Man ir bail…

Bailes ir programma, spēcīga un dziļa… Tāpat kā dārzā izrauj usni. Taču sakne tai stiepjas vēl tālu… dziļi zemē. Vai dārzs var patstāvīgi atbrīvoties no ušņu invāzijas? Un mēs? Vai ir iespēja nejust bailes?

Pēc pieredzes varu teikt, ka pilnībā nejust bailes īsti nebūtu veselīgi. Bailes ir instinkts, kas saglabā, pasargā un aizsarga tevi, rūpējas par tavu labsajūtu un komforta zonas nodrošināšanu. Un no otras puses - tas var kļūt par milzīgu bloku un šķērsli virzībai, dzīvībai un sevis izpausmei. Tad bailes ir labas vai sliktas?

Uz šo jautājumu var atbildēt tas, kas zinās atbildi: kas pirmais - vista vai ola?

Mūsu planētas Zemes enerģijas un telpa ir slavena ar to, ka te visur valda dualitāte. Dualitāte - milzīgas šūpoles, kurās iekāpjot, visu redzam gaišu un nākamajā brīdī tumšu. Tad kad mums viss ir labi un es mīlu visus, līdz brīdim, kad ienīstu un grimstu smakojošā purvā… Dualitāte. Forma, ar kuru mācāmies sadzīvot, izdzīvot ar mērķi kādreiz sākt kontrolēt šo milzīgo šūpošanās aparātu.

Kas tad īsti rada leģendāro iekšējo sajūtu - bailes, kurai ir spēja apstādināt pat visspēcīgākos?

Bērnības traumas, iepriekšējo dzīvju neizstrādātās mācības, dzimtas programmas, citu cilvēku vai paša neveiksmīgās pieredzes. Jebkuras bailes ir kāda tava mazā aspekta lielā nāve! Jebkuras! Un mirt mēs vēl neesam iemācījušies.

Bailes = Nāve

Patiesībā mūsu Dvēsele fizisko nāvi uztver ar milzīgu atvieglojumu un iespēju beidzot atgriezties mājās, savā telpā, starp mīlestību un bezgalīgo gaismu. Un ja vien mēs atcerētos, ka ejot neskaitāmos iemiesojumos ar grūtībām piemērojamies fiziskajai realitātei. Dvēselei dzimšana pielīdzināma mokām, saspiestības sajūta un daļēja fragmentācija, atsvešināšanās no Avota un atmiņas dzēšana. Bet mēs baidāmies no nāves… Mūsu Augstākie Spēki un arī pati Dvēsele par šo bieži iesmīn.

Bailes pieder pie šīs fiziskās dzīves, tā ir sajūta, pateicoties kurai, mums ir iespēja augt, ja vien sasniedz apzinātību attiecīgajā jautājumā. Ja padomājam - katram dzīvē ir bijusi iespēja pārvarēt bailes. Varbūt atminies savas sajūtas pēc? Plašuma, brīvības un varenības sajūta, ko papildina spēcīga enerģija un tad tik saturies! Labi padarīta darba sajūta!

Sperot soli, neskatoties uz bailēm, mums tiek dota iespēja izmainīt līdzšinējo pieredzi un ieviest kaut ko jaunu. Bailes ir portāls uz izeju nākamajā savas spēles līmenī, kas ir piepildīta ar jauniem uzdevumiem un izaugsmi, citu kvalitāti un krāsaināku pieredzi. Ir viegli runāt? Izdarīt arī, tici man! Pavērojot no malas savas bailes un savas izpausmes pret tām, var ieraudzīt norauto stopkrānu jeb šī brīža lielāko traucēkli.

Katrs var uztaisīt ātru testu. Cik daudzas jomas tevi baida? Darbs, realizācija, attiecības, bērni, nāve… Visur, kur atbilde ir jā - viela pārdomām!

Pēc personīgās pieredzes varu pateikt, ka aiz bailēm atrodas viens no taviem aspektiem, kas nav ieinteresēts tavā izaugsmē, un tā uzdevums ir maksimāli ilgi tevi noturēt sastingumā, biedējot, šausminot, kaitinot, pazemojot un kacinot, provocējot mokas, bezizeju un necieņu pret sevi. To cik dzīves malsies un cik ilgi ļausies, ir atkarīgs no tevis.

Ir tāds teiciens: tikai beigtas zivis peld pa straumi. Šis ir tavs laiks un viss tev apkārt ir par tevi pašu!

Ir iespējams viss, pat tas, ko nespēj iedomāties, tikai jānotic. Jānosaka virziens un nepaies ne diena, kad luksofors tevi pavadīs tikai ar zaļo gaismu!