Atgriešanās savā veselumā pēc nopietnas diagnozes

Jebkura smaga diagnoze ir uzskatāma par nopietnu emocionālo krīzi cilvēka dzīvē. Emocionālā krīze var pāraugt arī par krīzi ģimenē, attiecībās, darbā un jebkurā citā jomā. Jebkura krīze neizbēgami ir saistīta ar pārmaiņām, jo tas nozīmē, ka ir izveidojusies situācija, kad tā, kā bija iepriekš, vairs neder, “neiet cauri”. Lai notiktu pārmaiņas, ir nepieciešams laiks. Un, protams, pacietība, pacietība un vēlreiz – pacietība.

Onkoloģija ir viena no tām diagnozēm, kur laiks ir īpaši dārgs, jo tas ir ierobežots. Kad uzzināju, ka man ir vēzis, protams, pirmā reakcija bija šoks – tā tas ir jebkuram. Bet katram tas var izpausties emocionāli atšķirīgi. Taču, lai kā arī būtu, ja cilvēks tiešām grib atveseļoties, tad ir svarīgi pašam pieņemt šo lēmumu, ieliekot tajā patiesu degsmi un enerģiju. Ne velti ir teiciens - ja pacients ir nolēmis izveseļoties, tad neviens dakteris tur neko nevarēs padarīt. Šo lēmumu – gribu būt vesela – es pieņēmu uzreiz; zināju, ka nepadošos.

Tagad, atskatoties uz laiku, kad uzzināju par savu diagnozi, manī ir pilnīgs miers, par to nav nekādu emociju, varu mierīgi par šo pieredzi stāstīt. Šobrīd, to rakstot, pat ir viegls smaids uz lūpām, atceroties savu pirmo sarunu ar dakteri, un situāciju, kādā uzzināju par savu slimību. Filmās tiek atainots, ka cilvēks tiek uzaicināts uz klīniku, viņam pat iesaka, lai kāds atnāk līdzi, lai būtu atbalsts, un tad dakteris ar viņu runā, pēc iespējas saudzīgāk to pasakot. Kā tas notika ar mani? Biju jau nodevusi dažas analīzes un pierakstījusies uz nākamo vizīti pie onkologa – nākamajā ceturtdienā, kā šodien atceros. Bija otrdiena, biju iegājusi aptiekā, lai nopirktu mammai zāles, man iezvanījās telefons – tas bija dakteris no onkoloģijas nodaļas. Izgāju no aptiekas un viņam atzvanīju. Precīzi viņa teikto vairs neatceros, bet teksts bija apmēram tāds – jums limfā ir atrastas vēža šūnas, tādēļ noteikti ceturtdien nāciet uz vizīti, tas ir nopietni. Tā ka – jā, nekādu īpašu sagatavošanās ceremoniju nebija – labi, ka biju aptiekas tuvumā, bet ožamo spirtu man tomēr nevajadzēja.

Protams, biju dziļi nelaimīga un, maigi izsakoties, satraukta, kad atnācu mājās un pastāstīju par to vīram. Viņš, kas ir mans vislabākais draugs, atbalsts un stiprais plecs, to nespēja izturēt un “pielēja sev acis”. Pēc tā es sajutos pilnīgi viena, un man bija bail. Bija bail no nāves, jo pēkšņi tas tiešām bija kļuvis tik reāli, nevis kaut kad, sirmā vecumā. Nespēju to pateikt bērniem, jo zināju, ka viņiem ļoti sāpēs, gribēju kaut kā pasargāt, bet to “veiksmīgi” atrisināja vīrs – līdzīgi kā dakteris paziņoja man par slimību, viņš, vēl būdams vīra dūšā, to tā arī jaunākajai meitai bez nekādiem ievadiem tiešā tekstā pateica – mammai ir vēzis...

Bet pēc tā visa palika vieglāk, kaut kāds smagums bija nokritis no sirds, jo vienai nest tādu nastu ir ļoti grūti. Bezgala svarīgs ir līdzcilvēku, it īpaši vistuvāko, atbalsts. Lai gan savs ceļš mums ir jānoiet katram pašam, noteikti ir daudz vieglāk, kad jūties pieņemts, mīlēts un atbalstīts.

Vēlāk lasīju par to, kā jūtas tuvinieki, uzzinot par sava mīļā cilvēka smagu saslimšanu – tās sāpes un šoks nav mazāks kā pašam saslimušajam.

Lai gan man vienmēr ir bijusi pilnīga pārliecība, ka dvēsele ir nemirstīga, vienalga pārņēma stindzinošs nāves tuvums. Pirms tam, kad nebija tik skaidri pietuvojusies šī robeža, sajūta, ka mans laiks uz zemes ir ierobežots, nebiju iedomājusies, cik ļoti es patiesībā gribu dzīvot! Es taču vēl neko tādu neesmu paspējusi izdarīt! Un šīs pieķeršanās – savai dzīvei, saviem mīļajiem cilvēkiem, ģimenei… Nevarēju tajā brīdī pieņemt, ka šī filma, ko sauc par dzīvi, tā vienkārši izbeigsies, un bez nekāda īpaša fināla nobeiguma – nu atkal ne kā filmās!

