Bailes un nepieciešamība ieskatīties zemapziņā

Es piedzīvoju, ka psihoterapija nespēj man palīdzēt piekļūt tam, ko nevēlos redzēt. Es pat aktīvi aizbēgu no terapijas laikā, kad nebiju gatava dzirdēt, ka kaut kas manā dzīvē īsti nestrādā tā, kā to ārēji rādu vai saku.

Es piedzīvoju to, ka mani meklējumi, intuīcija aizveda pie zemapziņas iepazīšanas metodēm - sapņu darbu un iekšējiem ceļojumiem. Un tāpat, gadiem ejot, man bija vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Par laimi nākamie meklējumi pēc psihoterapeita, kas saprastu manus procesus un spētu atbalstoši iet līdzās, vainagojās un mana maģiskā formula - sapņu darbs, meditācijas, garīgās prakses, literatūra, paralēli psihoterapijas darbam ir nesusi rezultātus.

Es vairs nespēju identificēties ar to cilvēku, kas biju pirms gadiem desmit. Esmu cita, bet tā pati.

Esmu tīrāka, spēcīgāka, patiesāka sevis versija

Mans analītiskais prāts vienmēr meklē pierādījumus tam, ko saka mana intuīcija. Šos pierādījumus meklēju sarunās, vērojumos, praksē un literatūrā. Intuīcija mani aizveda garīgo prakšu meklējumos un praktizēšanā, dzīve un pārliecības mani veda individuāla ceļa iešanā.

Neesot daļai no organizācijas, skolas vai reliģijas, man mans ceļš bija jāizprot pašai. Ko man nozīmē šīs meditācijas vēstījums? Ko man nozīmē tas, ko sadzirdu, saredzu apkārtējā pasaulē? Ko man nozīmē tas, ko izlasīju? Šis ceļš ir bijis ārkārtīgi spēcinošs. Lai arī ne vientuļa, bet lielākoties viena savā ceļā, es mācījos sevi un veidoju jaunas izpratnes par pasauli, kas der tieši man.

Berts Helingers ir teicis, ka tās ir milzīgas bailes - atdalīties no mentāla lauka, kurā dzīvojam, un sākt svērt, pārvērtēt to, kam esam ticējuši kā daļai no tā, kas mums iemācīts - ģimenē, kultūrā, sociālajā slānī, iespējams, reliģijā. Tās ir gandrīz nāves bailes, jo kas gan ar mani notiks, ja vairs neiederēšos. Šīs milzīgās bailes ir jāpārvar, uzsākot ceļu pie sevis. Ar visiem pieejamajiem instrumentiem - pozitīvu piemēru meklēšanu, terapiju, meditāciju. Jāvirza sevi prom no bailēm būt īstam, patiesam, spēt izpaust savu autentisko balsi.

Reiz meditācijā, kā lielākās bailes, atklāju bailes pašai no sevis. Pēc būtības no tā, ko varu izdarīt. Un tās bailes bija tik dziļas kā melns akacis. Bet ko gan esmu izdarījusi, ejot šo ceļu? Patiesībā esmu kļuvusi laimīgāka, brīvāka un savvaļīgāka. Mani var nesaprast, bet sevī es jūtos tik labi, kā nekad agrāk. Un tas ir tā vērts, lai kādas bailes man nebūtu bijušas jāpārvar.

Par šo ceļu ir runājis Karls Gustavs Jungs pagājuša gadsimta vidū un runā Džordans Pītersons un vēl daudzi citi autori, kas cilvēka psiholoģiju neatdala no garīgā ceļa.

Sākumā katram jāapzinās savs ego, tas jāliek pirmajā vietā; jāļauj citiem iet tādu pašu ceļu, lai pēc tam indivīds spētu pats izdarīt izvēli atteikties no sava ego mīlestības un patiesu cilvēcisku attiecību vārdā.

Sākumā jāatsakās no citu uzspiestajām dzīves normām, izvēlēm, jāstiprina savs ego - kas ir tas, ko es vēlos, kas man ir svarīgi, lai tikai pēc tam spētu sastapties ar kaut ko lielāku par savu ikdienišķo es, kurš tagad labi prot pateikt “nē”, spēj izdarīt izvēli, balstītu savās vērtībās un interesēs. Tas ir darbs ar savām privātajām robežām.

