Latgaliete. Kurzemnieka sieva, divu puiku mamma. Pirtniece, vecmāte, sieviete.
Jānotiek labām lietām. Ja arī sākotnēji varbūt tā nebūt nešķiet. Kā teica viens no maniem pirts skolotājiem: labās lietas beidzas tāpēc, lai sāktos vēl labākas lietas. Tas galvenais iemesls bija pārmaiņas manā ģimenē. Man šķiet, ka šķiršanās laiks bija diezgan zems punkts manā dzīvē, bet tajā pašā laikā tas ļāva atsperties, iznirt no ūdens un ieelpot svaigu gaisu. Tā varēja notikt lielas pārmaiņas, kas citādāk, iespējams, nemaz nevarētu notikt. Tu sāc kaut ko domāt, skatīties, sajust citādāk. Domāt arī par to, lai brīdī, kad būs laiks doties tālāk, tu justu gandarījumu par nodzīvoto dzīvi. Lai tajā brīdī, kad tu dodies tālāk, tu zini, ka pa tavas dzīves laika sprīdi pasaule ir kļuvusi mazliet skaistāka, mazliet laimīgāka, mazliet veselāka. Ka iespējams, arī tu tur esi pielicis ja ne roku, tad mazo pirkstiņu gan. Bet, pirmām kārtām, tas pirkstiņš ir jāpieliek attiecībā pašai uz sevi - uz savu veselību, savu laimes sajūtu, gandarījumu par to, kas notiek tavā dzīvē.
Tādās pārdomās esot un ejot meditācijās, elpošanā, sistēmiskos izkārtojumos un citās terapijās, atbilde pamazām nāca - manā dzimtā ir bijusi baba Jadviga, kura strādājusi pirtī, ķērusi bērnus, bijusi babka, kā Latgalē saka, ar dažādiem paņēmieniem palīdzējusi cilvēkiem atgūt veselību. Caur viņu arī atnāca doma par vecmātību. Tajā laikā es strādāju vienā no lielākajām PR aģentūrām Latvijā. Īstenībā nebija tā, ka tajā brīdī mana doma bija visu kardināli mainīt, radikāli visu griezt nost, iet no sistēmas un tamlīdzīgi. Man likās, ka ir jāiet projām no darba, jo tas vairs nesagādāja prieku un gandarījumu. Zināmu drošību radīja doma, ka man pusgadu būs bezdarbnieka pabalsts. Es lūkojos tik vien tālu kā šo pusgada nogriezni - pamēģināt pamācīties vecmātību, un tad jau redzētu tālāk. Ja nu nesanāks, tad atgriezties komunikācijā var vienmēr. Tā es nomācījos divus pirmos gadus ar dažādiem komunikācijas projektu darbiņiem pa vidu, paralēli mācījos pirts skolās un pie citiem skolotājiem, kuriem bija, ar ko padalīties. Pamazām arī kurināju pirtiņu un mazgāju cilvēkus. Tad dzīve otrreiz jautāja: varbūt, ka tomēr vēlies stabilu darbu un labu algu? Es aizgāju un nostrādāju divus gadus tik ļoti zināmajā komunikācijā. Šis bija laiks, kas ļāva patiešām, patiešām saprast, ko vēlos. Bet arī finansiāli deva iespēju daudz ko mācīties. Šobrīd no septembra esmu atpakaļ mierīgākā ritmā, lai atrastu savu ceļu, kā es vēlos iet. Man šķiet, ka šis ceļš ir saistīts ar veselību, auglību, bērna ieņemšanu un nākšanu ģimenē, gaidībām, radībām un laiku pēc dzemdībām. Pamazām, pamazām tas rokraksts un ceļš veidojas. Notiek labi notikumi, par ko esmu priecīga un pateicīga. Šoruden sāku mācīties Stradiņos ārstniecisko masāžu. Domāju, ka mācīšos visu mūžu. Tas esot mūžīgās jaunības noslēpums. Redzēs, vai tā ir taisnība.
