Passion Academy radītāja Anna Lieckalniņa nav vienkārši psihoterapeite. Būtībā viņa ir šī laikmeta terapeite – pārnesot terapeitiskās sarunas no kabineta, kurā ir ierasti ērtais zvilnis un uz blakus galdiņa salvetes puņķiem un asarām, uz retrītiem uz jahtas, ceļojot pa elpu aizraujošu maršrutu, baudot sauli, jūru un vēju, un meditējot rītausmā uz jahtas priekšgala.
Ar Annu runājām gan par jahtas retrītiem un prieku par dzīvi, gan viņas jaunāko piedāvājumu – svētceļojumiem tepat uz Helsinkiem, gan arī to, kā psihoterapija sader ar teoloģiju, kuru Anna arīdzan ir studējusi.
Sarunas noslēgumā – vērtīgi, terapijas pieredzē balstīti ieteikumi, kā aiziet no emocionāli vardarbīgām attiecībām.
Man parasti jautā, kā no televīzijas nonācu pie kaut kā tāda. Bet patiesībā vienmēr biju šajās tēmās un vienkārši manifestēju savu izdomāto mērķi – modeles karjeru, televīziju un dziedāšanu. No bērnības esmu dziedājusi, no kora pārmācījos par skatuves dziedātāju. Bet šī sfēra, kas manā gadījumā nav tikai cilvēka psiholoģija, bet arī Dieva meklējumi, pasaules uzbūves sapratne, ezotērika, vienmēr ir bijusi manī, interesanta kopš bērnības. Mana ģimene un vecāki nav reliģiozi, bet kopš bērnības Jēzus man vienmēr likās tik skaists, gaišs, dzidrs, sirds priecājās no bērnības. Arī izaugu, skatoties uz Doma baznīcu, dziedāju korī, daudz pavadījām laiku baznīcās. Un man vienmēr likās, ka tā ir tā īstā patiesība, gaisma, ideāli, uz kuriem mums ir jātiecas, kā ir pareizi dzīvot cilvēkiem – saticībā un mīlestībā vienam pret otru. Vienmēr sekoju augstākām vērtības.
Jau pirms televīzijas es biju Ēriksona hipnozes meistars un neirolingvistiskās (NLP) programmēšanas lektors. Un tikai pēc tam gribēju realizēt savus “Zemes plāniņus”, un to vienkārši izdarīju. Un kad es to izdarīju, secināju, ka tur priekš manis nav izaugsmes. Ķeksīša pēc sasniedz šo virsotni, un ko tālāk?
Teoloģija ir viens no pieciem novirzieniem, kuri ir atzīti visā pasaulē kā ļoti palīdzošs dzīves skatījums, lai būtu labs psihoterapeits. Psihoterapija un teoloģija ir savienota ne tikai manā dzīvē, bet arī oficiāli. Ja esi maģistrs teologs, tu Latvijā esi pilntiesīgs strādāt arī par psihoterapijas speciālistu. Šīs tēmas ļoti skaisti savijas. Ir bijuši mirkļi, it īpaši, kad studēju, kad liekas – kā šīs divas disciplīnas savienot, jo viena rauj uz vienu grāvi, otra uz otru, bet ar laiku, tāpat kā divas upes saplūst kopā, tas harmonizējas. Katra sadarbība ar klientu ir unikāla. Mēs kopā radām mūsu kopīgo ceļojumu.
Universitātē ir zinātniski akadēmiska vide. Un tā ir baigi foršā. Tā uzasina prātu un iedod pasaulīgu redzējumu un atvērtību, māca analizēt. Un sagrauj jebkādus tavus reliģiskos iedomu tēlus. Tā ir neganta.
Saka, ka teoloģijas fakultātē var ticību pazaudēt, nevis iegūt. Kā uzart ar arklu. Pēc tam, vismaz manā gadījumā, ticība piedzima vēl skaistāka, tīrāka, dzidrāka.
Manos svētceļojumos ir Ātma krija joga – un tam nav nekāda sakara ar budismu. Tā ir meditācijas metode. Savienošanās ar sevi. Joga nav staipīšanās sporta tērpos. Ātma krija joga ir dziļa meditācijas metode, kurai ir speciāli apmācīti skolotāji.
