Kas ir vārds?
Kas to stipru padara?
Kāda ir stipra valoda?
Kā cilvēks var saprast, vai viņš runā stipru valodu vai vāju?
Zināšanās par vārda spēku dalās stāstniece un zāļu sieva Līga Reitere.
***
Gudrs cilvēks runā daudz, bet vieds cilvēks runā maz un pasaka daudz.
***
Vārds nāk no domas. Vārds, no domas ņemts, pa muti teikts, pa ausi dzirdēts, atgriežas atpakaļ pie domas un pieaug spēkā. Stiprai valodai jābūt tādai, ka vārdi apzīmē to pašu, ko doma, - vienkāršiem jēdzieniem, kas ļoti tieši apzīmē domu.
***
Kad cilvēks ir pārņemts ar savu domu, tā ir pāri visam, augstāk par sevi pašu. Tad cilvēks var ar vārdu celt un kaut, radīt un iznīcināt. Cilvēks savu domu ieliek bildēs, zīmēs, vārdos caur skaņu un ritmu. Viss kustas, mijiedarbojas. Arī cilvēks sevi var saviļņot. Paša radīta doma var viņa domāšanu saviļņot un radīt atkal kādu atdomu, padomu un atziņu.
***
Lai tiktu dzīvē uz priekšu, šūpoles vajag atvilkt atpakaļ un tad ar lielu inerci tās aiziet uz priekšu.
Tātad - velkam atpakaļ. Kas bija? Bija pārsteigums, kritiens, aizdomas, rājiens. Kas bija tas, kādēļ šobrīd ir smiešanās, brīnīšanās, raudāšana vai maldīšanās...? Nākošais jautājums, lai tiktu ar šūpolēm tālu uz priekšu, - un ko tu gribētu, lai būtu? Gribu, lai man nav jāraud, nav jāuztraucas, lai tas jau ir aiz muguras, lai satikšanās ātrāk notiek, lai tas ir skaisti…
Nākamais jautājums - ko cilvēks ir gatavs darīt, lai to sasniegtu. Pieklauvēt, lai viņu satiktu, uzrakstīt, lai viedokli paustu, sākt mācīties...
Šie soļi ir ļoti labi pašiedvesmai, ja cilvēkam ir kāda dzīves grūtība un viņš grib pats to atrisināt, nevis skriet pa pasauli, visiem kladzinot, ka ir grūti.
Ja var šādi izkustināt kādu iesūnojušu smeldzi vai sāpi, tad varam ar šiem jautājumiem spēcīgi cilvēkam palīdzēt. Mēs neesam spēcīgi, lai baļķus nestu, mēs esam spēcīgi, lai otru cilvēku iedvesmotu.
***
Zemteksts ir vieda ziņa, kas nav minēta tiešajā tekstā, bet ko var nojaust no kopteksta. Ja cilvēks var tā izteikties caur līdzībām, ka bildi var nojaust, tad viņam ir ļoti spēcīga valoda. Ar tādu valodu var pasakas rakstīt un stāstīt. Un pasaka nav teikta tiešajā tekstā, bet pavēsta mācību no kopteksta. Cilvēks pats atklāj patiesību. Tādēļ arī saka: pasaka ( no vārda "pateikt" – I.S.). Nevis priekšā teikšana, bet pasacīšana. Tā nav vadīšana līdz galam, bet pavadīšana. Tātad mazu gabaliņu iedvesmo, lai tiek uz ceļa. Palīdzēt arī nenozīmē darīt otra vietā. Bet mazu gabaliņu kopā.
***
Krišjānis Barons ir sacījis: “Valoda un tautasdziesma priekš visas latviešu tautas ir kopīga manta." Ar dziesmu cilvēks dzīvi iesāk, pavada un beidz. Un ne vienmēr aiz prieka dzied. Dzied sūru darbu darīdams vai mazu bērnu auklēdams, karavīru gaidīdams vai zvejas laivu vadīdams. Tieši tāpēc dziesma un valoda ir turami augstā godā. Un to nevar ne mēdīt, ne kropļot. Kādu dzīvi cilvēks dzīvo, tādu valodu runā un tādā dziesmā dzied.
