Ķermenis nekad nemelo. Intervija ar Transpersonālās psiholoģijas skolas vadītāju Igaunijā Jure Biečonski

“Slimību sevī radi tu pats. Un ja tu esi tas, kurš to radīja, tu esi tas, kurš var to iznīcināt,” tā profesors Jure Biečonski.

Tiešs, kritisks, kādam pat var šķist skarbs. Bet pilnīgi godīgs, harizmātisks un atsvaidzinošs. Un jā – zem trauslas, caurredzamas ledus kārtas maskas cilvēkus un cilvēci mīlošs ir pasaulē cienītā psiholoģijas profesora (vadījis lekcijas 70 pasaules valstīs, sākot no biznesa koledžām līdz medicīnas universitātēm, šobrīd regulāri pasniedz kursus 8 valstīs), Transpersonālās psiholoģijas skolas TEADLIK MINA Igaunijā vadītāja Juri Biečonski redzējums par to, kā ir iekārtota pasaule, uz kurieni ejam, un kur esam iestrēguši. Tostarp par psihosomatiku un saslimšanām.

Kā jūs vienkāršoti pastāstītu, kas ir psihosomatika?

Tas ir ļoti vienkārši. Ķermenis nekad nemelo. Mūsu prāts spēj aizbēgt uz pagātni vai nākotni, bet tas, kas eksistē šeit un tagad, ir mūsu fiziskais ķermenis. Prāts ietekmē fizisko ķermeni. Noteiktas domas un sajūtas var likt mums justies karsti vai auksti, var paātrināt mūsu sirdsdarbības ātrumu. Pavisam vienkāršs piemērs – kad mums uzmetas zosāda, tā patiesībā ir reakcija uz kaut ko, kas notiek vidē, kurā atrodamies. Par to, kas notiek vidē, mums veidojas uzskati, vērtējumi. Visas mūsu tā sauktās problēmas, fiziskās un emocionālās, ir normāla reakcija uz nenormālu situāciju. Tie ir tikai simptomi.

Ko tradicionālā psiholoģija un medicīna lielākoties dara? Cenšas novērst simptomus. Ja tu dārzā izravē nezāles, tās pēc lietus ataug. Ikviens dārznieks bez akadēmiskā grāda zina: lai likvidētu nezāles, tev tās jāizrok ar saknēm. Jāatrod simptomu cēlonis. Un simptomu cēlonis ir meklējams mūsu uztverē par mums apkārtesošo. Savukārt uztvere par mums apkārtesošo tiek radīta bērnībā. Īstā problēma ir nevis simptoms, bet gan sajūtu vērtēšana. Mēs iedalām sajūtas pozitīvajās un negatīvajās: Tu nedrīksti dusmoties, tas nav kulturāli! Esi pieklājīgs, neesi tu pats! Mums ir noteikti priekšstati par to, kas ir labs un kas ir slikts. Un tie veidojās no tā, kā tavi vecāki tevi ir audzinājuši. Bet nevajag vainot vecākus. Tas ir nospiedums no vecvecākiem, vecvecvecākiem un vairākām senču paaudzēm, ko neapzināti nododam nākamajām paaudzēm.

Lai atrastu sakni, jāuzdod daži ļoti svarīgi jautājumi: Kad šie simptomi sākās? Kas tajā laikā tavā dzīvē notika? Kā tu tolaik juties? Un kad bija pirmā reize tavā dzīvē, kad pieredzēji šo sajūtu?

Mūsdienās ir tūkstošiem psihisko traucējumu paveidu. Vai būtībā tie rodas no tā, ka piešķiram vērtējumu kādai no piecām pamata emocijām? Jeb tas tomēr ir sarežģītāk?

Man nepatīk vārds sarežģīti, man patīk vārds vienkārši. Taču sistēma aizvien izgudro jaunus psihiskos traucējumus. Medicīna izgudro jaunas diagnozes.