Praktiski tas nozīmē atdalīties no saviem vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem. Tas var notikt pieaugušā vecumā, it sevišķi, ja ģimenes attiecību sistēmas sapinķerētas tik tālu, ka vairs nav sadzirdama katra individualitāte.

Ģimenē ir kāds, kurš zina vislabāk par visiem pārējiem. Kāds, kurš vēl joprojām spēj izsist no līdzsvara. Šajā ceļā pie sevis un sava ego, var sanākt sāpīgas atklāsmes par to, ka nepieciešams ieskatīties arī savā līdzatbildībā par notiekošo.

Tikai pēc tam, kad tas ir izdarīts - dziedināts iekšējais es, iepazīta sava vieta ģimenes sistēmās un izdarītas savas izvēles par to, kur vēlies būt, iesaistīties, var sastapties ar sevi augstākā “es” izpratnē. Ieskatīties savā zemapziņā un sastapt to viedāko, zinošāko sevis versiju.

Esmu par šo runājusi ļoti vienkāršoti - kamēr nav sakārtota bāze, kamēr nav piedots sev, mammai, tētim un pārējiem ģimenes locekļiem, kamēr savstarpējās attiecībās nav zināma brīvība, tikmēr mēs vēl joprojām rīkojamies nezināmu iekšēju aukliņu vadībā, tajā nav patiesas brīvības un augstākais “es” arī vēl nav gluži sasniedzams. Sanāk kā spēle - rausta lupatu lelli kāds no augšas, nav apziņas par izvēli vai nākamo soli, viss notiek kaut kā automātiski. Dzīve notiek ar mani, ne es to dzīvoju.

Garīgajos meklējumos ejot, nevar un nedrīkst ignorēt psihi. Ceļš var būt ilgs, tas var būt grūts, tas var atmest atpakaļ vecajās sajūtās atkal un atkal, līdz vienu dienu esam brīvi, vienā dienā, vienā mirklī var notikt lūzuma punkts, kas var skanēt kā “pietiek vienreiz ņemties” (citāts no kādas manas klientes mutes RTT sesijas laikā).

Kad brīvība būt sev ir beidzot iegūta, tā ir patiesa bauda. Spēja parūpēties par savām emocionālajām un fiziskajām vajadzībām ir patiesi atbrīvojoša. Spēja pieņemt lēmumus, runāt par svarīgo, paver jaunu apvāršņus. Izrādās, var vieglāk - bez cīņas un ciešanām, bet saglabājot savu centru.

Veselīga attīstība kādā brīdī pamodina arī garīgos meklējumus. Iespējams, pašā sākumā, iespējams vēl labu brīdi pēc ego brīvības sasniegšanas un veselīga ego nostiprināšanas. Man tas notika “kaut kur tur pa vidu”, ejot līdzi mana prāta, atmiņu, traumu, līdzatkarības dziedināšanai, modās arī meklējumi pēc augstākas jēgas. Veidojās cita piederības sajūta - ne mēģinājumi iederēties sociālās struktūras, kur pavisam godīgi, nekad neesmu jutusies pa īstam piederīga, - bet lielāka. Piederība būt šeit un tagad, lai kas tas arī nebūtu. Piederība savā ģimenē, piederība brīdī dabā, piederība pasaulei, piederība darbam, ko daru.

Daudzi garīgie skolotāji māca šeit un tagad attieksmi, skaļi izskanējušais Ekharts Tolle tajā skaitā. Esi šeit un tagad tajā, ko dari. Apzinies dievišķo dzirksti. Un viss.

Daudziem no mums fiziskā realitāte ir un būs daudz nozīmīgāka ikdienas daļa, turklāt ir dažādi dzīves posmi. Piemēram, tiekšanās iegūt garīgo apskaidrību brīdī, kad pie krūts ir zīdainis, varētu nebūt visai veselīgi. Bērnam nepieciešama fiziski un mentāli klātesoša mamma. Dzīve notiek un veselīga tās daļa ir spēja būt pieņemošam pret apstākļiem, kas notiek, neatkarīgi no paša ceļa. Tomēr tiekšanās pēc garīgā vienmēr ir līdzsvarojoša un dziedinoša tādos līmeņos, ko fiziskajā vai mentālajā līmenī iespējams nesasniegt.