***
Nesaku otram cilvēkam jūs; nevienā tautasdziesmā un pasakā pat ganiņš ķēniņu nesauc uz jūs. Tā ir svešas kultūras mode, kas savulaik tika ieviesta un mācīta. Kādas paaudzes to tā bija pieņēmušas un mācīja tālāk. Latviešu pasakās un tautasdziesmās līdzvērtīgu cilvēku uzrunā uz tu.
Tu nozīmē - līdzvērtīgs cilvēks, un tu nozīmē - otrs cilvēks, nevis es pats. Manuprāt, mūsdienās cilvēki vārdu tu lieto nevietā un brīnās, ka tiek sašķelta jauda un arī cilvēka būtība.
Mūsdienu sarunu valodā tas nav tikai Latvijas teritorijā, tas ir visā pasaulē izplatīts, - ļoti bieži lieto otro personas vietniekvārdu, runājot par sevi. Tā ir valodas kropļošana. Tā ir uztveres, domāšanas kropļošana. Kur te var būt par stipru valodu, ja pats sevi nosauc par otru! Šis ir viens no stiprākajiem veidiem, kā sākt kopt savu valodu un padarīt to stipru. Jebko, sacīto par sevi, padarīt stipru. Tādējādi padarīt stipru arī pašu runātāju. Sevi pašu nešķirot divās personās. Tā ir liela kļūda valodā, kas šobrīd ir grūtība visā pasaulē. Cilvēks vairs nav viens vesels veselums.
Es esmu. Šie ir ļoti stipri vārdi pašiedvesmai. Jā, es tiešām esmu, tā esmu es. Es esmu mamma, es esmu stāstniece, es esmu skolotāja. Un ja pieliek klāt salīdzinājumu - es esmu māte kā ābele. Tik pacietīga kā ābele, tik ražīga kā ābele. Tik dārga kā ābele, tik kupla kā ābele. Tik tuva kā ābele. Ābeles zari - ne tikai kā prieka, bet arī kā raižu krunciņas mūsu sejā. Un pie tevis kā pie ābeles. Nav brīnums, ka daudzās pasakās māte ar ābeli tiek salīdzināta.
***
Ja ir izvēle, ir brīvība.
Es esmu tas, ko es izvēlos. Kad esmu šādi pateikusi, es nevienu savā dzīvē nevaru vainot.
Un tad man rodas apņemšanās izvēlēties ko labāku. Un nākošreiz padomāt, pirms steidzos izvēlēties. Manu miesu veido pārtika, kādu izvēlos ēst. Nav ko sūdzēties, ka miesai slikti klājas, ja štruntu ēd. Manu garu veido notikumi, ko izvēlos piedzīvot. Un es nevaru sūdzēties par to, ka manam garam grūti klājas, ja es grūtumus izvēlos. Tikai brīvs cilvēks ir atbildīgs. Viņš ir uzņēmies atbildību par sevi pats, brīvs no citu atbildības. Nebrīvs cilvēks ir tas, par kuru atbild citi.
Labākais veids, kā līdzēt, ir nedarīt sliktu. Imants Ziedonis teica: "Viens otru sliktu nedarīsim." Nevis viens otram sliktu nedarīsim, bet viens otru sliktu nedarīsim. Viens otru mēs par sliktu nepataisīsim.
***
Bieži saka: "Ai ko tad es, es neesmu valodnieks vai dzejnieks, vai folklorists. Es jau nevarēšu neko ar valodu spēcīgu pateikt." Gribu atgādināt ar tautasdziesmu:
Maziņš mans augumiņš
Prāva mana valodiņa.
Valodiņa palīdzēja
Mazajam augumam.
Viena saule, viena zeme,
Nav vienāda valodiņa.
Pār upīti pārtecēju,
Jau citāda valodiņa.
***
Kad ap bērnu pārņemta mamma domā tikai par bērnu, viņa saka: "Mums jau ir divi zobiņi, mēs jau ejam uz podiņa." Kāpēc bērna sasniegumus māte pieraksta arī sev? Bērna sasniegumi ir lieli, bet kāda jēga bērnam censties, ja sasniegumus māte pieraksta sev? Kā tad es ar šo valodu varu bērnu iedvesmot, ja es viņu īstenībā apdalu?