Vēlāk daudz domāju par to, cik ļoti patiesībā esmu sevi noniecinājusi, nemīlējusi, nenovērtējusi, vainojusi, kritizējusi. Vēlāk man skolotājs teica – lai vai kā, vienmēr vajag sev piedot un sevi attaisnot. Tobrīd man tas galīgi “nepieleca”, jo tas bija kaut kas pilnīgi pretējs tam, kā es attiecos pret sevi. Tas jau nenozīmē, ka es neapzinājos nekādus savus talantus, bet perfekcionisms un mūžīgā pārcentība neļāva to tā īsti izbaudīt, jo vienmēr taču var vēl labāk! Jā, var, bet šajā brīdī tas ir vislabākais, ko es varēju izdarīt – tā ir pareizā attieksme, ko pamazām jau biju sākusi apgūt.

***

Kad es sāku savu ceļu uz VESELĪBU, es to nostādīju kā absolūtu prioritāti, pakārtojot tam visu. Kad pirmais šoks bija pārgājis, liku emocijas pie malas un sāku darīt. Kad izdodas “atslēgt” emocijas, tad uz problēmu jau var paskatīties kā uz situāciju, un tas vairs neliekas tik fatāli, jo jebkurai situācijai var atrast risinājumu. Bet ar “atrast risinājumu” vien nepietiek, jo ir arī jādara, jāatrisina, un

galvenais darītājs ir cilvēks pats.

Kas ir veselība?

Tas ir VESELUMS. Veselība ir jāsaprot daudz plašākā mērogā, nekā esam ieraduši domāt. Veselums – kā tu jūties pats ar sevi, būdams savā ķermenī, pieņemot to un mīlot arī tad, kad tas vizuāli varbūt neizskatās tik perfekts, kā to ir iedomājies prāts. Pieņemot savas sajūtas – ne tikai tās labās un priecīgās, bet arī savu ēnas pusi, ar ko parasti nealkstam skaļi lepoties, jo tas neatbilst prātā uzburtajam tēlam, kāds tad es esmu, kādam man ir jābūt, un ko par mani domās citi. Iepriekš aprakstītais raksturo cilvēka iekšējo būtību. Bet ir arī ārējais aspekts, ko atspoguļo tas, kā tu patiesībā jūties ar savu otru pusīti (varbūt tev tās nav – tad kā tu ar šo situāciju jūties), ar ģimeni, ar bērniem, ar darbu un finansēm, ar draugiem, ar to, kā tu realizējies sociumā – kā tas viss saskan ar taviem mērķiem kopumā, vai atbilst tam, ko esi iedomājies, gribējis, un kā tas ir izdevies realitātē. Ja kaut vienā no šīm sfērām tu jūti neapmierinātību, tad tas ir indikators, ka veselums nav pilnīgs. Ja mēs šīs sajūtas ignorējam (un lielākā daļa to tā arī darām), tad tām turpinoties gadu garumā, šo disharmoniju rezultātu atspoguļos arī mūsu ķermenis. Tā aizsākas neveselība – saslimšana.

Mans ceļš uz veselības (veseluma) atgūšanu aizsākās ar apzinātu lēmumu, ka es nepadošos un darīšu visu, lai atveseļotos. Nākamais solis bija dzīves prioritāšu noteikšana, kur pirmo vietu ieņēma viss, kas saistīts ar veselību. Tam es apzināti veltīju laiku, pakārtojot savus plānus un dienas kārtību. Ar pateicību pieņēmu arī ārstu un medicīnas palīdzību, bet līdz noteiktam ceļa posmam.

***

Mans nākamais solis bija garīgās, enerģētiskās prakses. No sākuma tās bija ci gun prakses pastiprinātā režīmā - ar tām es biju nodarbojusies jau vairākus gadus iepriekš. Mani iedvesmoja ci gun skolotāja Vita Riekstiņa, apliecinot to nenovērtējamo nozīmi un pašaizliedzīgi sniedzot savu palīdzību. Viņa man deva impulsu – sākt darīt. Par to visu esmu viņai bezgalīgi no visas sirds pateicīga.

Kāda ir garīgo  enerģētisko prakšu jēga?

Ja skatāmies, piemēram, rentgenā, tad tajā vietā, kur ir slimība (audzējs), ir redzams tumšs pleķis. Enerģētisko prakšu princips ir apzināta gaismas enerģijas uzņemšana. To tiešām simboliski var nosaukt par gaismas cīņu ar tumsu. Mēs visi zinām, cik daudz gaismas rodas tumšā istabā pat no viena aizdegta sērkociņa! Un, ja zinām, ka cilvēks ir gaismas būtne, tad zinām arī to, ka caur tām vietām ķermenī, kur ir iemājojis stress, kas radījis enerģētisku sabiezējumu audos, gaisma netiek cauri. Tādēļ gaismu ir jāuzņem apzināti - ar mīlestību.

Tajā vasarā, kad man tika diagnosticēts audzējs, es nokļuvu retrītā, kur iepazinos ar vēl vienu no manas dzīves nozīmīgajiem skolotājiem - Ļutauras Viktorinas, kam arī esmu no sirds pateicīga. Viņš ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam izdevies izdziedināties no smadzeņu encefalopātijas pēdējā stadijā. Tagad viņš savu pieredzi un zināšanas ar mīlestību nodod tālāk citiem.

Kāpēc mani tas uzrunāja?

