Sarunas 1. daļa lasāma šeit:
Es nevienu nemācu, es dalos ar to, ko pati esmu pieredzējusi un kam esmu gājusi cauri, kas ir tas, ko esmu sapratusi. Paies laiks un tas būs atkal kaut kas cits, būšu kaut ko vairāk sapratusi, kaut ko ieguvusi, kaut ko zaudējusi - tā ir lietu kārtība, tam tā ir jābūt. Mēs nedrīkstam mācīt citus cilvēkus dzīvot - tikai tad, ja esi pats par piemēru, par tādu piemēru, ka savās izpausmēs esi balts. Es neredzu, ka es tāda varētu būt šajā saulē. Varu pastāstīt, kā man ir gājis, ja kāds kaut ko var iemācīties, lai ņem vesels, par svētību lai nāk.
Manu latviskuma kodu veido 9 kodoli. Iesim tiem cauri.
Pirmais kodols, pats pamats. Zeme, tēvzeme, jo zeme ir vibrācija, kas noteiktā toņkārtā ar mums komunicē. Kad es nonāku Jelgavā un pārbraucu pāri tiltam, man ir sajūta, ka esmu nonākusi mājās. Gandrīz nevienu te nepazīstu, man visas ielas ir svešas, man nav nojausmas, kā tur orientēties, taču esmu dzimusi Jelgavā un šī vieta ar mani vibrē neticamā toņkārtā, ko es pat nevaru izskaidrot ar prātu. Mani bieži velk uz turieni, kaut ko dzirdu par Jelgavu runājam, jā, par manējiem, tas nekas, ka šobrīd esmu vidzemniece. Tēvu zeme, zeme, tā ir enerģija, kurā mēs dzīvojam, tamdēļ es aicinu katru atrast savu dzimtas vietu, doties šajā mazajā vai lielajā svētceļojumā, nostāties uz senču zemes, mazu brītiņu pabūt, pateikties senču gājumam, pateikties šai vietai, smelties spēku, lai tavs avots atkal burbuļo un ir dzidrs. Lai tu vari doties savas pasaules lielajos piedzīvojumos. Tēvzeme ir turpinātība, ja es dzīvoju dzimtas mājās vai pats izveidoju dzimtas vietu, tas kļūst kas nozīmīgāks, es vairs neesmu 15., 25. stāvā maza šūniņa - es esmu saimnieks savā zemē, savā mājā, savā dzīvē. Man šķiet, ka latvieša pašapziņa ir noslēpta zem pārpludinātās Daugavas, kur mums Staburags guļ, Oliņkalns, Lokstenes pilskalns.
Mēs savu pašapziņu esam pabāzuši zem daudzdzīvokļu namiem, kur latvietim jābūt klusam, lai netraucētu kaimiņu. Viņš nevar dziedāt Jāņu naktī, ja viņa dvēsele tā vēlas, ilgojas un alkst, viņš nevar no rīta sveicināt putnus, kur dzērves kliedz turpat blakus.
Latvietis ir apdalīts, viņa pašapziņa ir pabāzta dziļi zem paklājiņa, lai tikai nevienam netraucētu. Man šķiet, ka tur ir tā atslēga - brīvestība. Visiem nav šādas iespējas, bet sirdī tu vari būt brīvs, doties uz senču vietām, smelties spēku, pārlaist ziemu, kad tev ir jābūt klusībā un jāslēpjas no savas latvietības, jo pilsēta liek sekot vieniem noteikumiem, ja tu izcelsies, tu neesi labs un pareizs. Tu jau vari nostāties Rīgas centrā basām kājām, bet vai tu pats sev to ļauj? Neviens mūs uz asfalta nav iedzinis, paši to darām vai nedarām, neviens tevi nevar piespiest dzīvot laukos vai pilsētā, vai strādāt nemīlamu darbu, vai dzīvot kopā ar nemīlamu cilvēku, vai dzīvot nemīlamu dzīvi.
