Tas, ka mēdz būt bailes no neizdošanās, un bieži vien tas ir iemesls, kādēļ kaut kas, pat šķietami būtisks, netiek uzsākts, ir skaidra lieta. Bet mēdz būt arī bailes no… izdošanās. Kāpēc?
Bailes ir normāla un pat vajadzīga emocija, sajūta, kas signalizē par briesmām. Pateicoties bailēm, mēs veicam rīcības, kas mūs pasargā. Bet ne vienmēr bailes ir vietā. Ne vienmēr ir racionāls iemesls tām parādīties un ne vienmēr tās ir mums noderīgas. Tā tas ir gadījumā ar bailēm no izdošanās – tad bailes mūs nepasargā, bet gan kavē.
Viens no Vācijā visplašāk atzītajiem neirobiologiem un smadzeņu pētniekiem Geralds Hīters savā grāmatā “Ko darīt ar bailēm” raksta: “Mums ir jābaidās, un bailes mums ir vajadzīgas. Jā, mēs pat nevarētu izdzīvot, ja nedzirdētu vēstījumu, ko tās mums sūta: “Tu atrodies dzīvību apdraudošā situācijā vai esi nokļuvis uz bīstama maldu ceļa! Dari kaut ko, bēdz prom vai griezies atpakaļ, maini savu dzīvi, citādi tā beigsies!” Būtu absurdi gribēt nedzirdēt, apspiest, noliegt bailes un to vēstījumu vai vēlēties tās apklusināt ar elpošanas vingrinājumiem un citām baiļu pārvarēšanas stratēģijām.” Tātad bailes ir vajadzīgas, lai mēs izvairītos no bīstamā. Bet vai izdošanās ir bīstama? Kas tajā ir draudīgs?
Neba tāpat vien mēdz būt šāds fenomens kā bailes no izdošanās. Šo baiļu pamatā ir domas par to “kā būtu, ja būtu” jeb bailes no nezināmā, vēlme visu kontrolēt un paredzēt, neļaušanās. Rodas domas, ka izdošanās un sasniegumi būs nepanesami vai radīs ciešanas – ka tas kaut ko mums maksā, kaut kas būs jāziedo, no kaut kā būs jāatsakās. Tātad pazudīs ierastā komforta zona un tā vietā nāks papildus atbildība un pienākumi, varbūt prezentabls tēls, kas “jānotur” sabiedrībā. Un līdz ar to – priekšlaicīga raizēšanās par to, kā, iespējams, būs, bet, iespējams, nekad nebūs. Parasti baiļošanās brīdis ir bailīgāks un nekomfortablāks par to brīdi, kad process jau notiek realitātē.
Bailes kļūt par citu cilvēku, kādu mēs nepazīstam vai ar šī brīža domāšanu nevēlamies pieņemt. Piemēram, var rasties bailes, ka, iegūstot daudz naudas, kļūsim egoistiski. Bet patiesībā šajā kontekstā nav nozīmes, cik mums ir naudas, jo pamatbūtība jau paliek tā pati. Mēs paši esam noteicēji pār to, kā izturamies un kam ticam, un nauda ir tikai katalizators, kas izceļ gaismā mūsos jau esošās īpašības.
Ja nu ar jauno nodarbošanos iegūšu plašu atpazīstamību un daudziem es nepatikšu? Kā es to spēšu izturēt? Kā spēšu izturēt pretreakciju, nepatīkamus komentārus un sevis/sava darba neatzīšanu?