Kas ir depresija? Depresija ir skumjas. Kas ir trauksme? Trauksme ir bailes. Bet parādās vērtējums - ja pateikšu, ka jūtos skumji, cilvēki man teiks: Neskumsti, tas nav pasaules gals, savāc sevi! Bet ja es pateikšu, ka man ir depresija: Tu esi slims, nabadziņš, jūtu tev līdzi, tagad es tevi saprotu. Tu esi slims, tev smadzenēs ir ķīmisks disbalanss. Kā rodas ķīmisks disbalanss? Kas to izraisa? Atkal uztvere par realitāti. Kad par kādu saka, ka viņam ir emocionālā nelīdzsvarotība (es pat nevēlos lietot vārdu traucējumi), viens no jautājumiem, ko es vēlētos pajautāt, - kur emocionālais disbalanss atrodas tavā ķermenī? Kad jūti trauksmi, bailes vai skumjas, kur tās atrodas tavā ķermenī? Vēlos lai tu iztēlojies, ka vari ieskatīties ar acīm sava ķermeņa iekšpusē - kur ir tā vieta, kas saucas skumjas vai bailes, vai depresija, vai trauksme? Parunā ar šo daļu!

Pajautā šai daļai: Ko tu dari šīs personas dzīvē? No kā tu šo personu sargā? Kad tu pirmo reizi šīs personas dzīvē parādījies? Depresija, ko tu vēlētos pateikt šai personai? Un ko tu vēlētos pateikt depresijai? Cilvēkam vajag to izrunāt skaļi. Un šeit arī ir jāpievērš uzmanība cilvēku valodai: Tā ir mana depresija, manas bailes, mans audzējs, manas galvassāpes, mana trauksme, tas ir mans, un tev nevajag man to atņemt, jo tas pieder man! Tā ir mana identitāte! Un tad cilvēks izlemj: Es iešu terapijā un sākšu ar to darboties. Palīdzi man ar manu depresiju.

Bet ja tā ir tava, ko tu gribi, lai es ar to daru? Galvenā ideja ir - uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek. Un es pateikšu tik tieši, cik iespējams - audzējs nav nekas tāds, kas rodas no ārpuses, mēs to radām sevī paši. Un ja es esmu tas, kurš to radīja, es esmu tas, kurš var to iznīcināt. Protams, cilvēki saka, ka vēzi rada ķīmiskas vielas, pesticīdi, inde, kas ir apkārtējā vidē. Bet ja mēs divdesmit cilvēkus pakļausim indīgai videi, ne visi no tiem dabūs vēzi. Daži saslims, bet citi nē. Un tiem, kuri saslims, tas ir atkarīgs no imūnsistēmas konkrētajā brīdī. Kad cilvēks ir stresā un ir nevis emocijas pieņemošs, bet vērtējošs, tas ietekmē viņa imūnsistēmu. Runājot par korona pandēmiju, zinu cilvēkus, kas ir vairākkārt savakcinējušies, un tādus, kas nav vakcinējušies ne reizi, bet nonākuši kontaktā ar korona saslimušajiem, nav saslimuši. Kādēļ? Visatbildīgākā atbilde ir - mēs nezinām, kādēļ. Mēs neko nezinām. Mēs vairāk zinām par mēness virsmu nekā par mūsu smadzenēm un prātu. Kas ir prāts un kur tas atrodas? Mēs nezinām. Sākot meklēt, mēs izsakām pieņēmumus. Man ir ļoti svarīgi lietot teicienu: Manā skatījumā, un varbūt es kļūdos...

Būsim atvērti, neizdarot tūlītējus secinājumus!

Mūsdienās visu, ko varam nosvērt un nomērīt, ieliekam kastēs, un uzliekam uz tām zīmogus. Bet to, ko nevaram nomērīt, izmetam pa logu kā pseidozinātni. Tad sanāk, ka arī mīlestība ir pseidozinātne. Es pat personiski pazīstu kādu psihiatru, kurš uzskata, ka mīlestība ir neiroze.