Otrais kodols tā ir valoda, dziesma. Es fanoju par latgaļu valodu. Latgaļu valoda ir vecmāmiņa, zemaišu valoda ir vecmāmiņas māsa - abas vienā līmenī. Tad ir latviešu, lietuviešu valodas - mazmeitas. Kā mēs attiecamies pret savu sencību, piederību? Mēs godājam savu vecmāmiņu latgaļu valodu, mēs to ceļam saulītē, par viņu rūpējamies, aizbraucam ciemos, aizvedam maizīti, padziedam kopā, jūtam piederību? Vai mēs saprotam, ka mums pieder viena no senākajām pasaules valodām? Vai domājam - bet man tā vecmāmiņa ir novecojusi, man viņa nav interesanta, ko tur braukt uz tiem laukiem. Mēs pārāk bieži esam necienīgi ieņēmuši pozu paši pret savu piederību. Mēs meklējam pasaules dārzos atbildes un skaistās izkārtnes, strauji dodamies uz patērētāju kultu un aizmirstam to, kas patiesi ir vērtīgs.
Ja latviešu valoda ir viena no senākajām pasaules valodām, vai tas neliecina par to, ka tu esi bagāts neticamākajā pakāpē?
Trešais kodols ir latvju dievestība. Es esmu dievture. Tas nozīmē, ka es paļaujos uz mūsu senču dievestību un saredzu, ka Dievs ir visas pasaules laidējs. Ir Māra, kas atbild par visu vielisko, par visu fizisko. Un ir Laima, kas nosaka mūsu likteni. Un es ticu tam, ka māmiņa var izlūgt bērniņam labu mūžu, ja arī Laima to nebūtu ierakstījusi tik labu, gaišu vai vieglu, kā gribēts. Māmiņa, vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa var izlūgt vieglāku mūža gājumu - izdziedāt bērniņam, mazbērnam, mazmazbērnam. Mēs esam zaudējuši šo apzināto saiti, kad mūsu vecvecmāmiņas dziedājušas šūpuļdziesmas, vienā brīdī kaut kur tas pārtrūkst un nākošā paaudze uzaug vērtību trūkumā. Un man šķiet, ka tieši šāds tas trūkums arī ir, par ko šodien varam runāt, jo vairāk vai mazāk - mēs visi esam paēduši.
Mums ir jumts virs galvas, esam apģērbušies, esam drošībā. Mūs neizved uz Sibīriju. Mēs paši izvēlamies, kur doties - prom no savām mājām. Taču šis trūkums - dievestības trūkums, senču apzinātības trūkums - man šķiet ir tieši tas, kas latvietim kaut ko atņem. Kad mēs gribam pievienoties pasaules skaistajiem gājieniem un pasaules antikultūras popularizētajiem soļiem, tajā brīdī mēs sevi aplaupām. Tieši šī apzinātā piederība tevi bagātina un dara citādu. No visas pasaules krāsām tu topi citāds, īpašāks, tu izcelies. Pie mums brauc no Japānas, Čehijas, Amerikas, Anglijas, no visas pasaules brauc uz Latviju, un mēs viņu acīs esam kā tāda dārgi saglabājusies Faberžē ola! Pašiem mums tā nešķiet. Mēs to paši nenovērtējam un nespējam ieraudzīt. Bet tā ir: visa tradīcija, kas mūsos ir dzīva, valoda, kādā mēs runājam, piederības apzināšanās, tas viss ir tas, kas mūs padara īpašus uz pasaules fona. Un tas mums ir jāturpina. Un tamdēļ Dziesmusvētki paveic to, ko nevar paveikt neviens ekonomiskais plāns.
Kā ceturtais kodols ir mūsu senči, veļi. Par to jau mēs esam tik daudz šodien runājušas, varētu vēl runāt piecus gadus. Kamdēļ notiek tas, kas notiek? Kādēļ jau ceturtajā paaudzē ar sievām notiek viens un tas pats? Vai es to varu pārtraukt? Kā man to darīt? Aicinu sekot trīs soļiem: 1) izzini savas dzimtas stāstus, veido dzimtas koku, noskaidro, kas bijuši tavējie; 2) apzini izstumtos dzimtas locekļus un ieliec tos atpakaļ vietā (ieraksti viņu vārdus dzimtas kokā vai atklāj viņu personisko stāstu plašāk); 3) domā par savējiem, aicini viņus ikdienā palīgos, pateicies, pateicies un vēlreiz pateicies – bez viņiem nebūtu tevis. Bez veļu piederības Tu zaudē savu esību, identitāti, apzinātību, zaudē pilnīgi visu, kas tevi padara par īpašu. Galu beigās tava dzimta ir darījusi absolūti visu iespējamo un neiespējamo - pārcietusi badu, karu, grūtības, izsūtījumu, absolūti visu, lai tu būtu, kā visdārgākā atvase.
