Baltā ragana, ekstrasense, litoterapeite, grāmatas “Raganas Dialogs ar Dievu” autore.
Es esmu ragana, beidzot man nav bail no sevis. Tā ir mana esība, mana būtība un misija, izjūtu šī vārda spēku un esmu pazemīga tā atbildības priekšā. Tādas, kā es, ir bijušas, mūs visas vieno Dievs un misija kalpot cilvēcei. Taču ir arī noklīdušas māsas, kas savu misiju aizmirsušas un apmaldījušās mantkārībā. Viņas skaidri apzinās, ka sods par to būs mūžīgas ciešanas gan pašai, gan visai dzimtai. Es esmu iemācījusies savu nesamo ne tikai paciest, bet arī mīlēt, izprast, pielietot un pilnveidot.
Manas dvēseles ienākšana šajā pasaulē nebija vienkārša. Manai mammai tika paziņots, ka esmu ieņēmusi nepareizu pozīciju un taisos ierasties ar kājām pa priekšu. Šādos gadījumos visbiežāk tiek veikts ķeizargrieziens, māti gatavoja ļaunākajam – iespējai, ka dzemdību laikā nosmakšu. Mana mamma apņēmās darīt visu, lai laistu mani pasaulē sveiku un veselu. Nedēļu mamma bez mitas skaitīja visas sev zināmās lūgšanas. Savā dzimšanas dienā es ierados pareizi – ar galvu pa priekšu, dzīva un vesela.
Sākot devīto klasi, viss sākās ar pavisam nevainīgām galvas sāpēm. Galvas sāpes kļuva tik stipras, ka vakarā baidījos aizmigt. Arī mamma saprata, ka šīs galvas sāpes nav parasta noguruma pazīme, un tā sākās mans sāpju pilnais ārstu un pārbaužu maratons. Apmeklēju visdažādākos ārstus, tika veiktas visdažādākās pārbaudes, tika izteikts bezgalīgs skaits versiju par to, kas varētu būt manu galvas sāpju cēlonis, tomēr tie bija tikai minējumi, jo neviens nevarēja droši pateikt, kas ar mani notiek un kas ir galvas sāpju iemesls. Tikai pie kāda profesora Rīgā mēs saņēmām atbildes. Galvas sāpju cēlonis bija pārejas vecums, mana straujā augšana un hormonālās izmaiņas.
Dzimšanas diena katram no mums ir ļoti īpašs laiks, bieži nespējam saprast un izskaidrot savas sajūtas. Nomāktības sajūta pirms dzimšanas dienas tādēļ, ka pārejas periods uz nākošo dzīves gadu nekad nav viegls, mūsu enerģija tieši šajā pārejā ir īpaši nestabila, gadam sniegtā enerģija iet uz beigām. Gluži kā elektroiekārtai, kurai baterijas gandrīz tukšas, arī mums paliek emocionāli grūti, iekšējais dzinējs griežas aizvien lēnāk.
Savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas priekšvakarā Dievs sniedza man tajā brīdī tik ļoti nepieciešamo mācību. Smaga saindēšanās, kas izraisīja paralīzi. Manas rokas bija adatu caurdurtas, sistēmas, kas tika pievienotas katetram, mainījās pa stundām, nemainīgs bija tikai mans iekšējais jautājums: kāpēc, par ko? Es gribu dzīvot, no sirds gribu! Un manas lūgšanas tika uzklausītas. Slimība pielika punktu manai bērnībai un jaunības naivumam, no šī brīža es skaidri zināju, ka man būs jāuzņemas atbildība ne tikai par savu dzīvi un veselību, bet jāpalīdz arī citiem un jādara tas pēc labākās sirdsapziņas.
Šīs spējas man nesniedza nekādas privilēģijas, tajā laikā tās lika man apšaubīt sevi un noslēgties, neteikt neko lieku, lai nešķistu citādāka, lai neatšķirtos no pārējiem. Es ļoti centos būt tāda pati kā citi bērni, es no sirds vēlējos, lai visi ir vienlīdzīgi un lai neviens bērns netiktu atstumts klases biedru vidū; uzskatīju par pienākumu būt par draugu tiem, kuriem draugu nav, parunāt ar katru, kam sarunu biedra trūkst, un nomierināt to, kam kāda sirds sāpe vai nelaime. Bieži intuitīvi zināju lietas, ko nespēju izskaidrot, gatavojos jautājumiem, kas vēl netika uzdoti, nojautu, kur atrodas pazudušas lietas. Beidzoties dienai skolā, es varēju atgriezties savā pasaulē, kur nebija jāizliekas. Vēroju dabu, zināju, ko tā man saka un kā tai atbildēt. Varēju sarunāties ar saviem neredzamajiem draugiem, kuri stāstīja man savus dzīves stāstus, ar viņiem es varēju būt es pati. Ar laiku es sapratu, kas tie par tēliem, un tagad esmu iemācījusies tiem pajautāt to, ko neviens cits man pastāstīt vairs nevar.
Vecāki ilgi nepiešķīra manai uzvedībai vērību, skaidrojot to ar bērna košo iztēli, bet aizvien biežāk sāka pamanīt, ka manis teiktajam ir tendence piepildīties.
Kad man bija astoņi gadi, kāds gadījums visu mainīja. Vakarā sajutu uztraukumu un pēkšņu apziņu, ka man, liekoties pie miera, mati jāsapin bizē. Aizsteidzos pie mammas ar savu paziņojumu, ka nelikšos gulēt, kamēr man mati netiks sapīti, jo citādāk tiks aplaupīts veikals, kas piederēja maniem vecākiem. Es nespēju izskaidrot, kā šī ziņa mani sasniegusi, teicu vien to, ka tā notiks. Nākošajā rītā pamodos no vecāku skaļajiem pārdzīvojumiem, ka veikalā tiešām naktī bijuši zagļi. Man par pārsteigumu, mamma vairs neapšaubīja manas spējas.