Jo retrīta laikā sajutu šo enerģētisko prakšu jaudu; iedvesmoja Ļutauras patiesums, vienkāršība un labs humors. Pēc šī retrīta es pilnībā pārgāju uz viņa mācītajām meditatīvajām enerģētiskajām praksēm. Piekrītu viedoklim, ka attiecīgā dzīves posmā ir jāizdara izvēle, nevar praktizēt visu vienlaicīgi, jo cilvēka ķermenis ir sistēma, kas pats zina, kā sevi atveseļot, tikai tam ir jārada piemēroti apstākļi, un tur var palīdzēt enerģētiskās prakses. Kā tas strādā? To varētu paskaidrot ar piemēru: ja cilvēks sagriež pirkstu, tas sadzīst pats no sevis, tā tas vienkārši notiek. Bet, ja mēs vairākas reizes dienā to slapināsim, mazgājot rokas, traukus un veļu, tad brūce katru reizi tiks atrauta vaļā, dzīšanas process tiks traucēts vai pat var rasties iekaisums. Bet, ja mēs turēsim to sausumā un uzmanīsim, tad brūce pāris dienu laikā jau būs sadzijusi.

Cilvēks ikdienas steigā ir pakļauts stresa iedarbībai. Ja cilvēks jau ir saslimis, īpaši svarīgi ir radīt sev tādus apstākļus (nu gluži kā tam sagrieztajam pirkstam), kur nav stresa un steigas, lai ķermenis varētu ātrāk atjaunoties. Ļoti labi palīdzēt var meditācijas prakses, jo tad nākas apstāties, būt mierā un beidzot pievērst visu uzmanību sev. Tā rezultātā ķermenī, kā arī mūsu sajūtās un prātā, iestājas harmonija, miers, prieks – tie ir piemēroti apstākļi, lai izdziedinātos.

“Kad cilvēks lūdzas, viņš runā ar Dievu, ar augstākajiem spēkiem, bet, kad cilvēks meditē, tad Dievs un augstākie spēki runā ar viņu,” (Ļ. Viktorinas). Meditatīvās prakses māca vērsties pie sevis, pie savas dvēseles. Tās māca nevis apklusināt prātu, bet gan vērsties ar mīlestību pie tā, kas nāk no dvēseles dzīlēm. Jo viens no vissvarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais cilvēka uzdevums, ir iemācīties pielietot savu prātu. Prātā rodas vēlmes, bet, ja tas nav savienots vienotā veselumā ar dvēseli, tad cilvēks grib to, ko viņam nemaz nevajag. Nemākot iedot savam prātam pareizos uzstādījumus, mēs nespējam sasniegt savā dzīvē rezultātus, ko bijām ieplānojuši. Vai mēs vispār zinām, ko gribam? Bet visi zinām, ko negribam. Tad kas mūsu dzīvē notiek? Jā, tieši tas, uz ko koncentrējam enerģiju. Tas ir, uz to, ko negribam - un tas arī piepildās. Pēteris Kļava savās lekcijās saka – ja jūs kaut ko ļoti gribat, tad jūs to dabūsiet, un, ja kaut ko ļoti negribat – tad arī to jūs dabūsiet.

Kad apgūst pamata principus, meditatīvās prakses ir ļoti vienkāršas. Tagad tās ir mans ikdienas ieradums. Cilvēks ir gatavs interesēties par visu ko, tikai ne par sevi. Tas ir, visu, kas notiek ar viņu, cilvēks saista ar ārējiem cēloņiem, nemaz neaizdomājoties, ka ārējā pasaule tikai parāda viņa iekšējās pasaules saradīto atspulgu. Tas ir tāpat kā skatoties spogulī un ieraugot, ka esi izspūris, sākt ķemmēt matus savam spoguļattēlam un cerēt, ka tādā veidā paša attēls uzlabosies. Tādēļ, lai kaut kas mainītos apkārt, ir jāveic izmaiņas sevī, jāsaķemmē mati sev pašam. Kad cilvēks to apzinās, tas nozīmē, ka viņš beidzot sāk pieaugt un uzņemties atbildību pats par sevi un savu dzīvi, pārstājot meklēt vainīgos un pārtrauc sevi asociēt ar upuri un dzīves pabērnu. Kā to izdarīt? Mana pieredze rāda, ka jāveido jauni ieradumi.

Cilvēka smadzenēs ir spoguļneironi, ar kuru palīdzību mēs pat neapzināti domās reproducējam to, ko redzam un sajūtam ar maņu orgāniem. Tieši tāpēc mēs sakām, ka cilvēks ir atdarinātājs, bērni atdarina savus vecākus. Nepietiks, ja tēvs dēlu pamācīs, cik kaitīgi ir smēķēt, tai pat laikā ar patiku ievelkot kādu dūmu. Tas tā nestrādā. “Ja to var viens, tad to var visi” – galvenais NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) princips. Tāpēc ir ļoti vērtīgi sekot, kaut vai atdarināt kādu cilvēku, kas to ir paveicis, jo tas ir kā apliecinājums, ka tas ir iespējams! Tādā veidā ir vieglāk mainīt sava prāta programmas, ko ir izveidojušas cilvēka pārliecības par to, kas ir un kas nav dzīvē iespējams. Ticība sevī ir jāuztur, tā ir jāsajūt “ar visām kaulu smadzenēm”. Pat ja visa pasaule tevi gribēs pārliecināt, ka tas nav iespējams, arī tad tu turpini sekot savai pārliecībai!

