Par garīgām praksēm un pieredzēm nu jau spriež un dalās ne tikai šauros garīguma meklētāju lokos, bet arī plašākā sabiedrības daļā.
Vārdi iekšējie ceļojumi, meditācijas, apzinātība, ceremonijas vairs neprasa skaidrojumus. Jau iepriekš savā rakstā “Garīgā laipošana” šo tēmu ieskicēju: “Garīguma prakses pēdējos gados kļuvušas aizvien populārākas. Dažādu nozaru speciālisti ir saradušies kā sēnes pēc lietus. Šķiet, ka nupat plaši un brīvi ir pieejamas jebkādas prakses – sākot no neskaitāmu veidu terapijām un beidzot ar nopietnām psihodēliķu ceremonijām gan tepat Latvijā, gan eksotiskās, tālās zemēs”. Tas viss ir gluži dabīgi, jo arvien pieaugošā patērētāju kultūra ir piepildījusi mūsu mājokļus ar mantām un ikdienu ar izklaidēm, bet tukšu atstājusi sirdi un dvēseli. Lai arī bieži neapzināti, tomēr cilvēki agri vai vēlu sāk meklēt dzīvei piepildījumu un dziļāku jēgu savai ikdienai. Garīgās prakses un ceremonijas lieti noder šim mērķim, turklāt pieredzes mēdz būt ļoti dažādas – no pavisam vieglām relaksējošām jogas nodarbībām līdz dziļiem, garīgiem pārdzīvojumiem pirts rituālos, augu vai elpošanas sesijās, kuru sekas jūtamas vēl nedēļas un pat mēnešus pēc tam.
Es pati meditāciju un garīgās attīstības seminārus sāku apmeklēt pirms gadiem desmit, toreiz vēl tos nedēvēja par retrītiem. Tad gan nesapratu, ka šādi bēgu no savas ikdienas. Pašai šķita, ka retrīts ir lielisks veids, kā atpūsties un atvilkt elpu. Tas man arī izdevās – meditējot, esot dabā, sarunājoties ar cilvēkiem, kuri mazajā laika sprīdī ir laipni un pretimnākoši. Nekādas negativitātes, stresa, pārmetumu vai nomāktības. Tomēr, atgriežoties mājās, ar nepatīkamu atklāsmi ievēroju, ka semināra pacilātība, miers un “viedums” izgaisa pāris dienu laikā, un es atkal atgriezos ierastajās emocionālajās reakcijās un vēlmē aizbēgt no savas ikdienas – čīkstošiem bērniem, netīrām drēbju un trauku kaudzēm, negulētām naktīm un sajūtas, ka īstā dzīve paiet man garām.
Par to ilgi prātoju – kāpēc tā, es taču apmeklēju tādus kursus, lasu pareizās grāmatas un vēl dodos uz pāris dienu meditāciju semināriem, – kāpēc nekļūstu iejūtīgāka, saprotošāka, mierīgāka un mīlošāka?
Patiesībā pie atbildes nonācu tikai tad, kad studēju transpersonālo psihoterapiju – psihoterapijas metodi, kas izmanto garīgumu un paplašinātas apziņas stāvokļus kā resursu zonu. Un atbilde ir gaužām vienkārša: INTEGRĀCIJA. Tāpat kā psihoterapijas rezultātus, tāpat arī garīgās pieredzes, ja vēlamies pārmaiņas, ir jāintegrē cilvēka dzīvē. Manā garīgās attīstības ceļā izpalika šis ļoti svarīgais process – es krāju pieredzes (apmeklējot retrītus, seminārus, rituālus, ceremonijas utt.) un zināšanas (lasot grāmatas un specializēto literatūru), tomēr es neko ar to visu nedarīju. Es to neliku lietā, bet gan domāju, ka transformācija notiek no pieredzes vien. Tomēr, ja cilvēks savu pieredzi nepārstrādā un neapzinās, kāpēc tā viņam bija vajadzīga, ko deva un ko vērtīgu no tās paņemt sev līdzi, tad tā paliek vienkārši pieredze, kas ne vienmēr ienes vēlamās pārmaiņas mūsu dzīvēs. Patiesībā pēc augu ceremonijām vai citām spēcīgām garīgām pieredzēm, var gadīties, ka cilvēks mēdz būt vēl apjukušāks nekā pirms. Parasti pati par sevi pieredze vien mūsu ikdienu neizmaina, mums tā ir jāapvieno ar savas dzīves pārējām daļām.
Vārds integrācija (no latīņu integratio — atjaunošana, atvietošana, apvienošana) nozīmē atsevišķu daļu savienošana vienā veselumā, vienotā sistēmā.