***
Lai būtu stipra valoda, tai jābūt ļoti bagātai. Valodas bagātība ir vārdu krājums. Kā var pārbaudīt, ka vārdu krājums ir liels? Ja jebkuru lietu cilvēks spēj nosaukt vismaz septiņās atbilstošās atbildēs, tad var sacīt - jā, viņam ir bagāta valoda. Bet ja viņš var pateikt divas, trīs atbildes, kas ir ļoti nabadzīgas valodas rādītājs, viņš nevar bagātīgi izteikties.
Pamēģini izdomāt vēl septiņas pareizas atbildes, kas attiecas uz vārdu “krēsls”! Kas vēl tas ir? Sēdvieta, manta, lieta, īpašums... Tās ir ļoti daudzas lietas. Ja cilvēkam ir ierobežots dzīvesveids, tad viņam ir arī ierobežots vārdu krājums. Mūsdienās aizvien īsākus gabalus cilvēki lasa. Un vēl jo īsākus gabalus raksta. Un tos īsos rakstu darbu vēl saīsinātā veidā pieraksta. Tas vēl jo vairāk ierobežo valodu.
***
Ja saka: "Es esmu noguris", tad nevar no noguruma tikt vaļā. Ja grib no noguruma atbrīvoties, to var nosaukt salīdzinot. "Esmu noguris kā vilnis, kas izplūst krastā." Noguris kā vilnis krastā nav uz visiem laikiem noguris! Jo vilnis ieplūst smiltīs un beidzas. Tad jau es ar nākošo vilni ceļos! Es varu iedvesmot, ja varu sevi salīdzināt ar kaut ko.
***
Dziedāšana - ko šis vārds vispār nozīmē? Vārda sakne ir dzied. Dzieds ir asns, dzīt dzietus, dzīt asnus. Dziedāt - ir dzīt asnus, zaļi dzīvot. Dziedāšana jau ir ilgstoša darbība, zaļa dzīvošana. Dziedināt ir otru zaļu atdarīt. Vai nav brīnišķīgi:
Dziedot dzimu,
Dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju!
Līdzīgs vārds - zieds. Zieds ir mīlestības plaukums. Kas spēj ziedēt, tas spēj mīlestībā būt. Un ziedot mīlestību otram dot. Un ziedēšana, ziedošana, visa ar mīlestību saistīta.
***
Man ļoti patika, kā Valdis Celms man lika domāt ar trim burtiem: r, a, d. No vienas puses Dievs rada, lasām no otras puses - cilvēks dara. Lasām pa vidu - velns pa vidu ārda. Un viņi visi trīs ir līdzvērtīgi. Jo ne bez viena no šiem burtiem neiznāk ne rad, ne dar, ne ārd.
Arī manī iekšā dzīvo dievišķais, cilvēcīgais un velnišķais. Pateicoties dievišķajam, spēju radīt jaunas lietas, darbus, notikumus, radīt svētkus, cilvēcīgais ir tas, kurš spēj darīt, izpildīt, bet velnišķais ir tas, kas spēj ārdīt. Un ja es nevarēšu noārdīt lieko, es nevarēšu radīt jaunu. Tādēļ man šie visi trīs ir jāuztur līdzvērtīgi. Mana ticība un pārliecība stipri atšķiras no daudzu konfesiju pārliecības, radītās mācības. Bet es pie šī pieturos, dzīvoju pietiekami labi, maz slimoju, man nav tādas lietas, par kurām es baidos, trīcu vai ļoti pārdzīvoju. Es esmu. Esmu šeit un tagad. Jo es savlaicīgi rūpējos, kā atbrīvoties no liekā, lai jaunajam ir vieta. Esmu atbildīgs cilvēks - daru, kā varu, neeju pāri mēram.
***
Viedums ir sirds un prāta gudrība, nevis tikai zināšanas. Un viedums ir āra un iekšpasaules vienots redzējums. Viens veselums. Cilvēks neizliekas labāks, nekā patiesībā ir.
Vieda cilvēka valoda nesatur liekuļošanu un izlikšanos.