Sākumā man noteica diagnozi – vēzis pirmajā stadijā ar metastāzi limfā. Tas man deva cerības, ka, ja šī slimība savlaicīgi tiek atklāta, to var izdziedināt. Tā bija mana pārliecība. Vēlāk, veicot izmeklējumus, tomēr tika konstatēts, ka ir jau otrā stadija. Nu – nekas, es jau ārstējos, process notiek, jāturpina darīt. Kad pēc operācijas uzstādīja galējo diagnozi – vēzis trešajā stadijā ar vienu metastāzi limfā, - bija pusgadu noiets dziedināšanās ceļš. Intensīvi meditēju vairākas stundas dienā, cik spēju, uzturējos svaigā gaisā, aiz muguras bija ķimijterapijas kurss, pārdzīvota arī ķīmijas dēļ neiztrūkstošā matu izkrišana...

Kad tas notika, bija neizsakāmi sāpīgi, - ar katru ķemmes vilcienu tā palika pilna ar matiem, tie krita ārā pāri pleciem, pēc dušas apmeklējuma visa kabīnes grīda bija matiem noklāta... Biju dzirdējusi, ka citi tos nogriež jau iepriekš, bet man nebija drosmes to izdarīt. No sākuma bija ļoti smagi skatīties uz sevi tādu spogulī, ar pāris šķipsnām uz galvas... Ģimene mani pieņēma jebkurā veidolā, vīrs iedeva mīļu iesauku, Tvītijs, – tāds mīlīgs multenes varonis, kura bilde viņa telefonā tika pievienota pie mana kontaktnumura. Savā dzīvē nebiju un vēl joprojām neesmu saņēmusi tik daudz komplimentu par matiem – par skaisto parūku, ko valkāju apmēram pusgadu. Man katru dienu bija perfekts matu sakārtojums. Cilvēki, kas zināja, ka mana jaunākā meita tobrīd mācījās par vizāžistu-stilistu, vien noteica, kā man esot paveicies...

Par manu saslimšanu zināja vien tuvākie cilvēki, kā arī daudzi no meditāciju praksēm, jo tur tāda es nebiju vienīgā. Tā bija kā savdabīga atbalsta grupa. Es ņēmu vērā jau sen lasīto igauņu dziednieces Vīlmas Lūles padomu – par šādām kaitēm stāstīt tikai dakterim vai cilvēkam, kas tev reāli var palīdzēt, lai apkārtējie ar savām domām un attieksmi netraucē tev izveseļoties. Jo visbiežāk cilvēki, uzzinot ka kādam ir šī diagnoze, nevilšus sāk uzburt vīzijas, kādas puķes uz kapiem tad nelaiķim labāk pirkt... Bet tas nekā nesaskanēja ar manu vīziju, tādēļ dažreiz labāk ir paklusēt.

Visu atveseļošanās laiku man bez meditāciju terapijas bija arī mūzikas terapija, es dziedāju korī. Tas ļoti palīdzēja – tā no sirds izdziedāties! Tajā rudenī, kad man sākās ķīmijterapijas kurss un gada nogalē bija plānota operācija, korī aizsākās nākotnes plānu kalšana. Nākamā gada pavasarī tika plānots brauciens uz Japānu, lai piedalītos Latvijas valsts simtgades un Latvijas – Japānas kordziedāšanas draudzības 25. gadadienas koncertturnejā kopā ar Japānas koriem. Un vēl Latvijas simtgades dziesmusvētki nākamajā vasarā... Nenoliegšu, ka ik pa laikam ienāca prātā doma – vai tas vispār uz mani attiecas, vai es vispār varēšu tajā visā piedalīties,

vai tiešām es būšu...

Šis gads, kad man nācās sastapties ar bailēm no nāves, manā dzīvē noteikti ir viens no emocionāli vispārbagātākajiem. Atceros pirmo ķīmijterapiju. Bija smagi, zinot, ka savam ķermenim ar to ļoti nodaru pāri. Onkoloģijas nodaļā tajā rītā man iedeva recepti – aizej tepat uz aptieku un tur tev iedos zāles – protams, bez maksas – un tad nāc atpakaļ. Kad aptiekā saņēmu zāles, man kaklā it kā tika uzkārts akmens, bira asaras, viss manī tam ļoti pretojās. Procedūras laikā sajutu, kā šīs ķīmiskās vielas plūst pa manām vēnām, pa asinsvadiem, līdz nonāk nierēs – tās burtiski salecās. Es sajutu, kā šīs zāles iziet cauri katram manam orgānam, visam ķermenim. Es raudāju un lūdzu savam ķermenim piedošanu par to, ka neprotu tam savādāk palīdzēt, domās sarunājos ar saviem orgāniem, stāstīju, ka es tos mīlu un ka viss būs labi, ka es jau mācos, daru, ka vienkārši neuzdrošinos tā riskēt, jo laiks ir ierobežots...

Un tad, lai es neieslīgtu sevis žēlošanā, mana mamma apmēram mēnesi pēc pirmās ķīmijas, tieši savā dzimšanas dienā salauza gūžu. Pēc veiksmīgas operācijas viņa pamazām atsāka staigāt, bet rūgtums un dusmas uz dzīvi tomēr ņēma virsroku – viņa visu laiku sūdzējās, ka negrib iet atkal uz tualeti, jo sāp, un tā kādu dienu viņa uz turieni vairs nespēja aiziet un palika uz gultas, kopjama, pamperos. Mamma pamazām izdzisa, gandrīz neko neēda, vienīgi reizi dienā izdzēra saldu kafiju ar pienu. Šajā laikā visu ko izrunājām, lūdzām viena otrai piedošanu un piedevām viena otrai no sirds. Tā īgnā, dusmīgā, aizvainotā un ar visu neapmierinātā sieviete, kāda mana mamma bija iepriekš, bija aizgājusi uz neatgriešanos. Man beidzot ir mamma, kādu es vienmēr biju gribējusi – kas mani pieņem un neko nepārmet. Es saprotu arī, cik mammai bija grūti atrasties tik bezpalīdzīgā stāvoklī, būt pilnībā atkarīgai no citiem.

