Garīgā laipošana

Garīguma prakses pēdējos gados kļuvušas aizvien populārākas. Dažādu nozaru speciālisti ir saradušies kā sēnes pēc lietus augusta rītā. Šķiet, ka nupat plaši un brīvi ir pieejamas jebkādas prakses – sākot no neskaitāmu veidu terapijām un beidzot ar nopietnām psihodēliķu ceremonijām tepat Latvijā vai eksotiskās, tālās zemēs. Turklāt, kā jebkurā tirgus nozarē, – arī šeit produkti un pakalpojumi tiek pozicionēti dažādiem segmentiem. Turīgiem un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem ir savi skolotāji un izsmalcinātas prakses vietas, viduslānim savas, un mazturīgajiem savas. Bieži vien arī kvalitāte manāmi atšķiras, gluži kā mersedesam un opelim. Tā ir visā spektrā – sākot no tukša gaisa pārdevējiem līdz patiešām dziļi zinošiem un pieredzējušiem meistariem. Tomēr ne vienmēr jo vairāk maksā, jo kvalitatīvāks pakalpojums.

Mūsdienās cilvēku prātus lieliski vada krāsainā sociālo tīklu ņirboņa, skaistas bildes un precīzi, mērķtiecīgi izvietoti video, arī tas, cik populārs ir prakses vai pakalpojuma piedāvātājs. Nereti par kvalitātes rādītāju uzskatām sekotāju skaitu un bieži nemaz neaizdomājamies, cik patiesībā pieredzējis vai kvalificēts ir konkrētais pašizaugsmes treneris, dvēseles pavadonis, jogas skolotājs, sludinātājs, koučs, meditāciju vadītājs, pirtnieks vai psihologs. Paļaujamies uz skaistiem attēliem un iedvesmojošām frāzēm.

Sociālie tīkli ir vieta, kur jebkurš var solīt jebko. Tur nav citu filtru vai kritēriju, pēc kuriem atsijāt graudus no pelavām, kā vien mūsu pašu spriest un analizēt spēja (vai nespēja).

Varētu šķist, kas gan tur slikts, katrs taisa savu biznesu, kā māk un grib, un katrs pats izvēlas, ko, kādu pakalpojuma no kā pirkt. Un, ja ir tirgus pieprasījums, ir arī piedāvājums. Taču pie šīs garīguma nozares (ja tā to var saukt) popularitātes Latvijā, sabiedrībai vajadzētu kļūt garīgākai un ikdienai labākai. Vai tas tā notiek? Daļai varbūt jā, tomēr vairumam nē. Daudzi gadiem laipo no viena skolotāja pie cita, no vienas prakses uz citu, tomēr gaidīto un nereti solīto rezultātu – laimīgu dzīvi ar miljonu bankā – tā arī nesasniedz.

Terminu “garīgā laipošana” jeb angliski “spiritual bypassing” jau 80. gados ieviesa amerikāņu transpersonālais psihoterapeits Džons Velvuds. Viņš par to rakstīja savā grāmatā “Towards of Awakening Psychology” (latviski “Ceļā uz atmošanās psiholoģiju”). Psihoterapeits garīgo laipošanu definē kā “tieksmi izmantot garīgās prakses un idejas, lai apietu vai izvairītos no neatrisinātām emocionālām problēmām, psiholoģiskām traumām un nepabeigtiem attīstības uzdevumiem”. Pārfrāzējot – garīgā prakse tiek izmantota, lai aizbēgtu, nevis risinātu savas dzīves problēmas un mainītu savu neizturamo realitāti. Varbūt ar šo arī skaidrojams sabiedrības lielais pieprasījums un piedāvājums pēc ātrā garīguma – iedod naudas mantru, un manas dzīves problēmas būs atrisinājušās.

