Skriešana pēc dzemdībām

Vai var? Cik daudz var? Cik ātri var? Šie manā praksē ir biežākie sieviešu jautājumi pēcdzemdību periodā saistībā ar skriešanu. Sievietes bieži ir gatavas jau gandrīz skriet, iznākot no dzemdību iestādes. Un tas ir saprotams, jo visbiežāk šī fiziskā aktivitāte tiek uzskatīta par lielisku svara samazināšanas iespēju. Taču, lai saprastu, vai tā ir piemērotākā aktivitāte, atkal ir jāatgriežas tieši pie iegurņa funkcionālās izpratnes.

Skriešana ir augstas intensitātes sportiskā aktivitāte. Tā paaugstina gan intraabdominālo spiedienu, gan ietver trieciena elementus. Spiediens ietekmē visu iegurņa pamatni, reproduktīvos orgānus un vēderu. Šim spiedienam iegurnis un vēders ir bijis pakļauts visu grūtniecības laiku un dzemdību laiku. Par iegurņa pamatni un šo spiedienu daudz sīkāk jau stāstīju iepriekšējos rakstos.

Lai vieglāk izprast skriešanas laikā notiekošā ietekmi uz iegurni, iedomājies, ka skrienot rokās turi trauku, kurā ir, piemēram, āboli. Skrienot šie āboli traukā kustas un lēkā. Līdzīgi tas nosacīti notiek mazajā iegurnī ar reproduktīvajiem orgāniem. Un šos orgānus balsta iegurņa pamatne un saites, kas jau tā ir bijušas pakļautas pārbaudījumam grūtniecības laikā. Tieši tāpēc pirms skriet, katrai sievietei būtu svarīgi ar speciālista palīdzību novērtēt ķermeņa funkcionālo stāvokli, īpaši iegurņa un vēdera.

Skriešana palielina iegurņa pamatnes disfunkciju risku daudz vairāk nekā sportiskās aktivitātes bez trieciena elementiem un intraabdominālā spiediena izmaiņām.

Sievietēm ar iegurņa disfunkcijām pēcdzemdību periodā (reproduktīvo orgānu noslīdējumi, urīna nesaturēšana, sāpes, diskomforts, smaguma sajūta, gāzu, fēču nesaturēšana, hemoroīdi) pirms skriešanas atsākšanas noteikti būtu jāsāk ar iegurņa rehabilitoloģiju un tikai tad, kad iegurņa pamatne ir funkcionāla, var runāt par šīs fiziskās aktivitātes uzsākšanu. Tikpat būtiska kā iegurņa funkcionālais stāvoklis, ir arī diastāzes pārbaude, vēdera muskulatūras funkcionalitāte, pēcdzemdību rētu stāvoklis.

Klīniskajos pētījumos pierādīts, ka skriešanu, neatkarīgi no iegurņa funkcionalitātes un citiem faktoriem, ieteicams atsākt ne ātrāk kā 3-6 mēnešus pēc dzemdībām. Trīs mēnešus pēc dzemdībām to var atsākt tikai tādā gadījumā, ja sievietei nav diastāzes, nav sūdzību, nav iegurņa disfunkciju, un speciālists, novērtējot ķermeni kopumā, ir devis atļauju skriet.

Tāpat ir svarīgi apzināties liekā svara radīto ietekmi uz iegurni, ja tāds pēc bērniņa piedzimšanas ir. Arī šis faktors ietekmē iegurņa atlabšanu, jo iegurņa pamatnei šis svars ir papildu slodze. Un bieži sanāk tāds apburtais loks - sieviete skrien, lai zaudētu svaru un samazinātu vēdera apjomu, taču iegūst iegurņa disfunkcijas un sajūtu, ka vēders kļuvis vēl lielāks, jo pirms tam nav veikta diastāzes pārbaude un iegurnis nav bijis gatavs šim pārbaudījumam. Jā, nepareizi izvēlētas fiziskās aktivitātes diastāzi pastiprina, un viena no tām tiešām ir skriešana. Tāpēc daudz svarīgāk par kādu lieko kilogramu ir mācēt sevi saudzēt un sportot apzināti pareizi jau tā tik trauslajā periodā, kad ķermenis vēl tikai atgūst savas spējas un spēkus.