Turpināju mammai piedāvāt dažādus pārtikas produktus cerībā, ka kaut kas viņai iegaršosies. Vienu dienu aiznesu mammai saldos ķiršus – jā, tos viņa labprāt pamazām sāka ēst. Kādu laiku viņa pārtika vienīgi no tiem un kafijas ar pienu. Par laimi, mana mamma dzīvo stāvu zemāk. Tas situāciju atviegloja, bet tā vai tā bija pietiekami nogurdinoši, jo nu dzīvoju starp diviem stāviem. Laikā, kad es gāju uz praksēm, arī uz vairāku dienu retrītiem, man ļoti palīdzēja bērni, jo citādi es nekur nebūtu varējusi aizbraukt.

Kad es sapratu, ka veselība sāk uzlaboties?

Par to liecināja ne tikai mana pašsajūta un enerģija ikdienā, kas ir neraksturīgi vairumā gadījumu, kad notiek ķīmijterapijas kurss. Mans skolotājs Ļutauras toreiz teica – jūs esat stiprāka par ķīmiju. Veselība – tas ir VESELUMS, par ko jau rakstīju - tā esmu es pati, mana ģimene, attiecības, finanses, tuvākā apkārtne, pašrealizācija sabiedrībā – pamazām sāka mainīties arī mana apkārtējā pasaule. Tas, kas iepriekš likās neiespējams, kļuva par manu realitāti. Mana mamma, pēc astoņu mēnešu būšanas gultā un pamperos, jau kādu laiku spēja piecelties sēdus. Vienu dienu, kad kārtējo reizi pie viņas iegāju, mamma ar parasta istabas krēsla palīdzību bija pati aizkļuvusi līdz tualetei, viņā bija atgriezies dzīves spars! Atceros, kā izskatījās viņas kājiņas, tievie ikriņi, kas no nekustīguma bija pavisam atrofējušies. Kustēties viņa sāka, sēžot uz visparastākā datorkrēsla, pamazām kājās atgriezās spēks, vēdera prese arī nostiprinājās. Palīdzēju viņai mācīties atkal staigāt, izmantojot staiguli.

Ir pagājuši četri gadi, mamma jau sen ar staiguli iet ne tikai pa istabu, bet ar mūsu palīdzību var iziet arī ārā. Rūpes par viņu man vēl joprojām turpinās arī tagad, jo mammai sāka attīstīties demence.

Tā gada beigās, kad man atklāja vēzi, man tika nozīmēta operācija. Pēc peripetijām ar vēža stadijām, kur “likmes palielinājās” no pirmās stadijas uz otro – nu gluži kā vairāksolīšanā, – iesākumā tika plānota zemādas mastektomija, kas paredz izņemt tikai piena dziedzera audus. Pēdējā vizītē ārsti izlēma tomēr par pilnīgu krūts amputāciju, jo vēža šūnas bija skārušas arī ārējo ādu. Tas man bija pamatīgs trieciens, kas izraisīja asaru plūdus un pilnīgu izmisumu, - jo kā tad būs ar manu sievišķību? Pēc kā es izskatīšos? Tika plānota arī pāris limfmezglu izņemšana padusē. Ar mūsdienu plastiskās ķirurģijas iespējām visu var rekonstruēt. Bet kā man iziet uz ielas, līdz tas varētu notikt? Dakterim laikam likās pašsaprotami, ka es “zinu”, ka pastāv krūšu protēzes, un ārēji tas nemaz nav pamanāms. Tikmēr es skatīju vīziju, kā turpmāk ģērbšos vienīgi maisveidīgās drānās, lai nevar noteikt auguma aprises.

Nekad nebiju domājusi, ka iemīlēšu savu ķermeni tādu, kāds tas ir, – ar milzīgo rētu kreisajā pusē pāri visam krūšu kurvim. Tā ik pa laikam atgādina, cik bezgala dārga man ir dzīvība. Atceros kaut kad pēc operācijas feisbukā redzētu fotogrāfiju. Tajā bija sieviete – bez matiem, ar amputētu krūti, un viņai bija pieglaudušās divas meitiņas. Mākslinieciska, estētiski skaista bilde. Un zem bildes bija apmēram tāds paraksts: “Lūk, tās ir sāpes”. Atceros, nodomāju – jā, tās ir sāpes, bet tā ir laime, ka šī sieviete ir dzīva un kopā ar savām meitām, tas patiesībā ir prieks! Tie taču ir tikai mati, kas ataugs, un krūts zaudēšana noteikti ir dzīvības vērta! Atceros, vienā tikšanās reizē dakteris noteica – tāda ir cena.