Būdams psihoterapeits un budisma skolotājs, viņš pamanīja, ka cilvēki lieto garīgumu kā vairogu, kā psihes aizsardzības mehānismu, lai nesastaptos ar sarežģītām emocijām vai neatrisinātām psiholoģiskām traumām, lai noliegtu savas jūtas un sajūtas. Šo tendenci esmu novērojusi arī pie mums.

Cilvēki izmanto garīgās prakses, metodes vai pat tikai idejas, no konteksta izrautas frāzes, lai aizbēgtu no savas realitātes vai attaisnotu savu nevēlēšanos uzņemties atbildību par savu dzīvi, attiecībām un lēmumiem.

Tas ir sabiedriski pieņemams un nu jau arī stilīgs veids, kā izvairīties no sevis paša. Pieļauju, ka vairums cilvēku patiešām domā, ka iet garīgo ceļu un ir neizpratnē, kāpēc, kamēr atrodas retrītā, nodarbībā, meditācijā, lūgšanās, dievkalpojumā utt., viss ir jauki un skaisti, bet, kad atgriežas savā ikdienā, tā atkal šķiet neizturama. Un vienīgais, kas ļauj šo ikdienu izturēt, – nākošais retrīts vai nodarbība.

Daži spilgtākie garīgās laipošanas piemēri ir:

dusmu noliegšana vai vēlēšanās no tām atbrīvoties. Šis ir ļoti populārs malds, ka dusmas ir “sliktas” un no tām par visām varītēm ir jāatbrīvojas, jo labi, pieklājīgi, kulturāli (pieliec klāt savu apzīmējumu) cilvēki nedusmojas. No psiholoģijas viedokļa emocijas nav ne labas, ne sliktas, vērtējumu tām esam piešķīruši mēs paši. Patiesībā dusmas ir brīnišķīgs palīgs, ja vien ļaujam tās sev just un spējam būt pietiekami apzināti, lai apjaustu to patieso iemeslu. Ļoti bieži dusmas ir par robežu pārkāpšanu vai apspiestām, neizpaustām emocijām. Ja tās atļaujam sev izpaust un izstrādāt, tad dusmas vairs nerodas, un mums nav jātērē milzu enerģiju to apspiešanai vai atbrīvošanai;
ego noliegšana un vēlēšanās no tā atbrīvoties. Vēl viens tikpat populārs malds, ko bieži redzu kultivējam ‘garīgo” praktizētāju aprindās. Ego tiek demonizēts un pasludināts par nevajadzīgu. Tomēr tas ir svarīga psihes daļa ar milzīgu potenciālu, mūsu apziņas, vērtību, vēlmju, domu un gribasa centrs. Mēs nevaram no ego vienkārši atbrīvoties, jo tas pilda ļoti svarīgu funkciju mūsu identitātes, pašapziņas un psihes stabilitātes jomā. Cits jautājums, vai ļaujam tam sevi vadīt un vai spējam atšķirt ego vēlmes no sirds vēlmēm;
sajūta, ka esmu pārāks par citiem, jo praktizēju kādu no garīgajām praksēm. Šis iet roku rokā ar garīgo ego un garīgo narcisismu. Garīgais ego ir prāta koncepts par to, cik esmu labs, jo pildu šo praksi vai dzīvoju pēc noteiktas filozofijas. Savukārt garīgais narcisisms ir garīgā ego kulminācija, kur man šķiet, ka esmu pārāks, labāks, “tālāk ticis” par citiem. Tipisks piemērs būtu: “Es visu laiku attīstos un eju uz priekšu, bet mans partneris paliek uz vietas un vispār nevēlas ar sevi neko darīt. Man šķiet, ka esam pilnīgi dažādos līmeņos”. Vai arī sava garīguma popularizēšana soctīklos, lai iegūtu popularitāti, atzinību un savas vērtības apstiprinājumu;
vēlēšanās visu laiku atrasties tikai starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem un vēlme ignorēt tagadni. Arī nespēja un nevēlēšanās uzņemties atbildību par ikdienas praktiskām lietām, ģimeni, bērniem. Ja garīgais narcisms ir izteiktāks sievietēm, tad šis būs vairāk sastopams starp vīriešiem – situācijās, kad garīgo prakšu dēļ tiek pamesti novārtā pienākumi pret sievu un ģimeni;
pozitīvā domāšana – fokusēšanās tikai uz pozitīvām lietām vai vēlme vienmēr būt optimistam un pozitīvam. Uzskats, ka visas problēmas var atrisināt, saglabājot pozitīvu domāšanu. Nevēlēšanās redzēt realitāti tādu, kāda tā ir. Patiesībā pozitīvā domāšana noteiktās situācijās var būt pat kaitējoša, piemēram, attiecības ilgstoši ir degradējošas, tomēr es atsakos to ieraudzīt un tā vietā atrodu sīkumus, par ko priecāties;
savu nepatīkamo sajūtu projicēšana uz citiem. Nespēja pieņemt nepatīkamās puses. Bieži garīgā ceļa gājēji koncentrējas tikai uz gaismu – es esmu gaisma, manī ir gaisma, pilnīgi noliedzot un ignorējot tumsu. Tomēr, jo spilgtāka saule, jo tumšāka ēna. Nepatīkamās īpašības, izpausmes un uzvedības moduļi ir mūsos visos. Arī lielajos skolotājos, arī mācītājos, arī guru. Bez izņēmumiem. Pieņemot sevī tumsu, mēs spējam to pieņemt un izturēt arī citos;
vēlme pacelties “virs” savām emocijām;
citu cilvēku vērtēšana, tiesāšana un robežu neievērošana.