Jūs teicāt par skumjām un depresiju, bailēm un trauksmi. Vai jūs sakāt, ka līdzīgiem traucējumiem ir arī līdzīga izcelsme? Piemēram, visiem audzējiem izcelsme arī ir vienāda?

Es izvēlos ticēt, ka tas viss ir psihosomatika, un nāk no prāta, no tā, kā uztveram realitāti. Zinot, ka realitātes uztveres izcelsme ir bērnībā, mēs to varam pārprogrammēt. Smadzenes ir dators, kāds tās uzprogrammēja. Varam pārprogrammēt mūsu domāšanas veidu. Ja nevēlies audzināt savu bērnu tā, kā tava māte un tēvs to darīja, vispirms jāapzinās, cik līdzīgi savām mātēm un tēviem esam. Kad cenšamies darīt pretēji, galu galā izrīkojamies tieši tāpat kā mūsu vecāki.

Jau minējāt uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), bet kā ar autisko spektru, epilepsiju…

Neviens nezina, kas izraisa autismu. Neviens. Ir pieņēmumi, ka tas sākas pirms dzimšanas. Auglis mātē jau uztver ārējo vidi, dzird un jūt, kas notiek ārpus mātes miesām. Ir pētījumi, kas ikvienam izlasāmi arī ārsta Tomasa Vērnija grāmatā “The Secret Life Of Unborn Child*”, ka ir bērni, kas līdz noteiktam vecumam var pastāstīt par atmiņām no laika, kas pavadīts mātes vēderā. Bet tā kā mēs, pieaugušie, domājam, ka tas nav loģiski, mēs par to nerunājam, un arī neaicinām bērnus par to pastāstīt. Mums nav drosmes par to runāt. Un tad šī informācija tiek nostumta no apziņas uz zemapziņu. Brīdī, kad vide ārpus dzemdes ir pārāk satraucoša, var notikt divas lietas - spontānais aborts vai es nevēlos nākt ārā. Bet ja tieku izstumts ārā, tajā mirklī, esmu šokā no ārpasaules un ieslēdzos savā iekšējā pasaulē. Tas ir mans viedoklis.

Runājot par epilepsiju – tā ir elektriskā vētra smadzenēs. Kas notiks, ja vairākas elektroierīces piekontaktēsim vienā un tajā pašā vietā? Tas radīs elektrisko vētru un viens no drošinātājiem būs tuvu pārslodzei. Es uzskatu, ka tas pats notiek cilvēka ķermenī. Epilepsiju izraisa pārāk liels vides stress, ko uzņemam sevī. Viens no drošinātājiem uzlec augšā, un tad mēs piedzīvojam īssavienojumu. Vienmēr, kad stāstu šīs lietas, cilvēki uzskata, ka es pārāk vienkāršoju. Varbūt es pārāk vienkāršoju, bet sarežģītā zinātne nekam nav atradusi risinājumu. Neviens nemēģina izpētīt, kas izraisa vēzi. Kā tas rodas?

Ir daudz pētījumu par ciešo saikni starp vecākiem un bērniem. Tad kādēļ tomēr mūsdienās joprojām tiek ārstēts simptoms, nevis cēlonis? Ne ģimenes ārsts, ne psihiatrs neuzdod īstos jautājumus. Septiņgadniekam izraksta antidepresantus, un tas ir risinājums, – ej laimīgs uz aptieku.

Bērna uzvedība ir simptoms. Bet bieži norūpējušies vecāki ved bērnus pie terapeita. Visgrūtākā lieta vecākiem ir sev pajautāt – kāda ir mūsu atbildība? Kāpēc bērns šādi reaģē? Kāda ir mūsu atbildība par bērna uzvedību vai noteiktu simptomu rašanos? Ko man jāmaina sevī? Visa bērnu psiholoģija – tā ir simptomu ārstēšana.

Tie, cilvēki, kas sev uzdod šādus jautājums, jau ir soli priekšā. Pārējie iedod medikamentus un izvairās no īstā cēloņa. Vai tā ir sistemātiska vai individuāla atbildība – izglītoties un ieraudzīt šos modeļus?