Pēc pāris nedēļām, kad rēta bija sadzijusi, ārsti pēc tradicionālās shēmas nozīmēja staru terapiju un hormonālos preparātus, kas jādzer vismaz piecu gadu garumā. Es no turpmākās medicīniskās ārstēšanās atteicos. Protams, mani mēģināja pārliecināt, ka esmu vēl jauna, un cik svarīgi ir iziet šīs terapijas. Bet, tai pat laikā, neviens man neizsniedza garantiju, ka tad es būšu pilnībā vesela. Aizgāju uz vienu staru terapijas seansu. Šis “pasākums” aizņēma četras stundas no mana dienas laika (ceļš uz slimnīcu, gaidīšana rindā, pati terapija, mājupceļš). Un tā būtu jādara 25 dienas! Es izlēmu - ja kaut pusi no šī laika dienā veltīšu savai veselībai, pastaigājoties svaigā gaisā, meditācijās, turpināšu uzturā lietot sabalansētu pārtiku, tad iegūšu daudz vairāk, nekā to pavadot ceļā, sastrēgumos, un smagnējā slimnīcas gaisotnē. Nesaku, ka šādi lēmumi ir jāpieņem visiem, katram ir savs ceļš.

Es izvēlējos savu ceļu, pati uzņemoties atbildību par savu veselību.

Daudzi man ir jautājuši, ko vēl darīju atveseļošanās procesā. Svarīgs ir sabalansēts uzturs, jo teicienam “tu esi tas, ko tu ēd” tiešām ir nozīme. Ir ieteicams lietot uzturā vairāk dārzeņus un graudaugu produktus (arī pilngraudu maizi), bet samazināt gaļas patēriņu. Pēc iespējas izvairīties no cukura lietošanas, arī no balto miltu produktiem. Veselīgi ir skābpiena produkti (kefīrs, paniņas). Protams, salāti, zaļumi. Svarīgi ir uzturā izvēlēties augstvērtīgu eļļu. Latvijā nenovērtējama ir linsēklu eļļa, kurai ir visaugstākais Omega 3 un Omega 6 procents.

Latvijā ir ļoti daudz vērtīgu augu, vajag tikai tos apzināt un izmantot, jo jebkurai slimībai pretī var nolikt kādu dabas produktu, kas ir dziedinošs. Es lietoju mūsu pašu smiltsērkšķu sulu, zemestauku sulu, bērza čagu, kurkumas saknes sulu (tas gan nav Latvijas produkts, bet ļoti vērtīgs). Ļoti vērtīgi ir ķirši – saldie un skābie, zemenes, dzērvenes, brūklenes. Mūsu pašu kaņepes, linsēklas, linsēklu eļļa. Dzeramās sodas kūres (ja kādam ir interese, varu padalīties ar receptēm, kā to visu lietoju es).

Ļoti noderīgi ir ievērot ēšanas intervālu 8/16, kas nozīmē – 8 stundu laikā var ēst, bet 16 stundas neēst vispār, kuru laikā var dzert nesaldinātu tēju un ūdeni. Ja tiek ievērots šāds princips, tad mūsu ķermenis pats spēj cīnīties ar bojātajām šūnām, tās apēdot. Šī principa nosaukums ir autofāgija (“autophagy”). Japāņu zinātnieks Jošinori Ošumi par šī principa izpēti 2016. gadā ir saņēmis Nobela prēmiju.

Vēl ļoti svarīgi un varbūt pat vissvarīgāk ir veidot jaunus ieradumus, ko jau iepriekš minēju. Ja reiz vecie ieradumi mūs ir noveduši pie saslimšanas, tad tos ir jāmaina. Kā to izdarīt? Sākt ar to, ka tu piefiksē savas domas, rīcības, sajūtas.

Cilvēka personību veido tas, kā viņš domā, jūtas un rīkojas.

To var nosaukt par esības stāvokli. Tāpēc tās pašas domas, sajūtas un rīcības pakļauj cilvēku tai pašai pagātnes personīgajai realitātei. Tādēļ var teikt, ka pagātne rada tādu pašu nākotni. Tātad, cilvēks ar savām domām pats ir radījis realitāti, ko sauc par dzīvi. Tādēļ, ja cilvēks grib mainīt ierasto realitāti, ierasto automātisko izvēļu, rīcību un sajūtu ciklu, kas darbojas kā noslēgts loks, jo pēc šīm pazīstamajām sajūtām cilvēks atpazīst sevi, savu “personību”, jāsāk pētīt vai apdomāt tās domas, ko cilvēks ir domājis, un tās ir jāmaina.

Jāsāk apzināties neapzināto, ierasto rīcību, uzvedības modeli, kas ir novedis pie tiem pašiem vecajiem pieredzējumiem. Mums katru dienu ir ierastās domas, kas mūs noved pie ierastām izvēlēm, un tam seko ierastas rīcības un reakcijas, kas rada ierastus pieredzējumus un ierastas sajūtas. Tādā veidā mēs visu laiku atrodamies mums ierastajā esības stāvoklī – un tas atkal rada ierastas domas, kas noved pie ierastām izvēlēm, un tā veidojas noslēgts aplis, no kura mēs netiekam ārā. Visu laiku esam savā ierastajā realitātē. Piemēram, no rīta noskan modinātājs, cilvēks pamostas, nospiež pogu, izstaipās, pieceļas, iet uz tualeti un dušu, tad ierastā rīta kafija, brokastis, ziņas telefonā, stress, ka nokavēs darbu, steiga, darbs dienas garumā, mājupceļš, veikals, vakariņas, televizors.... un atkal – rīts, modinātājs, .... Šīs visas ierastās rutīnas darbības katru dienu mums rada vienas un tās pašas sajūtas – tā arī veidojas mūsu ierastā realitāte. Darot vienu un to pašu, mēs nevaram piedzīvot jaunas sajūtas, ja vien neesam kļuvuši tik apzināti, ka katrā rutīnas procesā esam pilnībā klātesoši, ko mēs saucam par būšanu šeit un tagad, bet tas ir speciāli jātrenē, jo prāts visu laiku aizlavās kaut kur citur.