Ja pamanīji sevi kādā no šiem uzvedības modeļiem – brīnišķīgi. Jo kā zināms, pirmais solis uz izmaiņām ir apzināties savu situāciju bez ilūzijām un atrunām.

Tagad vari izlemt, vai vēlies to turpināt, vai tomēr mēģināt izkāpt no kādas garīgās laipošanas kastītēm un mēģināt dzīvot savu dzīvi autentiski, ļaujot sev būt tādam, kāds vai kāda esi.

Atceries, ka svarīgi to darīt ar maigu, mīļu uzmanību pret sevi:

uzdod sev jautājumu – vai šī garīgā prakse, skolotājs, ticība mani satuvina vai atšķeļ no pārējiem cilvēkiem, ģimenes? Kā es jūtos, to praktizējot? Ko man tā dod un ko atņem? Kāpēc patiesībā es to daru? Šie jautājumi ir sevišķi svarīgi, jo atklās tavas dziļākās vēlmes un vajadzības;
pamēģini emocijām nepiešķirt vērtējumu – labas vai sliktas. Tā vietā ļauj sev tās just un izpēti, kas varētu būt par iemeslu dusmām, greizsirdībai, skaudībai vai citām, kuras sabiedrībā apzīmējam kā “sliktas”. Var to darīt pats, tomēr nereti vieglāk un saudzīgāk tas sanāk zinoša, kvalificēta terapeita pavadībā;
atceries, ka nepatīkamās emocijas ir vēstnesis, ka kāda tava iekšējās pasaules daļa ir palikusi novārtā. Gluži kā fiziskās sāpes mums norāda uz traumu vai slimību fiziskā ķermenī. Noliedzot vai “palaižot prom” šīs emocijas, mēs atņemam sev izaugsmes iespēju. Atņemam iespēju mainīt sevi, savas attieksmes un attiecības ar apkārtējiem;
mācies un trenē apzinātību ikdienā – tā ļaus labāk saprast savas un citu emocijas un darbības. Tā arī ļaus mazināt vērtējošo un kritizējošo attieksmi pret sevi un citiem;
apzinies, kādi un vai vispār ir ieguvumi ikdienā tev un taviem mīļajiem no garīgajām praksēm.

Atceries, ka garīgajai praksei vai solītajam rezultātam nevajadzētu kalpot par mērķi, bet gan par atbalstu tev, taviem mīļajiem un sabiedrībai kopumā.