Savā ziņā varētu piekrist - protams, jo vairāk mēs apgūstam caur savu pieredzi, gan caur skolotājiem, cilvēkiem, ko satiekam, jo vairāk bilde gan vienlaikus veidojas plašāka, gan arī aizvien vairāk saprotam, cik daudz vēl nezinām. Par dzemdību traumu dziedināšanu - kad sieviete atbrauc pēc dzemdībām, parasti uz pirtīžām vai šobrīd sievietes aizvien vairāk jautā arī pēc individuālas aizvēršanas pirtī vai pie sevis mājās, iespējams, ka mans pluss ir tas, ka esmu bijusi klāt dzemdībās gan stacionāros, gan mājdzemdībās un zinu iespējamos virzienus, kas tur notiek - labs vai aiziet neceļos, lai šo pieredzi varētu izlīdzināt. Tas pats attiecas arī uz bērnu. Šeit labi var izmantot osteopātiju, kuras zināšanu pasaulē esmu mazliet mēģinājusi ielūkoties, bet arī aicinu cilvēkus aiziet pie kāda no zinošiem un apdāvinātiem osteopātiem, kādi mums Latvijā patiešām ir. Tajā pašā laikā es būtu tik ļoti vairāk priecīga, ja šo dzemdību traumu nebūtu. Ja sieviete varētu dzemdēt maigi, dabiski, savā upes tecējumā. Tā, lai viņa justu uzplaiksnījumu, varētu pat teikt, lielo kvantu sprādzienu, transformāciju, neizsakāmās laimes sajūtu, kad viņa to ir pati izdarījusi. Kad viņa kopā ar uzticamo un pazīstamo radību pavadoni ir atnākusi no tās saules upes krasta ar sava bērna dvēselīti, no senčiem saņemto.
Lai tā notiktu, protams, gatavošanās ir viena svarīga lieta. Tikpat būtisks ir arī uzticams, drošs, saskanīgs pavadonis, kas ir bijis tajā krastā un zina, kā šī dzemdību upe ir brienama. Man ļoti žēl, ka šobrīd zināmu vecmāti var salīgt tikai par maksu. Ļoti ceru, ka arī Latvijā, līdzīgi kā citās valstīs, kādreiz varētu būt bez maksas vai par nelielu līdzmaksājumu pieejams nepātrauktas vecmāšu aprūpes modelis. Pētījumi liecina, ka tas var daudz dot gan ģimenēm un jaundzimušajam, gan arī pašām vecmātēm, kas šobrīd nereti ir uz izdegšanas robežas.
Gatavošanās radībām ir stāsts arī par pašas sievietes un vīrieša dzemdībām, kā mamma un tētis viņu ir vai nav gaidījuši, kāda bijusi pirmā pieredze, ienākot šajā pasaulē, cik ļoti bērniņš ir sajutis Dievu sev blakus vai tieši otrādi, sajutis, ka Dievs un visi citi viņu ir atstājuši. Milzīga vientulības un pamestības sajūta. Tas padomju laikos diemžēl piedzīvots diezgan bieži - bērna neizpratne, kur ir palikusi mana mamma. Tie ir gan stāsti, kad bērnam bijusi vajadzīga intensīvā terapija, atšķiršana no mammas, gan arī neilgais dotais laiks, kad bērns varēja palikt kopā ar savu mammu, veidojot pirmo drošo piesaisti. Tas daudzos no mums kādas pēdas diemžēl ir atstājis. Būtu vērtīgi to dziedināt. Ideāli, ja vēl laikā, kad sākam domāt par bērnu, vai arī gaidību laikā. Jo tas, kas notiek dzemdībās - mēs ieejam izmainītā apziņas stāvoklī, teta viļņos, kādā mēs nedzīvojam ikdienā. Ko līdzīgu daudzi no mums ir pieredzējuši, izmantojot dažādas meditāciju tehnikas, taču dzemdībās mēs ejam patiešām ļoti dziļi un sakrāli. Izmainītajā apziņas stāvoklī mēs varam neviļus satikties ar mūsu dzīves - šīs vai citu - notikumiem, kas teta līmenī ir noslēpti, lai mēs izdzīvotu. Par to būtu vērts padomāt un pajust, domājot par savu gaidību laiku un radībām.
Jo vairāk tehniku un instrumentu ir tavā rīcībā, jo tev ir plašāka izvēle, kas konkrētajam cilvēkam šajā brīdī ir palīdzošākais. Bet stāsts lielos vilcienos dažādām tehnikām - gan masāžai, rebozo, gan pirtiņai, gan osteopātijai, gan integrālajai medicīnai, gan meditācijām - jau ir par vienu un to pašu - lai dabūtu ķermenī neitralitātes, balansa, harmonijas, homeostāzes stāvoklī. Stāsts ir par to, ka cilvēks šajā stāvoklī pats sāk sevi atveseļot. Viņš atceras, kā pašatjaunošanās mehānismi viņa ķermenī strādā. Līdzīgi kā salauzta roka pamazām sadzīst, tā var sadzīt arī jebkura ķermeņa daļa vai orgāns.