Tad kā radīt jaunu realitāti?

Mūsu ierastais domāšanas veids jāmaina uz jaunu domāšanas veidu, kas radīs jaunas rīcības, jaunu uzvedību, no kā veidosies jauni pieredzējumi un jaunas sajūtas. Tādā veidā mēs sāksim atrasties jaunā esības stāvoklī, kas iedvesmos mūs uz jaunām domām un idejām. Lai to izdarītu, viens no veidiem, ko tikko pieminēju, ir trenēt savu apzinātību, klātesamības sajūtu. Kā otru veidu var ieteikt ik pa laikam kaut ko izmainīt savā ikdienas rutīnā, veikt citas darbības jau ierasto vietā. Tā pamazām var radīt savu jauno realitāti.

Mūs ietekmē tikai tas, kam apzināti vai neapzināti ticam

Kad cilvēks pieņem kādu rezultātu, notic un padodas tam, apzināti nedomājot par to un neveicot dziļāku analīzi, viņš atļauj šai noteiktajai realitātei sevi ietekmēt. Lai mainītu kādu uzskatu, ir jāpieņem, ka tas ir iespējams, tad jāmaina emocijas līmenis uz pacilātām emocijām, lai būtu iekšēja prieka sajūta. Tad organisms pārkārtosies arī bioloģiskajā līmenī.

Šīs pārmaiņas nav iespējams veikt īsā laika periodā, ir vajadzīga griba, mērķtiecība un pacietība veikt izmaiņas savā dzīvē. Jo mūsu raksturs ir izveidojies no mūsu attieksmes pret dzīvi, pret dažādām situācijām, tas ilgstošā laika periodā pārtop par ieradumiem, kas veidojušies cauri dzīvju dzīvēm. Šajā dzīvē mēs esam atnākuši jau ar visu krāšņo buķeti no iepriekšējiem iemiesojumiem. Kā tas strādā? Piemēram, kad par kādu situāciju sadusmojamies, tādā veidā izrādām savu attieksmi, kad otrreiz par līdzīgu situāciju sadusmojamies – arī tā ir attieksme. Bet, kad atkal un atkal dusmojamies – tas jau sāk kļūt par mūsu ieradumu dusmoties, un ar laiku tāds ieradums sāk iesakņoties mūsu raksturā. Katra negatīvā attieksme, negatīvie ieradumi ilgākā laika periodā sāk atstāt pēdas mūsu ķermenī. Piemēram, dusmas uzkrājas aknās.

Lai cilvēks izveseļotos, viņam ir vajadzīga enerģija, spēks. Viens no instrumentiem, kā to iegūt, ir meditācijas, kuru laikā notiek apzināta enerģijas uzkrāšana. Atrodoties meditatīvā stāvoklī, cilvēks ir pilnībā atslābis, pievērsies sev un savām sajūtām. Kad cilvēks ir stresā (kas smagas diagnozes gadījumā ir pilnīgi saprotams), nav spēka neko pasākt, lai kaut ko izmainītu. Prakses sniedz mieru un līdzsvaru, kas ir pamats, lai saprastu, ko darīt tālāk.

Ļoti svarīgi ir veltīt uzmanību savam fiziskajam ķermenim, kustēties, daudz staigāt svaigā gaisā, vingrot, jo ir ļoti būtiski saglabāt muskuļu tonusu un locītavu saišu elastīgumu. Dzīvība ir kustība, nemitīgas pārmaiņas, un lai kaut kas mainītos, ir nepieciešams elastīgums, ko arī simboliskā veidā nodrošina veselas locītavas. Pēc operācijas es nevarēju pacelt kreiso roku, jo tika izņemti arī divi limfmezgli padusē. Dakteris teica – ja nevingrosi, tad paliks rokas kustību traucējumi. Nu protams, ka es vingroju, tas arī ir viens no maniem labajiem ieradumiem jau daudzu gadu garumā.

Ja slimību uztver kā skolotāju, tad tā arī notiek – kad mācība ir apgūta, tad skolotājs var iet prom, un tu tiec pārcelts uz nākamo klasi. Mācība ir apgūta tikai tad, kad ir apgūta ne tikai teorija, bet tā ir sekmīgi pielietota arī praksē. Teoriju par to, kā ir pareizi jādzīvo, es biju mācījusies jau daudzu gadu garumā, bet ķermenis man parādīja, ka neesmu pratusi to īstenot savā dzīvē. Es pret šo savu nopietno skolotāju attiecos ar visu cieņu, uzcītīgi mācoties dzīvot, sajūtot dvēseli, domājot ar sirdi un paļaujoties uz savām sajūtām, sekojot zīmēm. Pirms ir noticis notikums, mums vienmēr tiek sūtītas zīmes. Arī man zīmes tika sūtītas, bet es tās stūrgalvīgi atteicos redzēt.