Starp šodienas psihologiem ir tendence par bērniem ar UDHS teikt – nevainojiet vecākus, nelieciet vecākiem justies vainīgiem. Vecākiem pasaka – tā nav jūsu vaina, tas ir ķīmisks disbalanss bērna smadzenēs. Ja tā nav vecāku vaina, kā vaina tā ir? Mēs norādām ar pirkstu uz šo mazo bērnu, sakot: Tā ir tava vaina, tev galvā ir problēma. Tas nav pat jāpasaka mutiski, bet tā ir doma, ar kādu bērns uzaug. Bērns izaug, lietojot medikamentus, un tā kļūstam par alkoholiķiem un narkomāniem. Sabiedrībā iemācāmies apspiest savas sajūtas. Ir pieņemami bombardēt un apšaut cilvēkus, bet nav pieņemami izpaust savas emocijas. Jo vairāk apspiežam savas emocijas, jo depresīvāki un agresīvāki kļūstam. Mums ir jāsaka, kā jūtamies un kas mums ir vajadzīgs. Un jāuzņemas risks, ka kādam cilvēkam tas nepatiks. Piedod, tas ir tas, kas man vajadzīgs! Neesmu šeit, lai piepildītu tavas ekspektācijas. Esmu šeit, lai būtu vienlīdzīgs cilvēks, vienlīdzīgs partneris tev.

Kad runājam par bērniem, nonākam pie jautājuma par vecāku attiecībām. Ko bērns iemācās par dzīvi, skatoties uz saviem vecākiem? It īpaši, ja katrs no vecākiem iet pretējā virzienā. Lai veidotos komunikācija, vajadzīgi divi cilvēki, kas ir gatavi viens ar otru komunicēt. Lai tad, kad viens no pāra uzsāk sarunu par attiecībām, otrs neteiktu: Nemuļķojies, tas ir tikai tavā iztēlē!

Ar mani viss ir kārtībā, tikai tev ir problēmas...

Man ir taisnība, bet tu kļūdies.

Mēs varam iedot garu sarakstu ar to, ko mums nevajag. Bet svarīgākais ir - ko tev vajag? Kad es dodos uz veikalu, iepirkumu sarakstā uzrakstu, ko vēlos nopirkt. Es tajā nerakstu, ko nevēlos nopirkt. Un kad cilvēkam prasa, ko tu no manis vēlies, viņš sāk stāstīt, ko nevēlas!

Bet tas ir vieglākais veids. Tu zini, ko nevēlies, jo tev tajā ir iegūta pieredze. Bet nav skaidrības, ko vēlies. Tu pat nezini, kas esi. Jāzina, kas esi, lai zinātu, ko vēlies. Mēs nezinām, ko vēlamies.

Mēs nezinām, ko vēlamies, jo bērnībā bija tā: Ēd šo, tas priekš tevis ir labs. Esmu vecāks, es nosaku, kas tev der un kas neder. Un tad mēs dodamies izglītoties. Skola arī mums saka, ko un kā mācīties. Tā visa ir kontrole. Mēs neizaugām, attīstot izvēles brīvību vai kritisko domāšanu.

Kādi būtu veicamie soļi, lai veidotu veselīgāku nākamo paaudzi? Protams, katrs var strādāt ar to individuāli, bet vai izglītības vai kāda cita sistēma var atbalstīt šīs pārmaiņas?

Tā ir izglītības sistēma. Mēs ejam uz skolu un mācāmies. Es daudziem cilvēkiem jautāju, cik skolotāju skolā aizkustināja tavu dvēseli un atstāja uz tevi iespaidu? Daži saka - necik. Citi - viens, divi. Visu divpadsmit skolas gadu laikā tikai viens, divi vai pat neviens skolotājs tevi neaizkustināja? Cik ļoti šī izglītība tevi sagatavoja dzīvei? Vai iemācīja tev komunikācijas prasmes? Nē. Mums bija jāpaceļ roka, lai lūgtu atļauju runāt. Mums neļāva savā starpā sarunāties. Un izglītība, vairumā gadījumu, arī mūsdienās vēl joprojām ir tāda pati.