Visu bērnību mamma bija pavadījusi pie savas tantes Līnas, kura, kā izrādījās, bija slavena dziedniece un pareģe. Kādu dienu Līna teikusi: “Es gribu savas zināšanas un spējas nodot tev... ja tevi tas neinteresē, tad mūsu dzimtā nāks puisis un meitene, kas pārņems manas spējas, tiem interesēs tas, ko spēju dot.” Kopš tās dienas mamma centās nodot mums zināšanas, ko bija ieguvusi no Līnas: stāstīja par dabas parādībām, kas vēsta par nākotni, lika iegaumēt vārdus, ko Līna tai bija mācījusi, lai novērstu dažādas nelaimes, un ieklausījās mūsos, kad stāstījām savus sapņus un priekšnojautas. Visu laiku, kā jau bērns, ar neizpratni attiecos pret savām spējām un atturēju sevi no domām par to, kā es zinu lietas, ko citi nezina, un no kurienes nāk manas vīzijas.
Es redzu neredzamo, redzu mirušo cilvēku dvēseles, kā neparastas būtnes, un citas pārdabiskas parādības, vārdos tās aprakstīt nav iespējams. Šis spēks ir visapkārt un ietekmē mūs visus, tas spēj mums gan palīdzēt, gan arī sagraut. Es esmu tā, kas stāv vidū, es spēju atpazīt šo spēku un parādīt tam īsto ceļu – pie dvēseles vai atpakaļ tumsā. Es uztveru dažādas informācijas druskas un intuitīvi jūtu, kurš puzles gabaliņš iederas konkrētā vietā, mana intuīcija un spriestspēja saliek gabaliņus attēlā.
Studiju laikā ceļā uz universitāti un no tās viena no manām izklaidēm bija sabiedriskajā transportā vērot cilvēkus un mēģināt nolasīt viņu sajūtas un domas. Dažreiz sadzirdēju, ka cilvēki izstaro savu stresu, ko tikko izjutuši darbā, satraukumu par nepabeigtu projektu vai no priekšnieka dabūtu rājienu. Citreiz acu priekšā redzēju, kā cilvēks galvā sastāda iepirkumu sarakstu un plāno, ko gatavos vakariņās, bet dažreiz man pat izdevās pieķert kāda kabatzagļa domas un novirzīt viņa nodomu no konkrēta upura, vai ar domām uzvedināt kādu būt piesardzīgākam ar savām personīgajām mantām. Neapzināti attīstot savas spējas, neizbēgami pienāca brīdis, kad pirmoreiz apzinājos to, ka tās patiešām var kādam palīdzēt un mainīt likteņus.
Es bieži spēju saskatīt pacienta iekšējo orgānu izmaiņas un anomālijas. Cilvēki nereti ir pārsteigti, ka tikai uzmetot skatienu, spēju pateikt, kāda veida medicīniskas procedūras vai operācijas ir veiktas, vai organismā ir kādi neierasti veidojumi. Manai gaišredzībai piemīt spēja iegūt informāciju par cita cilvēka veselības stāvokli, viņa atrašanās vietu, par viņa pagātni un pat iespējamiem nākotnes notikumiem. Lai gan ar nākotnes pareģojumiem vienmēr esmu piesardzīga, jo nākotni viegli spēj ietekmēt dažādi faktori (ne tikai no mums pašiem, bet arī no apkārtējiem atkarīgi), tāpēc vienmēr vietā ir senais teiciens, ka mēs katrs esam savas laimes kalējs.
Gaišredzības spēja var projicēties dažādi, ne tikai kontaktā ar cilvēku, bet arī ar lietām un attēliem. Tā var būt fotogrāfija, ķēdīte, gredzens, krustiņš vai cita lieta, pēc kuras var noteikt īpašnieku un aprakstīt gadījumus viņa dzīvē. Parasti, paņemot fotogrāfiju un uzliekot tai roku, varu saskatīt nosacītus filmas fragmentus, kas man pašai jāsaliek kopā un jāatrod konteksts. Notikumi ir spilgti saskatāmi, bet tie man parasti nesniedz pilnīgu kopainu. Šādu spēju izpausme man palīdz pazudušu cilvēku meklēšanā, noziedznieku atrašanās vietas noteikšanā vai notikumu gaitas rekonstrukcijā. Retāk gadās tā, ka spēju izjust arī cilvēka tā brīža emocijas, un šādi redzējumi emocionāli ir vissmagākie, jo atbrīvoties no tiem ir daudz grūtāk un ilgāk.
Pats grūtākais ir redzēt kāda nāvi, pirms tā notikusi, un nejautāt kāpēc. Kāpēc man tas jāredz un jāiziet cauri šādai pieredzei, jo zinu, ka atbildes nav. Šī pasaule ir pretstatu pilna, nav iespējams izvairīties ne no laba, ne no ļauna. Bet es nezaudēju cerību un zinu, ka labais vienmēr uzvarēs ļauno. Kā mazu svecīti ienesot tumšā alā, tās gaisma pārņems tumsu un rādīs ceļu, un tumsa nespēs nodzēst sveci tikai tāpēc, ka tā ir tumsa. Jo vairāk lūgsimies par gaismu, jo vairāk darīsim labus darbus un palīdzēsim viens otram, jo tālāk dzīsim prom tumsu vai mācēsim to atpazīt un nepadosimies tai.
Ar Sanitu Peteri sarunājās Laura Grīnvalde