Par to, ko šajā dzīves posmā iemācījos, informācija vēl joprojām “izpakojas”. Ik pa laikam parādās jaunas atklāsmes, arvien jauna un dziļāka izpratne ezotērikā, numeroloģijā, astroloģijā, Jin Shin Jyutsu fizio-filozofijā. Caur sevi es piedzīvoju, kā veidojas pasaules uzbūves principi. Iemācījos pieņemt un iemīlēt no jauna sevi, savu ķermeni, savu dzīvi. Izpratu, kā strādā ieradumu veidošanās mehānisms – tā neuzkrītoši un nemanāmi. Ja tas laikus netiek pieķerts, nonāc lamatās. Manas apkārtējās dzīves realitāte izmainījās – pavasarī mēs ar kori aizbraucām uz Japānu, kam pirms pusgada īsti nespēju noticēt, lai gan pašos sirds dziļumos cerēju. Un tas notika tieši sakuru ziedēšanas laikā, kas Japānā ir gada centrālais notikums! Tas skaistums visapkārt, mūzika, emocijas, cilvēki, sirsnība, un tajā visā man bija iespēja būt, sajust, ieelpot, piedzīvot! Es jutos tik dzīva, kā vēl nekad agrāk, mana dvēsele uzziedēja un gavilēja no prieka! Es esmu, es dzīvoju, es vienkārši esmu! Pēc Japānas brauciena – Latvijas simtgades dziesmu svētki. Un tajā vasarā mana mamma atsāka pārvietoties pa māju ar datorkrēsla palīdzību, piecēlās no gultas.

Mani vienmēr ir ļoti uzrunājis Pētera Kļavas redzējums. Dažas dienas pirms klausījos kādu jau dzirdētu lekciju, man kļuva slikti. Sākās ļoti stipras sāpes krūškurvī, operētajā pusē, bija pat grūti ievilkt elpu. Sabiedēju vīru un pati sevi. Prātā jau pazibēja viena otra doma – ja nu tomēr tas ir tas... Tad sāpes tā kā atlaida, pārgāja. Pēc dažām dienām tās atkārtojās, tad atkal pārgāja. Vēl prātoju, apmeklēt lekciju vai labāk ne, bet tomēr aizgāju.

Tā bija viena no pirmajām Kļavas piedāvātajām lekciju cikla tēmām, kur tiek stāstīts par dažādiem zinātniskiem pētījumiem par to, kā strādā prāts. Tiek demonstrēts video, kurā rāda eksprimentu. Ir uzkonstruēts robotiņš, kas ir ieprogrammēts veikt nejaušas kustības ierobežotā teritorijā. Un cālītis, kas ir piedzimis laboratorijā, ko ir “izperējusi” lampa. Pirmais, ko šis cālītis savā dzīvē sastapa, bija šis robotiņš – un to tad cālītis sāka uzskatīt par savu mammu un visur tam staigāja līdzi. Robotiņš tik kustas nenoteiktā trajektorijā ierobežotajā plaknē, bet laukuma apakšā veidojas zīmējums – robotiņa ceļš. Tad zinātnieki cālīti ievietoja laukuma malā novietotā caurspīdīgā stikla kastē. Tagad viņš vairs nevarēja staigāt līdzi robotiņam, jo viņu ierobežoja stikla sienas. Cālītis izmisīgi vicināja spārniņus un visādi izrādīja, ka grib būt pie robotiņa. Un tad notika kaut kas ļoti interesants – robotiņa kustību trajektorijas izmainījās, tās kļuva arvien tuvākas vietai, kur bija iesprostots cālītis, tās vairs neiezīmējās pa visu laukumu kā iepriekš, bet gan arvien pietuvojās cālītim. Eksperiments ir par to, ka novērotājs (kas ir šis mazais cālītis) spēj izmainīt novērojuma rezultātu (robotiņa kustību trajektoriju). Ja mēs redzam, ko spēj izdarīt tāds mazs nieka cālītis ar savām mazajām smadzenītēm, tad ko mēs varētu ar savējām, ja vien beidzot to apzinātos un sāktu izmantot!

Pēc lekcijas vakarā braucu mājās - sēžu tramvajā, un atkal iesākas šīs trakās sāpes. Un tad pēkšņi apjautu, ka mans prāts taču nav saņēmis nekādu izziņu vai vēl kādu citu apliecinājumu, ka tagad es esmu vesela! Un es savam prātam tovakar pateicu – es tevi nupat pieķēru! Jūs neticēsiet – bet šīs sāpes tajā pat brīdī bija kā ar roku atņemtas un ne reizi vairs nav atkārtojušās!

Pēc šī notikuma es izdarīju secinājumu - tā kā mēs dzīvojam 3D sistēmā, trijos plānos – fiziskajā ķermenī, mūsu domās – prātā, un pa vidu tam visam ir sajūtas, un tas viss notiek vienlaicīgi, tad pārmaiņas ceļā uz atveseļošanos arī ir ieteicams veikt visos trijos plānos, trijos līmeņos vienlaicīgi, kā to darīju es. Mainīju domāšanu, kas attiecas uz mentālo plānu, mainīju diētu un veicu fiziskas aktivitātes, kas attiecas uz ķermeni – fizisko plānu, un meditēju, apzināti strādājot ar savām sajūtām. Lai mainītu mūsu prāta programmas, prātam visu laiku ir vajadzīgi pierādījumi, kas uztur ticību un stiprina pārliecību, ka viss notiek. Tā prātam ir vieglāk noticēt, ka izmaiņas tiešām notiek. Un nepieprasīt no sevis maksimumu, bet būt pateicīgam par katru vismazāko pozitīvo izmaiņu, būt pacietīgam un soli pa solim iet uz savu noteikto mērķi – uz VESELĪBU.

Raksta autore: Vineta Riekstiņa / Piesakies konsultācijai