Kā būtu, ja jau no ļoti agra vecuma bērniem mācītu, kā komunicēt, kā sevi pozitīvi pasniegt? Kā audzināt bērnus, kā veidot attiecības? Kā gatavot ēst, kā izaudzēt dārzeņus? Kā sevi uzturēt? Es joprojām nesaprotu, priekš kā ir logaritmi. Cik noderīgi dzīvei ir tas, ko mēs mācījāmies? Ko tas mums dod? 18. gadsimta franču filozofs Žans Žaks Ruso uzskatīja, ka ja mums ir jāmācās par dabu, tad tas jādara nevis klasē, bet dabu pētīt ir jādodas uz mežu. 18. gadsimtā! Vai kaut kas ir mainījies? Nekas nav mainījies, situācija palikusi vēl sliktāka. Izglītība ir par disciplīnu, uzvedību, atļaujas prasīšanu. Man nevar būt savu domu, spriedumu un kritiskās domāšanas. Man ir jāatbilst sabiedrībai. Ja kādam ir traucējumi, galvenokārt ārstēšana ir tāda, ka mēs šo personu adaptējam, lai tas atkal atbilstu sabiedrībai. Aizsūtot viņu atpakaļ uz slimo vietu, kur tas viss sākās. Tā ir sistēmas barošana, bet sistēma ir izgāzusies. Psiholoģija ir izgāzusies, jo problēmu cilvēkiem kļuvis vairāk. Slimnīcas cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem ir pilnas. Medicīna ir izgāzusies, jo mēs nedzīvojam garāku un veselīgāku dzīvi. Mums ir vecvecāki, kuri dzīvoja līdz 90 un 100 gadiem. Mūsdienās mirstam jaunāki. Ekonomika ir izgāzusies. Mēs printējam papīra naudu; un nav tā, ka cenas aug, - krītas naudas vērtība. Izglītības sistēma ir izgāzusies… Viss mums apkārt ir izgāzies, bet mēs paslēpjam galvu smiltīs, un “viss ir labi”.

Baltijas valstīs mēs sakām, ka Ziemeļvalstīs, Rietumvalstīs ir labāk… Jūs daudz ceļojat. Vai tiešām citu skolu sistēma vai pieeja izglītībai ir soli priekšā? Kā ieviest šādas sistemātiskas pārmaiņas?

Ir Valdorfa un Montesori skolas, tās nav ideālas, bet tomēr jau ir uzlabojums. Ir demokrātiskās skolas, atvērtās skolas… Bet tās nav pamatā, nav pieejamas lielākajai sabiedrības daļai. Uzskatu, ka tas ir politisks jautājums, lai kontrolētu cilvēkus, uzturētu viņos bailes. Bailes no Dieva, no komunisma, AIDS, bailes no korona, no ebolas, no kaut kā… Jo tad, ja tu baidies, tevi var kontrolēt. Ja esi brīvi domājošs, kļūsti bīstams.

Parunāsim par korona gadījumu. Cilvēki bija ieslēgti mājās bez iespējas satikt tuviniekus. Situācija, kurā nevar aizbēgt no sevis. Daudziem mainījās uztvere par dzīvi un to, kurp virzāmies. Un ne tajā virzienā, kā sistēma to vēlējās. Nekad neesmu satikusi tik daudz cilvēku kā tagad, kas meklē atbildes. Kāpēc es šādi jūtos? Ko šajā dzīvē vēlos? Kāpēc neesmu laimīgs? Kā jūs to redzat no pieredzes savā praksē?

Ļoti priecājos par jūsu optimismu, tāds piemīt arī man. Vairāk cilvēku ielūkojas sevī un uzdod jautājumus. Tomēr joprojām vairums cilvēku slēpjas aiz simptomiem. Un korona nav pēdējais solis.