Esmu ļoti priecīga par savu jauno, plūstoši piedzimušo piedāvājumu, ko esmu nosaukusi par svētceļojumu. Man parasti ir licies - ja tu brauc svētceļojumā, tad uz mēnesi. Nu labi, divas nedēļas, un visticamāk uz Indiju. Un tajā ir daudz nezināmā – ko nozīmē dzīve āšramā, kas tas vispār tāds ir, kāda tur ir sistēma, - tad tas kļūst par tālu un milzīgu mērķi. Bet mans tagadējais piedāvājums ir katru mēnesi vienu vīkendu braukt uz Helsinkiem mazajā svētceļojumā. Tas ir kā mazs izmēģinājums pirms “milzīgā” svētceļojuma, kad pakojam mantas uz mēnesi. Helsinkos paliekam īstā āšramā, ēdam fantastisku, garšīgu restorānā gatavotu veģetāro ēdienu. Svētceļojuma ietvaros ir psihoterapijas nodarbības par sevi.
Reliģiskās, eksistenciālās, dvēseliskās tēmas skaisti un praktiski savijas ar dzīvi. Tas nav par divām dažādām kategorijām. Izrādās, ka tas viss ir mūsos. Tas ir veids, kā iegrimt, ļauties šim piedzīvojumam un daudz iegūt gan kā personībai, gan iepazīstot hinduisma kultūru, ir ugunsrituāls. Viss pa īstam un mūsdienās. Ir 2023. gads. Atbilstoši tam, mēs to arī darām. Vajadzētu nofilmēt – kādi cilvēki ir pirms šī svētceļojumi un kādi viņi atgriežas. Tās ir tikai trīs dienas, bet no visa piesātinājuma ir sajūta, ka esi bijis ilgāku laiku atvaļinājumā.
Noteikti. Jo cilvēkam mainās sejas vaibsti, atrisinot kādu iekšējo traumu. Acis spīd, seja mirdz un ir vieglums.
Tas ir brīvības brauciens. Dabas brauciens. Tu saplūsti ar dabu, kļūsti par dabas elementu, enerģētiski uzziedi. Lai nebūtu vienkārši plezīrs uz jahtas, kas pats par sevi ir ļoti dziedinoši – esot uz jahtas viļņos, saulē, piedzīvojot jūru, vēju, - ja pieliec vēl klāt apzinātības prakses, kā mēs to darām – no rīta saullēktā meditējam uz jahtas priekšgala, kad apkārt mostas daba, - tu restartējies no tā vien. Un ja pēc tam tu dodies ar grupu kopā uz kādu skaistu vietu (mūsu jahtas kapteinis ir šamanis, viņš atrod vietu)…
Bijām, piemēram, pilsdrupās, kur zem liela koka sagatavojām vietu grupas nodarbībai un apkārt staigāja bruņurupuči. Pasaka! Katru metru, ko noej ar jahtu, no dabas skaistuma aizraujas elpa. Un tad seko grupas nodarbība, kurā bagātinies. Kurā vari atklāties un sadzirdi citus. Kurā citi sadzird tevi. Tu vari atrisināt savas lietas un būt resurss citiem. Tas ir mūža ceļojums. Un nav daudz terapeitu, kuri kaut ko tādu piedāvā. Teologu, terapeitu, kas tik ļoti mīl jahtu, ka saka – apvienosim to visu kopā! Bet es esmu un man ļoti patīk. Tāpēc es to daru. Ja dvēsele var ziedēt, tad jahtas retrītā tā noteikti uzziedēs!
Retrītā ir milzīgs dabas spēks. Braucam uz pasaulē īpašu vietu – Gjočeku Turcijas dienvidos. Parasti burā Itālijā, Horvātijā, Grieķijā;
Es burātājam prasīju – kur ir visskaistāk? Gjočeka ir fantastiska. Kad tur aizbrauc, ir sajūta, ka esi pasaules nabā. Tur ir dziļākā aiza Vidusjūrā, pa salām staigā brieži, ir bruņurupuči, peld vaļi, tur ir vulkāniskās akmens klintis…
Pilnīgi balta klints, uz kuras ir balts mežs. Apbrauc klintij apkārt – un otrā pusē tā ir pilnīgi melna. Civilizācija tur ir jau tik sen, ir iemesls, kāpēc viņi tur palika. Enerģija un skati tur ir fantastiski. Doma ir saplūst ar dabu. Mēs neejam skaļās pilsētās, neejam tur, kur ir krogi, daudz cilvēku. Varam piestāt pie restorāna, kur kokā iekārta viena spuldzīte, tur nebūs tūristu plūsmas.