Kā tad būt? Lai arī nenoliedzami mācība būt šeit un tagad ir ļoti būtiska, piekopjama un iekļaujama savā ikdienā, kā rīkoties, lai pieskartos sev un tajā pašā laikā spētu veselīgi rūpēties par sevi un tiem, kas svarīgi?

Jungs ir pieminējis faktoru, ka ieskatīties zemapziņā bez garīgās autoritātes pavadības var būt biedējoši un zināmā mērā, manuprāt, postoši. Ne katrs psihoterapeits vai psihologs ir spējīgs atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem agrāk būtu atbildējuši garīdznieki. Rietumu kultūra manā skatījumā ir zaudējusi, atmetot mītu, pasaku nozīmi, pievēršoties stingriem kristietības uzskatiem un beigās lielās masās atmetot arī tos.

Meklējumi pēc ezotēriskā ir kā līdzsvarojošs mehānisms, cilvēka dvēseles alkas pēc kaut kā augstāka un neizskaidrojama. Tās ir alkas, kas ir senas kā cilvēce, un atgriežas atkal un atkal; tām noteikti ir sava vieta cilvēces garīgajā veselībā.

Pavadoņi zemapziņas dzīlēs ir maz, tos jāmeklē, jāizmeklē, un vai katrs, kurš par tādu uzdodas, patiesi var vest tur, kur, iespējams, pats vēl nav bijis?

Manā skatījumā garīgās vērtības slēpjas zināmā mierā un saskaņā ar pasauli. Pasaules pieņemšana un piederības sajūta tajā. Paļaušanās uz pasaules kārtību. Savu robežu apzināšanās un pieņemšana. Lai kāds nebūtu tavs ticības modelis, ja vien jūties piederīgs pasaulei, jūties daļa, jūti ka tavai esībai ir jēga, iespējams, esi ceļā uz savu garīgo apskaidrību. Vai varbūt to jau esi sasniedzis.

Mana vērtību sistēma un izpratne stāsta, ka neko nedrīkst atstāt novārtā. Ir jāspēj parūpēties par sevi - savu fizisko ķermeni. Ir jāspēj sakārtot attiecības gan ar sevi, gan apkārtējiem. Un ir jāveido attiecības ar savu augstāko “es”.

Paradoksāli, meditācijās, citviet literatūrā, sastapšanās ar savu zemapziņu ir kā nolaišanās, tā ir padziļināšanās. Simbolu valodā tā ir kā ieiešana pazemes alā, kurā var sastapt maģiskus tēlus. Šādus motīvus Klarisa Pinkola Smita grāmatā “Sievietes, kas skrien ar vilkiem”, izmantojot pasaku kā Avotu, skaidro kā noiešanu zemapziņā, sastapšanos ar savām bailēm un iekšējiem tēliem un atgriešanos. Arī simboliskais varoņa ceļš ataino līdzīgu ceļu.

Tieši caur nolaišanos pazemē notiek sastapšanās ar dievišķo, kaut ko gaišu, tīru un spēcinošu.

Atrodot sevī drosmi nolaisties zemapziņas dzīlēs, var notikt dziļš attīrīšanās process, var mēzt un izmēzt kultūras, ģimenes, skolotāju viedokļu, uzskatu uzslāņojumus. Var dziedināt traumu, sastapt, integrēt savu iekšējo bērnu, veidot ideālā vecāka tēlu, integrēt autoritāti. Var iemācīties savu spēku, drošības sajūtu, izmantojot meditācijas, simboliskus tēlus, regresijas, sapņu darbu, citas metodes.

Integrējot zemapziņas viedumu un zināšanas, var sākt veidot savu realitāti tādu, kā vēlas. Var iemācīties runāt brīvi. Var komunicēt savas vajadzības, viedokli. Var uzsākt darbību, kas ved pie vēlamā rezultāta.

Atslēga ir vārdā brīvība. Tā ir dvēseles brīvība, kas dzimst no gaišākajām jūtām pašam pret sevi.

Iemācoties sevi nolikt savas dzīves centrā, iespējams iemācīties daudz lielāku empātiju un mīlestību pret apkārtējiem, jo, pirmkārt, ir iemācīta mīlestība un empātija pret sevi. Pieņemšana un piedošana sev - dažkārt visgrūtākais darbs.

