Mēs esam ļoti dažādi. Daudzi no mums tic, ka ir Dieva vēstneši, un viņu EGOcentriskums ļauj viņiem ticēt, ka viņi ir tiesīgi runāt tā Kunga vārdā. Citi atkal iesmej par tā kunga varbūtību, viņi ir pārņemti ar zinātni un ir pārliecināti, ka prāts smadzenēs nav atrasts, līdz ar ko, visu nosaka olbaltumvielas. Citi atkal ir pārņemti ar panorāmas skatīšanos, un viņam nav laika citām darbībām. Panorāma nav vienīgais, protams, ko šie cilvēki skatās, viņi pērk avīzi, kurā ir TV programma, jo tā palīdz viņiem saplānot savu laiku – nav vajadzīgs plānotājs, avīze pasaka visu priekšā – cikos un pa kādu kanālu kas būs jāskatās.
Mēs esam ļoti dažādi. Sportisti, mākslinieki, akadēmiķi, garīgie, pseidogarīgie, cietsirdīgie, “neiederīgie”… Par to, ka mēs esam tik dažādi, šaubu nav, šaubas raisa jautājums, kāpēc esam tik dažādi? Kas ietekmē mūsu domāšanu un pasaules uztveri? Kultūra. Vide kurā piedzimstam, vecāki, ieradumi, skola… Jā, tas viss tā ir, bet svarīgāks jautājums ir, kas nosaka mūsu apziņas līmeni? Kāpēc ir cilvēki, kas vēlas nodoties nemitīgai pasaules izpētei, kamēr atkal citiem, liekas, ka atskaitot veikalu cenas, vairs šajā pasaulē nav, ko pētīt.
Vai tie, kas lasa grāmatas, ir izredzētie un līdz ar ko arī nolemtie, jo viņi neizprot kara būtību?
Uz šīs planētas nemitīgi notiek kari un strīdi. Kāpēc tā? Kas ir tas dzenulis, kas cilvēkam liek norobežoties un cīnīties par vietu zem saules?
Esmu pret demokrātiju, lai gan pareizi nav sacīts PRET; visam, kam mēs pretojamies, patiesībā dodam spēku, tāpēc pareizāk būtu teikt, esmu par sava veida diktatūru. Demokrātija dod tiesības balsot neizglītotiem (es nerunāju par akadēmisko izglītību, bet intelektuālo) ļaudīm, kas savā aprobežotībā pieņem lēmumus ļoti spontāni un neapdomīgi. Viņu balsojums ir manipulatīvu darbību izraisītas sekas, bet tā nav virzība, līdz ar ko varētu teikt, ka karš ir demokrātijas rezultāts. Jo karus veido “līderi”, kurus ir ievēlējušas “masas”, kuras, kā likums, seko šim līderim un tic ik katram vārdam, ko ievēlētais “pravietis” ir teicis. Ja līderis saka, ka ir jākaro – šaubu nav, tad tā ir jādara. Apstrīdēt “Lielo Brāli” ir bīstami un šķietami nejēdzīgi.
Un tāpēc demokrātija ir savā saknē nepareiza. Cilvēki, kas neizprot virzību, nespēj veikt attīstību. Paskatieties uz politiķiem. Lielākoties viņi ir alkatīgi un egocentriski. Viņu vēlme nav mainīt vai “vadīt”, viņu vēlme ir – VARA. Kā teica Vinstons Čerčils, tas kas reiz ir noprovējis varas garšu, tas vairs nespēs no tās atteikties. Vara ir sava veida narkotika, kas ved uz iznīcību. Civilizācija var vai nu attīstīties, vai nu degradēties, citu variantu nav.
Jā, mums ir tehnoloģijas, universitātes, kultūras darbi, mākslas darbi, grāmatas, 7 pasaules brīnumi, bet kāpēc mums nav garīga līdera, kas varētu apvienot visas pasaules nācijas un virzīt tās uz pasaulīgu domāšanu? Vai ir kādi augstāki spēki, kas ir pret civilizācijas attīstību? Mums ir vajadzīgs vieds Garīgs līderis. Bet kurš būs šis dižgars, kurš būs gatavs atdot savu dzīvību, lai nākamos 10 – 15 gadus kalpotu, mēģinādams apvienot vispasaules cilvēkus vienā gara būtībā? Garīgiem līderiem ir īss mūžs. Ļaudis mēļo, ka Buda tika noindēts, Gandijs nošauts, Jēzus Kristus sists krustā, Mārtiņš Luters Kings… Jo spēcīgāka tev ir balss, kas virza cilvēkus uz attīstību, jo ātrāk tu iesi bojā. Pat tādi šķietami “negarīgi” līderi kā Tupaks Šakurs vai Džons Kenedijs tika likvidēti tikai tāpēc, ka kādam viņi bija bīstami, jo viņi domāja savādāk nekā vairums. Kam ir izdevīgas šīs nāves, kas sevī ietver aprobežotību un iznīcību, ir viens jautājums, cits jautājums – kāpēc šo cilvēku nāves nav devušas milzīgu impulsu attīstības lēcienam, kas cilvēkiem palīdzētu atmosties no bioloģiskā ķermeņa ieraduma dabas un nodoties smalkās matērijas jeb Gara izzināšanai?
Mums ir vajadzīgs viens zinošs un vieds līderis. Ne valdnieks, ne karalis, ne prezidents, ne diktators. Mums ir vajadzīgs viens “Ciema vecākais”, kurš nav mantojis titulu vai nopircis uzvaru vēlēšanās, bet, pateicoties savam ilgajam un sirmajam mūžam, viņš ir spējīgs tautu sagatavot 7 treknajiem gadiem un ir spējīgs palīdzēt tautai izdzīvot 7 bada gadus.
Ikkatrs no mums ir reizē diktators un reizē svētais, ikkatrs ir slepkava un upuris vienlaicīgi, ikkatrs ir pārdevējs un pircējs, ikkatrs ir vērotājs un ikkatrs ir tas, kuru vēro. Viena apziņa darbojas kā mūžīga gara izpausme. Vai šī apziņa virzīsies uz attīstību, jā noteikti, tikai šai attīstībai ir vajadzīgs laiks, kas pēc savas būtības neeksistē, jo viss jau ir bijis…
Mums ir jāparūpējas par garā vājajiem brāļiem un māsām. Tie, kas grib karot, nav pratuši mīlēt. Karot, tās ir viņu tiesības, un mēs tās nevaram viņiem atņemt, bet mēs varam palīdzēt viņiem izprast, ka karš ir viens ceļš, pa kuru iet, bet paralēli tam ceļam ir vēl kāda taka, kas arī ved uz priekšu, tikai tās galamērķis ir kas pilnīgi cits, nekā kara būtībā izveidots piemineklis ķermeniskajam “es”.
Raksta autors: Rihards Čerkovskis