Vai šos mezglus, kas ir sasieti manos dzimtas stāstos un manu dzimtas piederīgo gājienos es varu atsiet? Ja es tos atsiešu, visai manai nākamībai ir tīri notīrīts ceļš. Viņiem būs vieglāk dzīvot, piedzīvot, mīlēt un radīt. Vai tas tiešām ir jāpaveic? Jā, tas ir jāpaveic. Ja tu esi stiprs savā kodolā, ja tu vēlies kaut ko aiz sevis atstāt, tas ir jāpaveic. Lai top! Lai katram tas top!
Piektais kodols - Garamantas. Jau ir trīs miljoni gara mantu, kas ir saskaitītas, savāktas un apkopotas.
Mums ir Svētie raksti - tās ir dainas.
Paņemam dainu sējumu, šķiram uz labu laimi, meklējam dainu, kas šobrīd ar mani grib runāt. Tautasdziesma parāda visu, kas es esmu, kas es biju un bez maskām parādīs, kas es būšu. Aicinu mācību, reizēm arī kritiku no tautasdziesmas uztvert un aizdomāties. Vai tiešām es eju Dieva rādīto ceļu vai mazliet pa grāvjiem mētājos? Ir viena lieliska lieta - tu vienmēr vari nostāties atpakaļ uz ceļa. Mūsu dievestība paģēr to, ka nav grēkā kritušo, izstumto, aizmirsto. Katram ir iespēja atgriezties uz tikuma ceļa. Un katram ir iespēja iet Dieviņa balto soli, ja vien tu izlem to savā sirdī. Tu neesi aizmirstībā zudis uz mūžīgiem laikiem tikai tādēļ, ka vienreiz esi kļūdījies. Dzīvē tev dotas miljoniem iespēju, katru mūža brīdi, katru sekundi, katru šalti, izmanto to! Vērsies pie saviem enerģijas avotiem, pie Dieva, pie senčiem, pie savas apzinātās enerģijas, kas ir dvēselē, un izmanto šo brīdi. Un tad mēs saredzam, kas patiesi ir svarīgs - patiesi svarīgs ir tas, ko nevar nomainīt ar kaut ko citu. Tu vari nomainīt savu skapi, māju, automašīnu, drēbju kārtu, darbu. Bet kas patiesi svarīgs, to nevar. Un to patiesi svarīgo vajadzētu mums katru dienu sargāt. Kā mums ar to iet?
Sestais kodols Saules gada rits. Šobrīd mēs ejam no augstākā Saules punkta, Jāņiem, lēnām lejup no kalna, tuvojamies Jumja jeb Māras laikam. Jā, es ticu, ka Saulstāvji ir Jāņos vasarā un Ziemassvētkos ziemā, laiks uz trīs dienām it kā apstājas. Augstākajā posmā saulīte ir uzkāpusi pašā Jāņu kalna galā un zemākajā posmā, ziemā, viņa ir nokāpusi veļu valstībā. Uz trim dienām ir laika lūkas vaļā. Visa mūsu pasaule zaudē robežas un var notikt brīnumi. Var notikt tas, ko tava sirds visvairāk ilgojas, kam tu nespētu pat noticēt, bet tas ir iespējams. Dzīvojot pēc Saules gada rita, tu izej cauri visam ciklam katru gadu. Tu piedzimsti līdzi ar Lielās dienas gaismu. Tu audz, veidojies un strādā. Tu uzkāp savā augstākajā Jāņu kalnā, tu gūsti sava paveiktā ražu - Apjumības. Mārtiņos lēnām tu it kā noveco, pēcāk tu sāc domāt par garīgiem jautājumiem. Tad tu nonāc pie veļu apziņas - kas tu esi? No kurienes nāc. Un sāc domāt par dziļiem jautājumiem eksistenciālā izpausmē.