Daudziem talantīgiem un veiksmīgiem jomas speciālistiem mēdz būt nepamatotas domas un bailes par to, ka viņi patiesībā nav nedz tik talantīgi, nedz tik zinoši, kā citi uzskata. Vēl vairāk – šie cilvēki atdod daudz enerģijas, baiļojoties, ka tūlīt, tūlīt viņi šajā nezināšanā tiks pieķerti, un pat tie kolēģi, kas nav eksperti jomā, zina vairāk kā viņi paši. To dēvē par viltvārža sindromu – cilvēks jūtas kā viltvārdis, kā melis, lai gan tāds nav. Jūtas savu panākumu necienīgs. Lai gan patiesībā šis cilvēks patiešām ir jomas eksperts, kurš zināšanas ieguvis ar izglītību, pieredzi un saviem sasniegumiem. Bēgot no nepatīkamajām sajūtām, šie cilvēki mēdz būt tie, kas strādā garas stundas, lai justos savu panākumu cienīgi.
Līdz ar jauniem panākumiem, rodas jauni pienākumi un atbildība. Piemēram, ja cilvēks, kurš ilglaicīgi pieradis būt darbinieks kādā uzņēmumā, vēlas veidot savu biznesu, var šo procesu prokrastinēt un, iespējams, pat neuzsākt, jo baidās no jaunās atbildības, nav pārliecināts, vai spēs ar to tikt galā. Vai nejutīsies šajā atbildībā vientuļš? Vai laiks nepārvērtīsies par non-stop darba dienu? Uzsākot savu biznesu, visdrīzāk sākumā tiešām tam būs jāvelta vairāk darba stundu. Bet – tu darīsi tieši to, kas tev patīk. Kā arī – biznesam attīstoties, vari piesaistīt darbiniekus, kam deliģēt pienākumus, atceroties, ka pašiem par sevi ir jāparūpējas, uzstādot savas veselīgās robežas.
Bieži izdošanās sekas ir arī nokļūšana uzmanības centrā, atpazīstamība. Ne visi tam ir gatavi un to vēlas, līdz ar to tas var tapt par šķērsli savas idejas realizēšanā. Bet tam var pieiet radoši. Ir jomas, kurās no negribētas popularitātes var izvairīties. Piemēram, ja esi grāmatas autors, to vari izdot arī anonīmi – ar pseidonīmu.
Izplatīts iemesls, kādēļ cilvēki neizpauž savus talantus pilnībā, šķietami baidoties no panākumiem, – bailes no nezināmā. Mēs nekad nezinām, kā būs, un vienīgais, kas ir nemainīgs – pārmaiņas. Kontrolēt visu nav iespējams un nevajag. Te jāatgādina, ka pašas bailes ir bailīgākas, biedējošākas, nekā process, kad tas jau notiek. Kad tas jau notiek, nezināmais top par zināmo un zūd iemesla bīties. Pati situācija rāda priekšā nākamo soli.
Un tas ir viens no veidiem, kā vairs nebaidīties – nedomāt par veiksmi, panākumiem kā par neaptverami plašu lauku, kurā ir biedējoši daudz nezināmā. Izdomāt vienu, bet ne vairāk kā divus soļus uz priekšu. Soli pa solītim, un bilde kļūs skaidra un kontrolējama. Pat nākotnes zīlētāji nākotni tā īsti paredzēt nevar, jo scenāriju ir bezgala daudz. Un tas, kādu scenāriju iesim, atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu pašu izvēlēm.
Bailes par to, kā būtu, ja būtu, ir iedomas. Lai vieglāk būtu uzsākt realizēt savu ideju, vai tas būtu jauns projekts, savs bizness, jauna izglītība, jebkas cits, - paspēlē iztēlošanās spēli – kā tu jutīsies tad, kad tas jau būs realizējies? Ko tu iegūsi? Kāds tu būsi? Varbūt jāattīsta sevī kādas īpašības un jāizprot tās, kas kavē attīstību? Kā mainīsies tava un tavas ģimenes dzīve? Un ja patiesi to vēlies un zini, ka tas ir tieši tas, kas tev vajadzīgs, sāc dzīvot ar sajūtu, ka esi to jau realizējis. Tas palīdzēs nonākt tuvāk mērķim un zaudēt bailes no izdošanās.
Raksta autore: Ieva Simanoviča