Ja vien mēs to izvēlamies, ja vien mēs ticam šai tehnikai, tad rezultāts var būt ļoti labs. Ticība metodei, līdzeklim ir ļoti, ļoti svarīga.
Man ir bijušas divas vērtīgas ārzemju pieredzes. Viena ir grāmatas “Vieglu dzemdību metode” pamudināta. Grāmata nejauši nonāca pie manis, un tajā es burtiski izkusu. Likās, ka tā man ir sava veida Bībele. Tagad skatījums varbūt vairs nav tik ļoti iemīlējies un caur rozā brillēm, bet reālāks. Proti, no baltās grāmatas apbrīnošanas mana sajūta ir aizgājusi uz domu, lai būtu lokalizēta Latvijas versija šādai grāmatai, ar pie mums pieejamiem augiem, tradīcijām un pasaules skatījumu. Un ne tikai par gaidību laiku, bet arī par gatavošanos gaidībām, apzinātu bērna ieņemšanu.
Atnākot atpakaļ pie jautājuma par ārzemju pieredzi, lasot šo “Vieglu dzemdību metodes” grāmatu, ieraudzīju masāžu, ko angliski sauc par “creative healing” un latviski grāmatas tulkotāja nosaukusi par “radošo ārstniecisko masāžu”. Mani šī metode sāka vilināt un saukt. Sāku meklēt, kur to varētu mācīties. Iespēja radās pie grāmatas autores dr. Govri Mothas, Indijas izcelmes Londonā dzīvojošas ginekoloģes. Londonā arī šo burvīgo metodi apguvu. To radījis Džozefs Stīvensons, cilvēks, kuram bija lielas Dieva dāvanas, kurš varēja redzēt ķermenī notiekošās plūsmas un procesus un to, kāda veida pieskāriens šīm plūsmām jeb upēm ļauj tecēt tajā virzienā, kur viņas būtu tecējušas bez šķēršļiem. Tās bija ļoti labas mācības un pieredze, kur ieguvu arī domubiedres, dūlas no Londonas brazīliešu kopienas. Viņas vasarā bija atbraukušas uz Latviju, un mēs kopā taisījām labdarības masāžu sievietēm. Tas bija ļoti jauki un svētīgi gan mums kā masierēm, gan, es ceru, arī sievietēm, kuras pie mums atnāca.
Arī otra pieredze saistīta ar vecmātību. Šoruden biju aizbraukusi uz Vāciju, starptautisko žurnāla “Midwifery Today” konferenci. Tur bija vecmātes no visas pasaules, kuras strādā ar dabisku gatavošanos dzemdībām un pašām dzemdībām pārsvarā mājās, bet ne tikai - arī dzemdību nodaļās. Mans mērķis bija aizbraukt un pajust, kur vēlos būt vecmātības jomā - vai tikai sagatavošanā ieņemšanai un radībām, pavadot sievieti, vai arī vēlos būt tieši pašās dzemdībās.
Manā uzskatā masāža ir viens no veidiem, kas var būt palīdzošs, īpaši, ja to veic partneris. Taču masāža nav vienīgais svarīgais elements, lai sagatavotos. Aizvien vairāk lasot, klausoties, pieredzot, varu apliecināt, cik svarīgs ir uzturs. Un nevis šādā ierastā formā: “Neēdiet grūtniecībā saldumus, jo pieņemsities svarā un bērns būs liels!” Ne gluži šādā izpratnē. Drīzāk - cik ļoti svarīgi ir tas, ko mēs ēdam, lai būtu izejvielas šūnām, hormoniem ne tikai mums pašām, bet arī veselām šūnām mūsu bērnam. Tas attiecas arī uz mikrobiomu, par ko aizvien vairāk runā speciālisti, videi, ko mēs savam bērnam vēlamies iedot. Ja esam disbiozē, piemēram, ātro ogļhidrātu, cukura, pusfabrikātu pārmērīgas lietošanas vai kāda cita iemesla dēļ, tad jautājums, vai mikrobioms ar patogēniem vīrusiem, baktērijām ir tas, ko mēs savam bērniņam vēlamies dāvināt kā pirmo dāvanu šajā pasaulē. Mēs nereti remontējam un iekārtojam mājokļus pirms bērna dzimšanas, bet ķermeņa remonts un iekārtošana, iespējams, ir vēl svarīgāka. Mikrobioms ir pirmā mammas un tēta dāvana līdz ar mūsu pirmo apskāvienu, pirmo skūpstu. Jau gatavojoties, domājot par bērniņu, ir vērts padomāt par savu uzturu. Šeit es varu ieteikt palasīt Silvijas Ābeles blogu par mammas un tēta uzturu, gatavojoties gaidībām, vai rakstu par GAPS principiem tepat retrits.lv portālā.