Tu nokāp veļu valstībā un Ziemassvētkos notiek šis brīdis, kad tu it kā nomirsti. Trešajā dienā pasaule atkal dzimst - gaisma ir aususi, pasaule ir nākusi atkal par jaunu. Pēc Ziemassvētkiem, aptuveni 25. decembrī, viss sākas, kā mirdzošs gaismas stars no jauna. Un atkal Lielajā dienā iegūstu savu augumu… Atkal un atkal dodos šajā ritā, izeju cauri savai iekšējai izaugsmei. Tā tevi ved uz pilnīgu apzinātību, nevis dzīvot nemitīgā garīgajā un fiziskajā vasarā, vai nemitīgā veļu valstībā ziemā. Šis ir tas cikls. Kamdēļ tas vajadzīgs? Kamdēļ mūsu senčiem tas bija tik nozīmīgs? Aicinu katru kaut mazliet pievērsties šim Saules ritējumam, jo tas ir mūsu iekšējais baltu dvēseles rits. Izejot tam visam cauri, topu par pilnīgu latvieti, par pilnīgu cilvēku, par pilnīgu savas dzimtas pārstāvi, par pilnīgāku, kā es biju pirms tam, kad es to nezināju, es to nepratu. Mums ir astoņi pieturas punkti gadā: Jāņi, Māras jeb Jumis, Apjumības, Mārtiņi, Ziemassvētki, Meteņi, Lielā diena, Ūsiņi un atkal ir Jāņi. Un katrā šajā pieturvietā ir tāds kā svētbrīdis, ka tu vari kaut ko mainīt savā dzīvē. Tev palīdz viss: Saule, pasaule, senči, Dieviņš, viss tev palīdz, tikai jādara pašam.
Septītais: Darbs un lauku mājas. Man šķiet, ka pēdējais latvietības bastions ir lauku mājas. Kā pēdējā robeža, kas notur mūsu latvietību, ir katrs, kurš dzīvo lauku mājās; kuram tās pieder, vai tikai sestdienās, svētdienās turp dodas, kuram vecmāmiņa vēl joprojām lauku mājā dzīvo. Lauku māja ar dārzu, ar pļavu, ar meža stūrīti vai puduri ir pēdējais bastions. Un tas ir darba simbols, pie kā mums jāturas, pasaule mūs grib izdzīt no laukiem, bet latvietība mūs sauc atpakaļ. Ļausimies tai balsij, kura patiesībā nāk no sirds.
Astotais: Daba. Daba ir mūsos. Daba ir Dieva brīnišķīgā, skaistākā atskārsme. Mūsu senči devās pie dabas kā pie Dieva un pie Dieva vērsās caur dabu. Bija svētbirzis, svētie koki, akmeņi, avoti, alas, kalnu gali. Vietas, kur notika īpaši rituāli, kur saņēma ziņas no senčiem, kur lūdza padomu, lai rāda zīmes. Daba ir kā mīļa mamma, kas vienmēr tevi sagaidīs – “Tikai nāc pie manis! Es tevi gaidu - šodien, rīt, parīt, kad vien tu gribēsi.” Cilvēks kalna galā kur uguni ar vienu vissvarīgāko jautājumu. Tobrīd pāri lido pupuķis un nomet uz viņa pleca spalvu. Vēl trāpīgāku zīmi grūti iedomāties. Daba ir vislielākais brīnums.
Devītais kodols ir zīmes. Tur ir viss, sākot no latvju zīmēm, kas ir ārkārtīgi senas un dziļi ar mums runā. Līdz zīmēm, ko mums sūta Dievs, senči, daba, sapņi un atklājumi.
Pirms apmēram 6000 gadu pie Lubānas ezera bija Zvidzes apmetne. Kad arheoloģes llzes Lozes vadībā veica izrakumus, tika atrasta ziemeļbrieža kaula plāksnīte trijstūra formā. Šis priekšmets lietots ādas ģerēšanai, uz priekšmeta nekam nebūtu jāatrodas, jo tas ir ikdienas darbam paredzēts. Taču mūsu senči punktiņu metodē ir atstājuši vēstījumu. Augšā ir redzamas debesis, zvaigznes un pat var nomanīt Piena ceļu, pa vidu ir redzams cilvēks, nepārprotami skaidrs - ar divām rokām, divām kājām, galvu un ķermeni. Lejā ir redzami viļņi, tie varētu būt Lubānas ezera viļņi un zeme kā pamats.
Dieviņ, tavu likumiņu –
Tāda diena, tāda nakts:
Cik augšā sīku zvaigžņu,
Zemē sīku akmentiņu.
