Esmu pārāk veca, lai kaut ko jaunu mācītos, esmu pārāk jauna, lai saņemtu tik lielu algu, visi bagātie cilvēki ir slikti, bet trūcīgie – labi, uzņēmēji ir skopuļi un parasto cilvēku apkrāpēji, bet darba ņēmēji godīgi cietēji. Šajā valstī man nav nākotnes. Tajā valstī gan man ir visas iespējas. Man nekad nebūs laimīgu attiecību, es neesmu pietiekami bagāta, gudra, skaista, veiksmīga. Vīrieši ir meļi un izmantotāji, bet sievietes nekad attiecībās nav vardarbīgas. Citiem viss sanāk labāk. Es šajā kolektīvā neiederos. Man vienmēr kaut kas noiet greizi. Es nekad nesatikšu normālu vīrieti vai sievieti utt. Vai kāds no šiem stāstiem ir pazīstams?
Savā psihoterapijas praksē dzirdu neskaitāmi daudz šādu un līdzīgu stāstu, kas veido cilvēku iekšējo un ārējo realitāti. Patiesībā no tiem sastāv mūsu ego, mūsu identitāte. Mēs ar tiem veidojam savu iekšējo dialogu katru dienu, visas dzīves garumā, to apzinoties vai ne. Stāsti var būt pozitīvi, kas mūs uzmundrina un iedrošina dzīves ceļā, piemēram: es esmu pietiekami laba, vai, lai arī būs problēmas es ar tām tikšu galā, šoreiz kļūdījos – eh, nepatīkami, bet tas nekas, nākošo reizi mēģināšu labāk; lai arī mērķis šķiet tāls, es zinu, ka to sasniegšu. Tomēr stāsti var būt arī ierobežojoši, kas bremzē veidot ikdienu harmonisku un piepildītu, piemēram: es jau uz neko vairāk arī nevarēju cerēt, es neesmu pelnījusi labāku darbu vai labākas attiecības, ak, es muļķe, vienmēr visu sabojāju, mums dzimtā visas sievietes vienmēr ar visu tikušas galā pašas un dzīvojušas vienas.
Kad bērns piedzimst, viņš sevi neapzinās kā atsevišķu indivīdu, bet gan simbiozē ar māti.
Tomēr zīdainī jau ir neapzināta pieredze par laiku mātes dzemdē, dzimšanas procesu un pēcdzemdību periodu.
Viņā formējas priekšstats par pasauli sev apkārt, savu vietu un vērtību tajā. Aptuveni divu gadu vecumā bērnā sāk veidoties apzināts es, ego – viņš sāk apjaust savu atdalītību no mātes, sāk apzināties savu varēšanu un gribēšanu, savu ķermeni un tā vajadzības, sāk spēt to arī verbāli komunicēt. Tomēr jau šajā vecumā bērnā ir priekšstats, vai pasaule ir droša un silta, vai bīstama un apdraudoša. Vai viņš pats ir gribēts, gaidīts un mīlēts, vai traucēklis vecākiem. Arī tad, ja vecāki to tieši neizsaka, tas nekļūdīgi parādās darbos, attieksmē, intonācijā un prioritātēs. Jau agrīnā vecumā bērnā veidojas iekšējie stāsti, kas ietekmēs nākotnes izvēles un ārējās dzīves realitāti.
Stāsti ir mūsu iekšējais psihiskais process, kas izveido saikni starp mums un notikumu, palīdz to izskaidrot un piešķirt jēgu. Tie ietver subjektīvas pieredzes, atmiņas, uzskatus, vērtības, interpretācijas un pasaules redzējumu. Tiem ir būtiska loma mūsu pašapziņas formēšanā, domāšanas un uzvedības procesā, dzīves mērķu uzstādīšanā un izvēļu izdarīšanā. Stāsti veidojas dažādi – ir tie, ko es pats par sevi stāstu, tad tie, ko citi par mani teikuši pagātnē, vai es “zinu”, ka teiks nākotnē. Nosacīti tos var iedalīt sekojoši:
- Biogrāfiskie: radušies no mūsu biogrāfiskās pieredzes dažādu dzīves notikumu, attiecību un situāciju rezultātā. Piemēram, ja bērnībā mūsu vajadzības netika sadzirdētas, tad laika gaitā izveidojam secinājumu, ka nav jēgas izteikt savas vajadzības, jo neviens tāpat tās nesadzirdēs un nekas nemainīsies. Pieaugušā vecumā mums ir grūti attiecībās izteikt savas vēlmes un vajadzības, bet mēs dusmojamies uz partneri, ka viņš tās neuzmin un neapmierina.
- No apkārtējiem cilvēkiem: vecākiem, radiem, skolotājiem vai citiem mums svarīgiem pieaugušajiem. Lietas, ko viņi par mums ir teikuši – tu esi sliņķis, kam tu tāds būsi vajadzīgs, vai gluži otrādi – tu esi pats labākais, gudrākais pasaulē, – kas var vēlākā dzīves gaitā radīt izredzētības un pārākuma sajūtu.