Manuprāt, korona ir mutācija visam, kas notika pirms tam. Bija tuberkuloze, mēs atradām, kā to ārstēt; ne ārstēt, bet kā apspiest simptomus. Tā pārveidojās par putnu gripu, cūku gripu, ebolu, AIDS, korona. Katru reizi, kad kaut ko ārstējam vai vakcinējam, cilvēka ķermenis rada mutāciju. Jo esam apārstējuši simptomu, nevis cēloni. Un atkal gaidām un skatāmies, kāda būs nākamā pandēmija pēc koronas. Pirms kāds uzņemsies atbildību un ieskatīsies dziļāk.

Un jā, atsevišķi cilvēki saprata, ka tiem vajadzīgs komunicēt vairāk, vairāk klientu sāka apmeklēt terapiju. Psiholoģijas studentu skaits aug. Vairāk cilvēku uzdod jautājumus, vēlas zināt vairāk.

Saprotu, ka vairums dzīvo tajos pašos modeļos un tā tas būs. Bet ir patīkami redzēt, ka aizvien vairāk cilvēku ir meklējumos. Vairāk vīrieši un arī pāri sāk apmeklēt terapiju, līdz ar to arī ģimenes kļūst veselākas. Lai gan sakiet, ka ne vienmēr esiet optimistisks, tomēr dariet šo darbu. Sistēma pati vienā rītā nemainīsies, un kaut kur ir jāsāk. Katrs kā indivīds izdarīt iespējami daudz, lai radītu stimulu pārmaiņām.

Klients atnāk uz terapiju. Tas ir cilvēks, kas man apsēžas pretī, kuram ir konkrēti simptomi. Mans mērķis ir aizvest viņu līdz apziņai par daudz lielāku bildi. Enerģētiski, kad skatos uz cilvēku, iztēlojos, ka aiz viņa stāv partneris un bērni. Jebkas, ko daru ar indivīdu, nekavējoties ietekmē citus cilvēkus. Es iedrošinu cilvēkus komunicēt, bet kad cilvēki sāk komunicēt, tas sāk ietekmēt attiecības, un nereti tie zaudē draugus un partneri. Jo otra puse negrib klausīties vai dzirdēt. Tā ir mana dilemma. Pajautāt sev – kas ir destruktīvāk priekš šī cilvēka, - būt vienam vai būt vietā, kur viņš nav laimīgs? Būt laimīgam pašam ar sevi vai būt nelaimīgam esošajos apstākļos? Tie ir jautājumi, uz kuriem man nav visu atbilžu. Bet tā ir mana personiskā ētiskā dilemma. Dažkārt palīdzu indivīdam, bet ne videi, kurā viņš dzīvo. Kad neesi apzināts, tu par to maksā cenu. Un arī tad, kad kļūsti apzināts, par to maksā cenu. Tu maksā par visu, nekas nav par velti. Dienas beigās jautājums ir - kura cena ir dārgāka tavai personīgajai labklājībai.

Bet tālāk – priekš nākamās paaudzes? Lēmums ir arī par viņiem.

Jebkas, ko tu dzirdi šajā sarunā, ietekmē tavus bērnus. Jebkas, ko tu mācies, ietekmē tavus bērnus. Pat tad, ja viņu nav klāt. Tas vairs nav individuāli, tas ir daudz plašāk. Esmu egoists, savtīgs cilvēks. Man ir pieaugusi meita. Vienu dienu viņa iziet tur ārā – lielajā, sliktajā pasaulē. Un es tajā naktī slikti guļu. Jo pasaule tur ārā nav jauka vieta. Ko es daru? Veidoju labāku pasauli priekš sava bērna. To darot, es ietekmēju arī tavus bērnus. Tavi bērni ir tās pasaules nākotne, kurā izies mana meita. Svarīgākais jautājums ir: kādu pasauli vēlamies aiz sevis atstāt nākamajai paaudzei. Kā mēs varam naktīs mierīgi gulēt, zinot, ka mans bērns izies šajā pasaulē. Ko es darīšu? Ieslēgšu mājā? Mums kaut kas ir jādara. Tas ir manas politikas ierocis. Es mainu vidi, ietekmēju nākotni – mans darbs ir politisks. Es neeju demonstrācijā pret kaut ko, es strādāju par kaut ko. Kad cilvēks pret kaut ko iet demonstrācijā vai par kaut ko sūdzas, - viņš saka, ko nevēlas. Es smagi strādāju, lai veidotu tādu pasauli, kurā nākamā paaudze jutīsies drošāk.