Gudrs cilvēks balstās uz sevi, bet vieds cilvēks daudz tālāk - uz senču pieredzi un tradīcijām.
Man ļoti patīk manas skolotājas Ineses Krūmiņas atgādinājums, ka tautas pasakās un tautasdziesmās ir vieda, sakrāla valoda. Kas spēj apdziedāšanās dziesmai pretī turēt, tas spēj sarunāties vienotā rituālu valodā. Kā mācību to sev paņemu līdzi.
***
Valodā ir raksts un ritms. Latviešu valodā uzsver pirmo zilbi. Ja pamēģina uzsvērt citas zilbes - neizklausās latviski, bet rakstītais vārds nemainījās! Ja šo tekstu uzraksta, nenorādot, kura zilbe jāuzsver, dažādu valodu lietotāji ar dažādiem ritmiem valodā var to izlasīt atšķirīgi. Un tad ritma nesaderība rada aritmiju. Ritms ievieš kārtību.
***
Kā es veidoju spēka vārdus, iedvesmodamās no tautasdziesmas? Veidoju atkārtojumus: ja man ir kaut kas lieks, traucējošs, tad kāda būtu darbība tiešajā veidā? - To dabūt nost.
Tad atkārtojums būtu: nost-nost. Un līdzība - tā kā smagums ir smags kā akmens: smaga nasta akmenī. Šo akmeni vajag dabūt nost, nost no sirds, nost no prāta, nost no dārga augumiņa. Bet uz kurieni nost? Tad vajag tādu vietu piesaukt, no kurienes i gribēdams nevar atpakaļ izķeselēt. Lai tiešām tajā prāta radītajā dzīves bildē var redzēt, ka smagums ir prom neatgriezeniski. Nevis, ka pret kaimiņu žogu atsitīsies un nāks atpakaļ. Vai iemetīs grāvī un vēlāk, skriedams pār to, pats kaklu lauzīs.
Smaga nasta akmenī, akmens purva dibenā. Nost no sirds, nost no prāta, nost no dārga augumiņa.
Skaitu to atkārtoti, kamēr esmu prom no visām citām domām, un esmu tikai šīs domas pārņemts. Tad es ar šo domu varu celt, radīt, kaut vai iznīcināt. Un tā ir mana atbildība, kā es vārdu un domu apvienoju, kādā virzienā. Visbiežāk vajag, lai kautu un iznīcinātu nevēlamo. Piemēram, slimība ir nevēlama, tad šo slimību kā smagu nastu iežņaudz kulakā, tur sev priekšā, un, ritmiski kustinot roku, ritmiski runājot vārdus, ar domām līdzi dzīvojot, aizsviež to prom.
Mēs neesam ekstrasensi, mēs esam parasti cilvēki, bet ja parasts cilvēks lieto vienkāršu valodu un viņa vārds un doma sakrīt, viņa vārdiem ir spēks.
***
Es kaut ko dodu tev, lai kaut kas būtu man:
Še tev, pirts akmentiņi,
Skaidravota ūdentiņš.
Dod manim skaidru prātu,
Skaidru manim augumiņ.
Neviens nav apdalīts, es neprasu: “Dod, man vajag!”
***
Viens no stiprākajiem vēlējuma vārdiem ir lai. Tas ir brīnumvārds.
Ja kāds man saka, ka kāds par mani kaut ko stāsta, es saku: “Lai”! Un viss ir kā ar roku atņemts. Ar roku atņemta klačošanās, ar roku atņemtas aizdomas, cita cilvēka nomelnošana. Lai! Tas ir palaist vaļā ar vēlējumu lai. Nevis lai nocirstu, miltos samaltu, nē, - viņu palaižot.
Glaudīt glaudu,
Braucīt brauku,
Lai nebija skabardziņa.
Lai nebija skabardziņa
Nevienā vietiņā.
***
Dainu skapī arī ir ļoti daudz vārdu atkārtojumi.
Krīt- krīt, gul-gul, vai ar pretēju nozīmi - raudāt-dziedāt.
Krīt zemē rīta rasa
Pa ozola lapiņām.
Tā, lai krīt ļauna diena
Garām manu augumiņ.
Krīt skujiņa ūdenī,
Gul ūdeņa dibenā.