Garīgās pieredzes integrācija nozīmē dzīvot saskaņā ar piedzīvoto, nevis tikai par to domāt vai runāt.
Ir viegli filozofēt un domāt dziļas domas, bet to iemiesot ir pavisam kas cits. Tāpēc pēc būtības garīgās pieredzes integrācija ir kustība no galvas uz sirdi, no konceptuālā uz praktisko. Tā ir pašrealizācija. Tā vietā, lai par konkrēto tēmu runātu, lasītu vai klausītos podkāstus, tu par to kļūsti un apvieno ar savu ikdienu.
Lūk arī atslēga: nevis vēl vairāk sadrumstalot savu dzīvi ikdienas, darba, hobiju un garīgās sadaļās, bet gan veidot to kā vienotu sistēmu, kā savienotos traukus, kas viens otru vajadzības gadījumā papildina. Garīgā prakse ir nevis kā izklaide, bēgšana, noliegums vai nesaistīta pieredze ar ikdienu, bet gan kā resurss un papildinājums taviem laicīgajiem pienākumiem un atbildībām.
Vispirms saprast nolūku, ar kādu šo praksi pildi vai piedalies. Ja nolūks ir vienkārši izklaidēties, aizmirsties, atpūsties, bet neko savā dzīvē nemainīt, arī tas der, bet ir vērtīgi to apzināties un negaidīt transformāciju vai īpašus rezultātus. Ja nolūks ir kaut ko mainīt, tad svarīgi ir saprast, ko tieši. Piemēram, vēlos dziedināt kādu traumu, kļūt mierīgāka, līdzsvarotāka, risināt dzimtas jautājumus u.tml. Tad izvēlies savam nolūkam atbilstošu metodi. Kā jau iepriekš minēju, šeit iespēju un vadītāju meistarības līmeņu netrūkst – atliek tik piemeklēt saviem kvalitātes standartiem, pasaules uzskatam un finansiālajai rocībai atbilstošu veidu un vietu.
Parasti zinoši vadītāji pieredzes integrācijas procesu uzsāk pēc prakses pasākuma ietvaros, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka process tad var tikt arī pabeigts. Nereti pēc intensīvām, dziļām pieredzēm nepieciešams ilgs laiks (mēneši, dažreiz gadi), lai cilvēks varētu notikušo psiholoģiski pārstrādāt un ieviest ikdienā, padarīt par daļu no savas būtības.
Integrācijas posma sākums ir saprast, kas notika un ko tas man nozīmē. Populārākais veids ir sākotnējās sajūtas, asociācijas un pārdomas ietērpt vārdos, padalīties ar savu pieredzi, jo runājot mēs piedzīvoto ienesam apziņā. Arī rakstīšana der, ja nevēlies ar nevienu dalīties, piemēram, ikdienas vai sapņu dienasgrāmata. Nav noslēpums, ka sapņos notiek liela daļa psihes līdzsvarojošu procesu. Nereti sajūtas un pieredzes ir grūti aprakstīt vārdos, tad lieti noder zīmēšana, veidošana, dziedāšana, kustības, izdejošana – jebkas, kas ļauj uz piedzīvoto savā veidā turpināt ikdienā.
Nākamais svarīgais posms ir apzināties – ko šī pieredze man deva? Kas priekš manis tajā bija vērtīgs? Jo var būt situācijas, ka ieguvuma nav, un arī tā ir vērtīga atziņa. Tomēr reizēs, kad kaut kas īpašs priekš manis ir noticis, svarīgi to priekš sevis noformulēt.
Un beidzamais posms: ko es ar to darīšu? Kāds būs mans nākamais solis, lai kaut ko mainītu savā dzīvē, balstoties uz šo konkrēto pieredzi un ieguvumu? Tam nav jābūt lielam, radikālam solim, kas maina visu dzīvi, piemēram, pārcelties uz dzīvi mežā, bet gan mazam un viegli izpildāmam. Piemēram, ja meditācijas retrītā esi piedzīvojusi rāmu mieru un sevis pieņemšanas sajūtu, tomēr ikdienā bieži sevi kritizē, tad ikdienas mazais solītis varētu būt katru dienu ieraudzīt/pierakstīt vienu lietu, kas sevī patika. Vai arī pamanīt lietas, cilvēkus, situācijas, kas mieru rada, un tās, kas to traucē.
Kā es parasti saku savu meditācijas grupu dalībniekiem, ka tas, kas notiek šeit, ir tikai stimuls, tāds kā palaidējmehānisms psihes procesiem, tālākais, kā jūs to izmantosiet un vai tas ietekmēs jūsu dzīvi, ir jūsu pašu rokās.
Raksta autore: Ilze Zviedrīte, Ziemeļu Vārti