Trīsdaļīgs garīgās pasaules skatījums pirms 6000 gadu. Šis priekšmets ir senākais baltu kultūrtelpas teritorijā (tā sniedzas līdz Kijevai, iesniedzas Maskavā, arī Vācijā un Lietuvā, Latvijā un augšā robežojas ar Igauniju). Šī visa ir baltu kultūrtelpa un senākais priekšmets ar cilvēka atveidu ir Zvidzes apmetnē atrastā plāksnīte. Iedomājies, ir 1929. gads - Ernests Brastiņš, kurš mūsu senču dievestību nolēma apkopot reliģiskā formātā, lai tā varētu saglabāties pēc tā brīža noteiktajiem standartiem un turpinātos tautā. Un ir 1929. gads, kad Brastiņš pēkšņi vai ne pēkšņi pie gadskaitļa sāk rēķināt 10 tūkstošus gadu klāt. Viņš nevienam neko diži daudz nepaskaidro, dievturi to pieņem. Un iedomājies, ir 2009. gads: Saldus, Mellupīte, saimnieks, kura zemē dzīvo bebri, kas uzbūvējuši dambi. Saimnieks sāk dambi jaukt ārā un atrod 20 centimetru garu priekšmetu. Viņš saprot, ka tas nav koka gabals. Aizsūta uz laboratoriju un izpētes rezultāts liek secināt, ka tas ir Latvijas teritorijā senākais cilvēka apstrādātais priekšmets - cirvja kāts. To nosauc par “Lingbī cirvi”. Kāts izgatavots no ziemeļbrieža kaula un - uzmanību! - datējams ar 12500. gadu. Dievturiem šodien ir 12023 gads. No kurienes Ernests Brastiņš to zināja? Brīnišķīgs jautājums. Varbūt viņš senčiem paprasīja? Dievturība sevī nes kaut ko tādu, uz ko mums patiesībā vēl atbildes līdz galam nav. Nav, jo tās zināšanas ir lielākas par mums pašiem. Un tamdēļ dievturība ļoti, ļoti atsaucas manā sirdī.
Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma, jo dievturi šobrīd iestājas par tiesībām laulāt. Gluži tāpat kā citas reliģiskās organizācijas to drīkst. Joprojām dievturu vadītās latviskās kāzas jeb vedības – līdzināšana nav ieguvusi likumīgu spēku. Dievturi vēlas, lai svētnieks, vadot vedības, var apstiprināt šo faktu ar likuma spēku un papildus nebūs jāpiereģistrē sava savienība dzimtsarakstu nodaļā. Šobrīd šis jautājums tiek skatīts likumdevēja darba kārtībā un dievturi ir lielās cerībās, ka tas tiks atbalstīts. Kur ir āķis? Tas ir pašcieņas jautājums. Tā ir latviešu pašcieņa – es dzīvoju saskaņā ar savu senču tradīciju, un tādēļ vēlos savienot savu dzimtu ar mana topošā vīra dzimtu tā, kā es to izvēlos. Kā mani senči to darīja, es vēlos to turpināt. Un valsts ir tā institūcija, kas man var palīdzēt, kas var panākt solīti pretī un dievturiem dot šo iespēju.
Ir ļoti daudzi ļaudis, kas turpina senču zinību tradīciju un dzīvo ar latvisko dzīvesziņu. Viņi nav dievturi. Viņiem nevajag būt par dievturiem, lai viņiem pienāktos tiesības - svinēt dzimtu savienošanos likumīgā kārtā.
Pasaule vienmēr diktē savus noteikumus. Latviešiem dzīvei nav labāka laika bijis, kā šodien. Mūs neviens nedzen ārā no mājām. Mēs paši izvēlamies, kur doties. Mēs paši izlemjam kaut ko darīt vai nedarīt. Mums neviens nesit pa muguru ar pātagu par to, ka runājam latviski. Cik labs laiks, kad mēs drīkstam svinēt savus svētkus un neviens mūs par to neper, nesit, neizslēdz, nenoliedz, mums tas nav jādara slepeni. Paldies Dieviņam! Un ko mēs darām ar šo brīvību? Padomā, tev ir iedota visa pasaules brīvība, tu vari runāt jebkurā valodā, dzīvot jebkurā valstī, jebkurā vietā. Tu vari darīt jebko šai pasaulei, ko tu izvēlies? Kopt patiesi svarīgo, vērtīgo turpināt vai tu apstulbsti šajā visatļautības, brīnumu pilnajā pasaulē? Vai tu turpini šo svētību un cīnies, lai cik būtu grūti? Tu meklē spēka avotus sevī un turpinies, bezgalīgi turpinies… Vai tu izšķīsti un zaudē visu. Neviens ar tevi to nenodara. Tu pats. Tad kas mēs esam? Kas ir latvietis? Katram pašam ir jāpajautā sev - kas es esmu? Un atbilde jāmeklē sirdī.
Lai top. Lai notiek tā.
Ar Ingunu Rogu-Saulīti sarunājās un tekstu pierakstīja: Laura Grīnvalde