Ne tu viena tur gulēji,
Tur guļ mana ļauna diena.
Ļauna diena kājas āva,
Grib ar mani līdzi iet.
Paliec šeit, ļauna diena,
Ierastā vietiņā.
Ļauna diena priecājās,
Kad raudāt vien raudāju.
Raud tu pati, ļauna diena,
Es staigāšu dziedādams.
***
Vēlu tā: “Lai tev skaistiem mirkļiem bagāts laiks!” Nesaku: “Lai tev ir jauks vakars!” vai “Lai tev skaista nedēļas nogale!” Vai tad tikai nedēļas nogali vajag skaistu piedzīvot? Bet es gribu, lai tev laiks ir pilns skaistiem mirkļiem.
Ja visu laiku ir skaistums, tad skaistumu nevar apjēgt - ja visu laiku ir gaisma, žilbst acis, nevar gaismu novērtēt. Nebūtu ēnas, gaismu nenovērtētu. Lai skaisto mirkli izceltu, pelēkam ir jābūt.
Visur, kur tu domā, kur tu gādā, lai tev visi ceļi vaļā!
***
Ir jābūt ļoti atbildīgam, ko mēs sakām otra cilvēka zīmīgos notikumos. Jo tad viņam ir ļoti sakāpināta jušana. Un jušana ar domāšanu ir ļoti saistīta.
Manuprāt, līdzjūtība padara vēl grūtāku to brīdi. Kad cilvēks, izsakot līdzjūtību, saka: “Man tevis žēl, tas mums visiem liels zaudējums. Kā mēs bez tā iztiksim? Kādu laiku vajadzēs pierasti (žēlīgā tonī – I.S.)...” Tiek radināta doma, ka būs grūti. Vajag kaut ko labu pateikt! Mēs visi esam mirstīgi, visi aizejam. Pateikt: “Bija labs cilvēks. Es viņu atceros. Paspiežot roku, es gribu pasveicināt arī, kas caur tevi no viņiem mums paliek. Cik labi, ka es arī to cilvēku pazinu un satiku savā dzīvē! Man joprojām paliek viņa padoms vai smiekli.”
Vajag pateikt ko labu, un uzreiz vieglāk zaudējuma brīdi pavērst nevis par smagu un sāpīgu, bet par cieņa un goda izrādīšanu aizgājējam un viņa palicējiem. Viens un tas pats notikums, bet cita attieksme un vārdu izvēle. “Paldies, ka tu mani uzaicināji, paldies, ka sēru dienā varēju būt kopā ar jums un vēlreiz pārdomāt visu, ko esam kopā piedzīvojuši.”
***
Kopsavilkums par stipru valodu:
Ir jābūt bagātam vārdu krājumam, ka var izteikties daudzveidīgi.
Ir jābūt valodas ritmam saskaņā ar tautas kultūras ritmu.
Ir jābūt zemtekstam, kas paplašina domāšanu.
Ir jābūt darbībai, kas rosina darboties.
Un vēlējumam: lai!
***
Es dzīvoju savlaicīgi, lai mirtu bez steigas. Un man tiešām nav žēl, katru dienu gulēt ejot, domāt par to, ka es dzīvoju savlaicīgi, lai aizietu bez steigas. Es dzīvoju tā, lai man nav žēl nomirt. Man ir svarīgi katru dienu darīt ko jēgpilnu, lai man nav žēl aiziet un lai es varu aiziet bez steigas. Lai nav sasteigta dzīve. Ka līdz pēdējam brīdim jādara, jārauš, jāuzspēj... Un tad tādā steigā nomirst un neuzspēj pat izbaudīt ne to vecumu, ne promiešanu, neko.
Jo viss ir mijiedarbībā. Viens vilnis saviļņo nākošos un nāk atpakaļ atvilnis. Jebkas, ko mēs darām, uz mums pašiem vien atbalsojas un atviļņojas. Savlaicīgi darīt, lai piedzīvotu, baudītu bez steigas, mīlētu bez steigas. Tā nav garām skrienot steigā iedota buča.
Ar Līgu Reiteri sarunājās: Laura Grīnvalde
Tekstu pierakstīja: Ieva Simanoviča