Tātad strādājot ar indivīdu, var ietekmēt viņa mazo sistēmu, viņa cilvēkus.

Jā, kad iemet akmeni dīķī, tas ūdenī rada viļņošanos.

Kādēļ izvēlējāties tieši transpersonālo psihoterapiju, ja ir tik dažādi veidi, kā radīt pārmaiņas?

Man transpersonālā psiholoģija nozīmē redzēt daudz lielāku bildi, - kas ir aiz ego un aiz manām personiskajām problēmām. Problēma ir tikai simptoms, iesim tālāk. Kāda ir mūsu dzīves jēga, kādēļ esam šeit? Kāda ir jēga tam, ko mēs darām? Kāda ir mūsu misija un kaislība?

Mūsdienās mēs esam pazaudējuši ticību. Mēs vairs neticam nekam. Un priekš manis šie jautājumi ir transpersonāli. Esmu kritisks par pilnīgi visu. Un man patīk būt kritiskam. Transpersonālajā psiholoģijā ir termins “garīgais apvedceļš”.

Un ko tas nozīmē?

Kāds no mums aizbēg ar alkoholu vai antidepresantiem, bet kāds aizbēg uz garīgo pasauli. Bet realitāte no tā nemainās. Tāpēc tiec ārā no savas garīguma alas, ej pie cilvēkiem un sāc strādāt! Vienkāršs piemērs – es strādāju pilsētas centrā (Tallinā – aut.) un redzu krišnaītus dejojam, priecājamies. Skatos uz viņiem un kļūstu dusmīgs. Ko viņi dara? Uzstājas pilsētas centrā priekš tūristiem? Ejiet uz trūcīgajiem rajoniem, pie cilvēkiem, kam vajadzīga jūsu palīdzība – pabarojiet viņus, dariet kaut ko, lieciet viņiem kaut kam noticēt! Mēs sevi ieslēdzam mazās baznīcās un grupās – tas ir kā incests. Mēs uzsākam terapiju viens otram un veidojam ciešas komūnas.

Terapijas process jāsāk tajā vietā, kur persona ir šobrīd. Ar to pašu vienkāršo: Ko tu tagad vēlies, kas tev ir vajadzīgs? Un nav jāuzspiež mūsu garīgā pārliecība katram indivīdam, ko sastopam. Iespējams, jautājumi par garīgumu cilvēkam radīsies vēlāk.

Kā ir ar terapiju, cik tai ir liela nozīme indivīda pārmaiņās? Cik daudz tas ir atkarīgs no terapeita, un cik daudz no cilvēka paša atvērtības un gatavības pārmaiņām? Ir tik daudz terapiju, kurā cilvēkam neko neuzspiež, un tajā var “iet runāties” gadiem, bet realitātē īsti nekas nemainās.

Ja mēs gaidītu, lai būtu gatavi kļūt par vecākiem, un tikai tad radītu bērnus, mums nekad nebūtu bērnu. Ja mēs nogaidītu, lai būtu gatavi nopirkt dzīvokli vai automašīnu, mēs to nekad neizdarītu. Vispirms mēs izdarām, un tikai tad kļūstam gatavi. Visam ir sava vieta – gan garīgajai terapijai, gan transpersonālajai terapijai… Bet mana personiskā pieeja ir tāda – es negaidu, kamēr kāds kļūs laimīgs, lai ietu garīgo ceļu. Esmu šeit priekš ikviena cilvēka, neatkarīgi no tā, kam viņš ir gatavs vai nav. Kad klients ierodas uz terapiju, viņš neatnāk ar garīgo krīzi, viņš atnāk ar kognitīvi biheiviorālu problēmu - šeit un tagad. Es nevēlos klientu ielikt savā terapijas kastē. Es pielāgoju sevi klientam, nevis pielāgoju viņa uzvedību tam, kā lietas daru es. Šādi es varu sasniegt daudz lielāku auditoriju.