- Kolektīvie jeb tautas: tie bieži atspoguļo tautas mentalitāti, kultūru, vērtības un vēsturisko pieredzi. Par latviešiem domājot, ļoti izplatīts ir šāds stāsts: “Ko tad es…”, kas jau pašā sākumā sevi nostāda zemākā pozīcijā attiecībā pret cittautieti. Tas veidojies daudzu gadsimtu vēsturiskās pieredzes – dzimtbūšanas, okupācijas, izsūtījumu un genocīda rezultātā, – un pārāk bieži vēl šodien ir traucēklis mūsu pašapziņai un attīstībai, gan personiskajai, gan nacionālajai.
Lai viss neizklausītos tik drūmi un nolemti, gribu citēt K.G. Jungu, pasaules slaveno psihiatru, psihoanalītiķi un analītiskās psiholoģijas tēvu. Viņš ir teicis: “Kamēr neapzināto neienesam apziņā, tas turpina vadīt mūsu dzīvi un mēs to saucam par likteni”.
Tātad liktenis varbūt nemaz nav tik ļoti nelokāms un kaut kur no augšas nolemts, bet gan prasmīgi veidojams.
Un viens no veidiem, kādā to varam darīt, ir apzināt savus traucējošos iekšējos stāstus un tos pārveidot.
Kā to paveikt?
- Apzināties – apjaust, kādi vispār stāsti veido tavas attieksmes, vērtības un secinājumus tagadnē. Bieži tās ir vienkārši domas mūsu prātos, un nekad šos stāstus neesam izteikuši skaļi. Tāpēc palīdzoši var būt tos iznest “ārpus” sevis un pierakstīt uz lapas vai savā dienasgrāmatā, atbildot uz jautājumiem:
- Kāda es esmu?
- Ko par mani saka, domā citi?
- Kā mans šķiet, kādai man vajadzētu būt?
- Vēlams rakstīt visu kas nāk prātā, bez liekas prātošanas. Tad šos stāstus sadalīt tajos, kas tev palīdz, un tajos, kas traucē. Tā ir tāda kā iekšējā inventarizācija, kurā apjaušam savas saimniecības apmērus un stāvokli.
- Nākamais solis ir saprast, vai ir kāds vai vairāki stāsti, kuri tev traucē tik ļoti, ka esi gatava tos mainīt. Var jau būt, ka ir labi, kā ir, un arī tā drīkst būt.
- Ja tomēr atrodi tādus, kas tev traucē, mēģini saprast, vai tie vēl joprojām ir patiesi, un ko tev dod? Katram stāstam tavā iekšējā pasaulē ir kāda jēga, tie nav radušies nejauši. Bieži tie sargā mūs no nepatīkamām situācijām, emocionāliem pārdzīvojumiem vai sāpēm, tomēr vairs nav patiesi. Piemēram, tu uzaugi mājas vidē, neejot dārziņā, tāpēc, uzsākot skolas gaitas, 1. klase šķita šausminoša un nedraudzīga, skola skaļa, un radīja tevī sajūtu, ka tur neiederies. Varbūt bija arī objektīvi ārējie apstākļi, kas šo sajūtu pastiprināja, un tu sevī nospriedi, ka neiederies, un patiesībā neviens ar tevi negrib draudzēties. Šis stāsts fonā rada bailes arī pieaugušā vecumā, traucējot veidot jaunas draudzības vai nomainīt darba vietu.
- Un tad pats svarīgākais – vai esi gatava no tiem atbrīvoties? Šis solis var būt sarežģītāks nekā izklausās. Savā praksē bieži esmu pieredzējusi situācijas, kad klients nemaz nevēlas no sava traucējošā stāsta atteikties, jo, lai arī tas rada ciešanas, tomēr ir pierasts un daļa no sevis paša. Ir ļoti dziedinoši būt godīgai pret sevi.
- Tomēr ja esi gatava no traucējošā stāsta atbrīvoties, ir dažādi veidi, kā to var izdarīt. Savā praksē strādāju ar speciāli izstrādātu metodi – Esības mandalu – , kur kopā ar klientu identificējam, izvērtējam un pārveidojam šos stāstus, piedzīvojot to nostiprināšanu gan prātā, gan ķermenī. Tomēr ir arī tehnikas, kuras vari izmantot bez kvalificēta terapeita. Piemēram, uzraksti traucējošo stāstu uz lapas un pretī uzraksti jautājumu: “Ja nu šis nav patiess?” Izlasi gan stāstu, gan jautājumu skaļi un ļauj sev uz to atbildēt. Pavēro savas reakcijas – vai tev ir viegli tam noticēt? Kādas emocijas jautājums rada: pretestību, atvieglojumu, dusmas, aizkaitinājumu? Un tad raksti atbildes – kāda tu un tava dzīve būtu, ja šis stāsts nebūtu patiess. Ļauj sev brīvi rakstīt, īpaši neprātojot. Izlasi atbildes un izvēlies vienu, kas visvairāk rezonē, kura visvairāk patīk. Pieņem sevī lēmumu, vai vēlies palikt vecajā stāstā vai aizstāt to ar jauno. Ja izvēlies jauno, tad mēģini sevi iedomāties ar visām maņām šajā situācijā: kā tu justos, izskatītos, ko runātu, darītu utt. Dari to, kad vien atceries, pieraksti šo stāstu savā plānotājā vai piespraud pie ledusskapja, lai regulāri to redzi; vari to atkārtot, ejot gulēt vai no rīta ceļoties, padari to par daļu no savas ikdienas un pieredzi, kā mainās tava dzīve.
Raksta autore: Ilze Zviedrīte
