Rakstu sērijas 3. (noslēdzošā) daļa
Ko jūs darītu, ja pēkšņi uzzinātu, ka ir kāda “substance”, citiem vārdiem – enerģijas forma, - kuras uzdevums ir virzīt cilvēkus pretī tādiem vai citādiem notikumiem, un šo notikumu kopsaucējs ir cilvēka laika resursa izpausme no piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai? Šis virzības spēks mums ir vajadzīgs, lai katrs indivīds būtu spējīgs gūt sev tādu vai citādu pieredzi, kamēr visu indivīdu apvienojums – kopistiskās apziņas izpausmes forma - gūst savu pieredzējumu, ko var saukt arī par dzīvības izpausmi.
Man gribētos ticēt, ka šis virzības spēks mums ir labvēlīgs, un kaut kādā eksistences līmenī tas tā arī ir. Kad mēs pamostamies no ilūzijas plīvura un izprotam, ka viss ir daudz savādāk, nekā mums sākotnēji var šķist, bet līdz tam šis virzības spēks, kā likums, rada inerci, kas apvieno cilvēku grupas un virza tās pretī iztukšojumam.
Kurš patiesībā spēlē šahu – kauliņi vai kauliņu virzītāji?
Viss ir atkarīgs no mūsu izpratnes līmeņa. Ja mēs iedodam apziņas spēku šaha kauliņiem, viņi domās, ka ir dzīvi, un tie nenojautīs, ka ir kāds Augstāks spēks (cilvēks), kurš tos vada. Iespējams, kauliņiem būs sava stratēģija un, ja tā saskanēs ar spēlētāja stratēģiju, šie kauliņi agrāk vai vēlāk sāks ticēt, ka paši ir sava likteņa radītāji un savas realitātes veidotāji, bet, tiklīdz kā viņi piedzīvos vilšanos savās iecerēs, attiecīgi, viņu gaidas nesakritīs ar spēlētāja stratēģiju, šie kauliņi sāks domāt, ka viņiem nav brīvās gribas, un tas viņus vedīs nihilisma virzienā vai arī tie kļūs par upura lomas spēlētājiem.
Rasisms, verdzība, mūžīgais karš, ebreju dedzināšana... Vai zinot šo cilvēces neseno attīstības vēsturi, mēs varam sevi saukt par attīstītām būtnēm? Vēsture nemitīgi atkārtojas un jau kopš Budas laikiem mēs rotējam pa tādu kā iznīcības un attīstības ciklu. Vai izaugsme ir iespējama tikai pēc iznīcības?
Pandēmija, neatkarīgi no tā, vai tā tika radīta mākslīgi vai dabiski, cilvēcei bija vajadzīga.
Tā nāca kā apziņas tīrība. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir vajadzīgas pārmaiņas. Mēs vairs nevaram pievērt acis uz nabadzību, pedofiliju, vardarbību, narkomāniju, azartspēļu iznīcību, alkoholismu, mēs nevaram turpināt dzīvot modelī, kurā inteliģence tiek iznīcināta, bet proletāriešiem tiek dota zaļā gaisma uz vairošanos, lai valstij būtu jauns darba resurs…
Šī pasaule ir iekārtota greizi. Kamēr restorāni un kafejnīcas ik vakaru visā pasaulē met ārā neizmantoto pārtiku, tikmēr miljoniem cilvēku cieš badu, kamēr lielās apģērbu rūpnīcas dedzina apģērbu pārprodukciju, tikmēr daudziem cilvēkiem nav ko vilkt mugurā. Maza saujiņa cilvēku pārvalda vispasaules bagātības, un dēļ sava EGO izpausmes, šie “valdnieki” tic, ka viņu liktenis ir valdīt, un, nesaprazdami īstenību, tie turpina valdīt pretī bezdibenim.
Un tāpēc es jums saku, ka pandēmija bija vajadzīga, lai mēs apstātos uz mirkli un padomātu, vai mēs virzāmies uz attīstību vai tomēr arī kaut kas cits mūs virza pretī iznīcībai.
Uzskaitītās problēmas ir tikai maza daļa no kopējā cilvēku problēmu klāsta, kas ir pārņēmušas mūsu pasauli. Zinoši vīri un sievas runā par to, ka mēs, kā vienots organisms, visu cilvēku kopsaucējs, esam sasnieguši vēža attīstības trešo līmeni.
Vai mēs spēsim atveseļoties un atbrīvot savu prātu no šīs slimības? Vai mēs spēsim apvienoties un radīt jaunu pasauli, pasauli bez vardarbības, bez slimībām, bez alkatības, varas un naudas?
Pandēmija nav beigusies, tā turpināsies tādā vai citādā formā. Mūs gaida sarežģīti gadi. Pateicoties mākslīgajam intelektam daudzi cilvēku darbi vairs nebūs nepieciešami. Vai cilvēki ir gatavi pārkvalificēties, lai atklātu savu unikalitāti? Vai arī mākslīgā intelekta spēks tos iedzīs depresijā un nabadzībā? Pagājušā gadsimta 29. gada Lielā depresija būs sīkums, ja to salīdzinās ar lielo depresiju, kas cilvēkus iespējamības līmenī gaida šā gadsimta 29. gadā.
Mūs virza bailes vai mīlestība. Tās ir divas atsevišķas pasaules. Ja mēs dzīvojam baiļu pasaulē, mūs gaida bojāeja, kas ir loģisks attīstības scenārijs cilvēcei, kas jau sevi daudzkārtīgi ir iznīcinājusi. Taču, ja mēs sākam dzīvot mīlestības pasaulē, es ticu, ka mums pavērsies ceļš, pa kuru mēs varēsim iet pretī Zelta laikmetam, kas cilvēku civilizāciju pacels neiedomājamos augstumos, no kuriem lūkojoties uz planētu Zeme, visa piedzīvotā nežēlība un vardarbība pagaisīs, kā pagaist nakts murgs, kad cilvēku modina saules stari.
Piebilde: Lielie plūdi ir tikai simbolisks apzīmējums vecās pasaules bojāejai, kas dod iespēju mums radīt jaunu pasauli, kas netiek vērsta uz iznīcību, bet gan uz attīstību.
Raksta autors: Rihards Čerkovskis