Kādreiz bija stūra veikaliņi. Atsevišķi veikals, kas tirgo dārzeņus, atsevišķi, kas tirgo gaļu. Šodien mums ir lielveikali. Saliekam visu zem viena jumta. Nepārdodam tajā tikai pārtiku, bet arī apģērbu, datorus, un drīz lielveikalos sāks tirgot arī automašīnas. Lielveikali kļūst aizvien lielāki. Kā terapeits es vēlos būt lielveikals. Kad cilvēks atnāk pie manis, es vēlos būt gatavs viņam palīdzēt. Es nestrādāju ar konkrētiem jautājumiem vai simptomiem, es kalpoju cilvēkiem. Bet kad cilvēks ienāk pa durvīm un saka, ka viņam ir depresija, es sāku uzdot jautājumus - soli pa solim. Kādi tev ir simptomi? Kad tie sākās? Kāda ir tava dzīve? Kāda ir tava profesionālā dzīvē? Līdz lēnām nonāku pie galvenajiem jautājumiem: Kas tu esi? Kādēļ esi šeit, šajā dzīvē? Kāda ir tava misija un kaislība?

Un dažreiz ir vajadzīga dziļa krīze un drāma, lai mēs pamostos un sev pajautātu – un ko mēs ar to visu darīsim? Dzersim ķīmiju? Piedzersimies? Vai ieskatīsimies sevī, lai saprastu, ko ar to visu darīt?

Tomēr ir reizes, kad cilvēki ieskatās sevī, apzinās cēloņus un sekas, un tomēr pasaka – nē, es neesmu gatavs pārmaiņām!

Šādos gadījumos es izmantoju emocionālo šantāžu. Es izmantoju bērnus. Labi, tu negribi pārmaiņas, tevi apmierina tava dzīve, - bet tad cik drošs tu jūties, iztēlojoties, ka tavs bērns izaug un iziet šādā pašā pasaulē?

Otra lieta, ko izmantoju ir pamodinošie jautājumi: iztēlojies, ka paiet desmit, divdesmit gadi, un nekas pa šo laiku nav mainījies – tu joprojām esi tajā pašā darbā, tajā pašā vietā, tajās pašās attiecības, tajā pašā situācijā. Nekas nav mainījies. Kā tas tev liek justies? Kāda ir sajūta, sūtot bērnus šādā pasaulē? Par ko tu bažījies? Kas ir tas, ko no dzīves vēlies vairāk?

Ja saki, ka neko nevēlies, varbūt tas nozīmē – tev pavisam pietiek? Kad ābols ābelē nogatavojas, tā nākamā stadija ir pūšana. Mums visu laiku ir jāaug. Nevis jāstagnē, vienādi darot lietas, visu mūžu pavadot vienā un tajā pašā darbā, ar nemainīgu dzīvesveidu. Izliekoties, ka viss ir kārtībā. Kādēļ vēlēties vairāk? Vai tad neesi laimīgs ar to, kas tev ir? Nē, es vēlos vairāk! Kas tur slikts? Es vēlos labāk! Vēlos uzlaboties, vēlos augt. Un kad to saku, es to saku par sevi, un tikai tad varu jautāt cilvēkiem, kas ir manā dzīvē: Vai vēlies augt kopā ar mani, vai vēlies palikt aiz manis?

*bērna noslēpumainā dzīve pirms dzimšanas - no angļu val.

Ar profesoru Jure Biečonski sarunājās: Signe Robinsone

Tekstu sagatavoja: Ieva Simanoviča un Signe Robinsone