Es teiktu, ka līdztekus masāžai, uztura un dzīvesveida principi ir vēl pat svarīgāki. Cita būtiska daļa, lai gatavotos, ir kustība. Ar to es domāju gan pastaigas svaigā gaisā, gan jogu, vingrošanu, gan peldēšanu, bet arī kustības un saiknes ar bērnu saglabāšanu pašās dzemdībās. Vingrinājumus gaidību laikam var atrast arī “Vieglu dzemdību metodes” grāmatā un veikt mājās. Vai arī apmeklēt vingrošanu speciālista pavadībā.
Savukārt masāžas laikā es skatos uz ķermeni kā veselumu. Ja ir kāds saspringums, tad varam izvēlēties ļaut tam iet prom. Ja ir kas iegurnī, citās ķermeņa daļās, kas prasa korekciju, tad, to veicot, var iegūt iepriekš minēto neitralitāti un balansu, lai tālāk ķermenis var pats sevi sakārtot un atveseļot, lai upes mūsu ķermenī varētu brīvi plūst. Gaidībās, dzemdībās šī plūsma ir ļoti svarīga, lai ir brīva saziņa starp mūsu galvu, dzemdi, citām ķermeņa daļām, ar mūsu mazulīti. Viņš saka: “Mamma, tagad ir mazliet pa grūtu, varam lēnāk?” Un mamma saka: “Labi, bērniņ!” un nosūta ziņu saviem hormonu ražotājiem, lai mazliet samazina tempu. Bērniņš iegrozās un ziņo, ka nu var turpināt, hormonu sāk ražoties vairāk. Man ir pārdomas, vai un kā šo saikni ietekmē epidurālā analgēzija. Kad piedzimst placenta, to uzreiz negriežam, lai placenta saņemtu ziņu caur bērna elpošanu, ka ir laiks atdalīties, lai dzemde var skaisti savilkties. Lai mammas un bērna ķermenis kopā var pilnībā izdejot šo deju, kas saucas radības.
Būtiska gatavošanās daļa ir arī meditācijas, vizualizācija, pašhipnoze, ieiešana drošajā vietā. Drošās vietas praktizēšana meditācijā nepieciešama, lai dienā, kad tu satiecies ar savu bērniņu, tu vari iet ar viņu satikties caur šo drošo vietu. Vēlams arī klausīties dzemdību izmēģinājuma ierakstus. Tas ir līdzīgi, kā piloti pirms īstā lidojuma trenējas ar simulatoriem, tā arī mēs šādā veidā trenējam ķermeni tam, kas sagaidāms dzemdībās, kad vērties dzemdes kakliņam, kuriem hormoniem secīgi pēc kura izdalīties, kad placentai atdalīties un dzemdei savilkties. Lai veidojas ķermeniskā atmiņa. Tajā pašā laikā mums jāatceras, ka sievietes ķermenis ir tam radīts, lai iznēsātu un dzemdētu bērnu, viņā jau ir ieliktas šīs zināšanas, tāpat, kā par elpošanu vai mīlēšanos. Man palicis prātā Vācijas konferencē teiktais - tev kā pavadonim vai mediķim var būt 20 un 40 gadu pieredze, bet tik un tā sieviete pati ir viszinošākā un gudrākā par savām dzemdībām.