Tad, kad jau ir piedots apkārtējiem, vēl joprojām var būt kā skabarga aizķērusies sevis nepieņemšana. Un bieži tikai zemapziņas līmenī šis ir risināms. Mērķis ir nolaisties zemapziņā drošā pavadībā, lai celtos savā spēkā, mīlestībā un pieņemšanā.

Katra ceļš ir individuāls un paša spēkiem veicams. Bet arī pasakās ir pavadonis. Kāds, kurš brīdī, kad vairs cerību nav, iededzina gaismu, pabaro vai norāda ceļu.

Zini, ka šādi pavadoņi ir arī dzīvē - tie var būt dažādi speciālisti, viedi cilvēki, tās var būt grāmatas, filmas, tie var būt iekšējie tēli. Tev atliek skaidri nodefinēt savu nodomu - ko vēlies risināt, ko vēlies izprast, mainīt, kā vēlies būt, un saglabāt atvērtu prātu un sirdi. Saglabāt attieksmi, ko es te varu paņemt, pieņemt sev, kas man varbūt arī šajā brīdī nav noderīgi, bet es pieņemu zināšanai.

Un atceries, ka tavs individuālais ātrums ir svarīgs. Katrs cilvēks ir unikāls, katra ceļš ir individuāls, to ir svarīgi pieņemt un sevi nešaustīt. Zinot sevi, varam iet savu ceļu, nelaužot sevi, bet arī neizvairoties no grūtā, kas jārisina.

Esmu izvēlējusies šo profesiju - būt par pavadoni ceļā pie sevis, katram ieskatoties savā zemapziņā un no šīs sastapšanās kļūt stiprākiem, viedākiem un kaut kādā mērā lielākiem garā.

Ja vēlies, lai esmu Tavs pavadonis tavā iekšējā ceļā ar sastapšanos ar savu zemapziņu, zini:

• Tev nav jābūt iepriekšējai pieredzei ne meditējot, ne dodoties hipnozē;
• Tev vismaz aptuveni ir jānojauš, ko vēlies risināt;
• Tev ir jāpieņem viss, kas notiek, ko atceries, sajūti;
• Tev ir jābūt atklātam, bet Tu saglabā tiesības nedalīties, ar ko nevēlies dalīties.

Es praktizēju meditāciju vairāk kā septiņus gadus, RTT vairāk kā trīs gadus.

• Tu mani nevari šokēt;
• Tavas emocijas man nebūs par grūtu;
• Tas, kas notiek kabinetā, paliek kabinetā.

Ja zini, ka sastapšanos ar savu zemapziņu ir jābeidz atlikt, droši raksti, es atbildēšu uz Taviem jautājumiem.

Citāti, kas iedvesmoja šī raksta tapšanā:

C.G.Jung

Modern Man in Search of a Soul

“If I wish to affect a cure to my patients I am forced to ackowledge the deep significance of their egoism. I should be blind indeed to not recognise in it the true will of God. I must even help the patient to prevail in his egoism. I he succeds in this, he estranges himself from other people, he drives them away and they come to themselves, as they should, for they were seeking to rob him of his sacred egoism.

This must be left to him for it is his strongest and healthiest power it is as I have said a true will of God which sometimes drives him into complete isolation.

However wretched this state may be it also stands him in good stead for in this way alone he can take good measure and learn what an invaluable treasure is the love of his fellow beings. It is moreover only in the state of complete abandonement and loneliness that we experience the helpful powers of our natures.”

Jordan B.Peterson

Maps of Meaning

The architecture of belief

“…when the future we are not prepared appears - chaos. Involuntary exprosure to chaos means accidental encounter with forces that undermine the known world. The affect of consequences of such encounter can be literally overwhelming. It is for this reason that individuals are highly motivated to avoid sudden manifestations of the unknown. This is why individuals will go to almost any lenght to ensure that their protective cultural stories remain intact.”

Bert Hellinger

Laws of Healing

Getting well, staying well

“The mental field that keeps the members of our common soul together through shared convictions is in the way of rational observations. Regardless of this, these convictions are strongly maintained, against all reason, by the members of such spiritual field that is, by the members of this common soul.

Why? Because any deviation from these convictions brings up the fear of losing the right to belong to this common soul.”

Raksta autore: Anna Melbārde / Piesakies konsultācijai