuma pieņemšana. Šis ir grūts posms, jo tajā var būt skandāli vai gluži pretēji - pilnīga klusēšana, otra ignorēšana un noslēgšanās sevī, mantu kravāšana un iešana prom no mājām, emocijas ir eskalējušās, bieži partneri neredz risinājumus vai izeju, vaino otru. Tiek nopietni apsvērta un varbūt pat plānota attiecību pārtraukšana. Šajā fāzē ir svarīgi, kā attiecības attīstījušās visās iepriekšējās, no tā bieži atkarīgs, kāds lēmums tiek pieņemts - iet prom, palikt un neko nedarīt, un turpināt justies slikti, vai tomēr mēģināt attiecības glābt vai uzlabot. Ja tomēr abos partneros vēl ir vēlme attiecības turpināt un uzlabot, tad ir svarīgi katram apzināties savu lomu un ieguldījumu esošajā situācijā.
Nevis vainot otru savās sajūtas, bet gan ieraudzīt savu daļu un uzņemties savu atbildību.
Ļoti var palīdzēt zinošs terapeits, kas nereti izgaismo pārim lietas un situācijas, kuras citkārt būtu palikušas ārpus redzes lauka, var piedāvāt jaunus komunikāciju veidus vai perspektīvas. Šī ir iespēja attīstīties un augt pašam kā personībai un iemācīties satikt otru jau dziļākā attiecību līmenī. Savā praksē esmu pieredzējusi, cik noderīga ir arī individuālā psihoterapija, kurā maigi un lēnām var dziedināt emocionālos deficītus, bērnības traumas un izmainīt uzskatus, lai turpmākajā kopdzīvē klients varētu doties citā kvalitātē. Tomēr, ja arī pēc terapijas pāris nolemj iet katrs savu ceļu, ir liela iespēja, ka viņi to varēs izdarīt cieņpilnāk un saudzīgāk viens pret otru un bērniem.
Tiem, kas nolēmuši palikt kopā un ir spējuši atrast ceļu pie sevis un viens pie otra, ir laime piedzīvot piekto stadiju - dziļo mīlestību. Tā nāk kā apbalvojums kopā izēstajam sāls pudam kā vasaras pilnbrieda dabas veltes - saldas, sulīgas un veldzējošas. Pārī abi piedzīvo individuāciju, pašatklāsmes, apziņu un pieņemšanu, ka ne pats, ne otrs nav perfekts. Patiesībā var atskārst arī to, ka nemaz nav tāda viena īstā partnera. Mēs savā dzīvē varam veidot laimīgas, piepildītas attiecības ar vairākiem cilvēkiem. Un visus viņus patiesi mīlēt, bet šobrīd es apzināti izvēlos būt kopā tieši ar šo cilvēku.
Arī dziļās mīlestības stadijā attiecībās jāiegulda laiks un enerģija, tikai atšķirība, ka abi ir iemācījušies otru sadzirdēt un spēj izturēt neērtas sarunas, neuzbrūkot, nekliedzot, nevainojot otru vai neaizsargājoties. Viņi atkal spēj kopā smieties, pavadīt interesanti laiku, tomēr nekļūst atkarīgi viens no otra un nepakārto savu labsajūtu otram. Viņiem atkal var būt kaislīgs sekss un sajūta, ka ir neprātīgi iemīlējušies. Viņiem ir labi kopā, bet tikpat labi arī atsevišķi. Viņi neuzkrauj atbildību par savu laimi otram, jo paša laime nerodas ārpusē, bet gan tikai un vienīgi sevī. Šajā stadijā pāris var uzturēties tik ilgi, cik vien abi spēj katrs atsevišķi saglabāt savu veselumu, rūpēties par savu izaugsmi un emocionālo labsajūtu. Tajā pašā laikā apzinoties, ka, iespējams, atkal kaut kad nāksies iet cauri šaubu, vilšanās un lēmumu pieņemšanas fāzēm, tomēr tas viņus nebiedē, jo šoreiz abi būs jau apzinātāki un prasmīgāki.
Laimīgas attiecības nerodas pašas no sevis, pat tad ne, ja mēs satiekam savu “īsto un vienīgo”. Tās pieprasa no mums laiku, enerģiju, kompromisus, pašaizliedzību, savu robežu turēšanu, pazemību, piekāpšanos, spēju sevi apzināties un reflektēt, gribu un spēju dziedināt savas traumas un pagātnes sāpes, nevis gaidīt, pieprasīt un vilties, ka otrs nepadara mūs laimīgus, piepildītus, novērtētus, ieraudzītus. Spēt pašam būt brīvam un ļaut otram brīvību. Spēju izturēt savu un otra ēnu, ieraudzīt savu atbildību.
Un cieņa, cieņa ir viens no laimīgu attiecību svarīgākajiem pamatakmeņiem. Vispirms cieņa pret sevi un tad cieņa pret otru.
Raksta autore: Ilze Zviedrīte / Ziemeļu vārti