Svarīgākais, manuprāt, ir sākt gatavoties krietni pirms brīža, kad bērniņš jau ir ieņemts. Gan ar uzturu, gan hormonu, mikrobioma savešanu kārtībā, gan dziedinot to, kas ir jādziedina. Bieži vien hormonu disbalanss ir iemesls, kāpēc bērniņš nenāk pie mums. Kad mūsu dzīvē ir daudz stresa, kortizols ir augšā un tas paņem izejvielas, kas nepieciešamas arī citiem hormoniem, piemēram, progesteronam. Vai arī vairogdziedzeris darbojas sliktāk un saka: “Man nepietiek spēka pašai sev, kur nu vēl bērniņam.” Viss ķermenī ir ļoti saistīts. Pat nedaudz pieskaroties un palabojot to, kā es dzīvoju, var notikt labas lietas.
Arī smalkajā plānā bērna dvēselīte jau labu laiku iepriekš ir noskatījusi savus vecākus un skatās, kā te nu būs, kas ir tie smukulīši, pie kuriem izvēlēsies nākt. Tas, ko mēs kā vecāki varam darīt, ir parādīt, cik šajā pasaulītē ir skaisti, un ka uz šejieni ir vērts nākt. Ka mēs jūtamies tik labi, labklājībā, pārticībā (un to es neattiecinu uz finansiālo pārticību), ka vēlamies dalīties ar to. Tad ir lielāka iespēja, ka bērniņš šajā skaistumā un pārpilnībā arī vēlēsies nākt.
Pirtīžas ir ļoti skaists un vērtīgs rituāls mūsu tradīcijā. Pirtīžās es strādāju nosacīti trīs daļās. Pirmais ir ar bērniņu, kuru lieku melnajā, augu iekrāsotajā ūdenī. Te bērns var atstāt visu grūto no savas nākšanas, arī dzimtas destruktīvās programmas, citu laiku pieredzes, kas šajā dzīvē nav vajadzīgas. Lai viņš brīvi un viegli varētu iet dzīvē. Citreiz interesanti ir vērot, cik gudrs ir bērniņš un kā viņš melnajā ūdenī pats izgrozās, lai koriģētu kādu disbalansu savā ķermenī, dziedinātu dzemdību norisi, lai dabūtu viegluma un brīvības sajūtu. Tad vecāki gatavo skaisto ūdeni ar saviem vēlējumiem, masējam bērnu ar mammas pienu, lai izietu sariņi, ģērbjam baltu krekliņu. Parasti bērniņš iemieg labā sajūtā un atbrīvojumā, paliek ar tēti. Seko mammas daļa pirtiņā - sildu un lieku pēcdzemdību augus. Mamma arī pastāsta un dalās, ja ir bijušas kādas trauksmes vai bailes, vai kas nepateikts un nesaprasts dzemdību laikā. Noskalojot ar ūdeni, mēs varam to palaist projām, sakot: “Paldies par šo pieredzi.” Ir svarīgi mammu sasildīt, īpaši pēc ķeizargrieziena, iedot augu spēku, izveidot drošo saikni ar bērnu, vienlaikus atdalot viņus kā divus atsevišķus cilvēkus, un salikt ķermeni atpakaļ veselumā. Gaidību laikā hormoni ir darbojušies, lai ķermenis atvērtos, kļūtu elastīgs, atslābinātu saites, kauliņus, locītavas padarītu želejveida. Pēc dzemdībām svarīgi sievietei atgūt savu veselumu, savākties atpakaļ savā kodolā, fiziskajā ķermenī, lai viņa ir savā veselumā un spēkā, lai enerģija neplūst prom.
Ja arī tētis ir piedalījies dzemdībās, tad noperu arī viņu, uzlieku augus, lūdzu viņu palīdzību. Tā visiem trim cilvēkiem, kuri ir piedalījušies jaunas dzīvības radīšanā un atnākšanā, pabeidzam šo gaidību pieredzi, lai ģimene varētu būt savā veselumā, drošībā un laimīga. Tas ir ļoti skaists laiks un pieredze ģimenei, un es domāju, ka arī pirtniece, dūla vai vecmāte, kura veic šo rituālu, var just lielu gandarījumu par to, kas pirtiņā notiek. Dažreiz mēs to varam ieraudzīt tikai no krietna laika atstatuma, taču ikviens gaidību un radību stāsts, ikvienas dzemdības ir labākais, kas tajā brīdī var notikt ar šo mammu, tēti un bērniņu.
Ar Elvīru Lapsu sarunājās: Laura Grīnvalde