Attīrāmies no burzmas, esam savā, ieaijātā, pasaulē. Procesi uz jahtas, neierastā vide aktivizē ļoti daudzas personības šķautnes. Cilvēks labāk iepazīst pats sevi. Lai labums būtu maksimāls, pirms došanās uz jahtu mēs pirms tam vairākas reizes tiekamies ar grupu, iepazīstamies, iegūstam uzticību. Ieaijājamies šajā procesā, lai būšana uz jahtas ir kā kulminācija. Jahtas retrīts ir kā svinēt dzīvi.
Tu sasniedz līmeni, ko nosauc par laimīgu. Sāc dzīvot tā, ka acis mirdz. Un, kad nonāc atpakaļ ikdienas vidē, loģiski, ka nevari visu laiku uzturēt eiforiju. Bet tev atmiņā ir palicis, ka tu tur biji un juties tā. Ja ierastajā vidē jutīsies sliktāk, viennozīmīgi meklēsi veidus, kā atkal vari tur nokļūt. Jo biežāk to sasniegsi, jo tev tas kļūs par normālāku, ierastu stāvokli ilgstošākā laikā. Tu burtiski iepazīsties ar citiem cilvēkiem, citu dzīvesveidu, tu kļūsti bagātāks.
Ir svarīgi noķert sajūtu: man ir forši! Tas atver durvis. Tad tev ir instrumenti un iespējas, kā atkal vari nokļūt tur, kur tev ir forši.
Tāpēc tas ir dzīvi mainoši. Skaļi skan. Bet kad iedziļinies detaļās – tas patiešām tā arī ir. Lai aizbrauktu tālajā ceļojumā uz Indiju, Tibetu, tu šādos pasākumos arī iepazīsties ar līdzīga ceļa gājējiem. Nevis tu esi viens pats, savā sabiedrībā viens tāds “dīvains”, bet izrādās, ka esi no tās sabiedrības izaudzis. Un pēkšņi ir iespēja iepazīties ar vēl tikpat skaistiem, aizrautīgiem un interesantiem cilvēkiem. Un tā jau tā dzīve mainās – ne ar burvju nūjiņu vai dziru, bet tas notiek praktiski un faktiski. Cilvēki saka: tā bija mana otrā piedzimšana.
Saprotu, ka RETRĪTS lasītājs ir erudītais meklētājs. Man bija pieredze: lasīju lekciju par laimi un skatos uz supererudītajiem meditētājiem, jogistiem, ezotēriķiem, un saprotu, ka uz garīgumu viņus aicināt nav pa ķeksi. Viņi jau sen tajā iekšā ir tik tālu… Vienīgais, ko man likās, ka vajag viņiem atgādināt: hei, ir arī vienkārša dzīve! Izbaudi šokolādi! Bet pat to jau viņi prot! Es varu aicināt tikai piedzīvot un priecāties, ļauties. Visticamāk, ka lasītājs arī jau to zina. Varu tikai novēlēt veiksmi un gaismu viņu ceļā.
Bet, ja runājam par TV skatītāju, pirmais būtu: beidz skatīties televīziju, vienkārši beidz. Tava dzīve ir šeit. Un te atkal ieskandinātos virtuālā realitāte, kurā mēs visi slīkstam. Arī es bieži vien ļoti daudz skatos TikTok tikai tāpēc, ka paņemu kafijas pauzi. Un aizmirsti, ka tava realitāte ir šeit. Galds, pie kā sēžam. Kontakts ar cilvēkiem, kuri ir apkārt. Bet RETRĪTS lasītājam varu teikt: malacis, keep going*!
Latvijā emocionālā vardarbība (fiziskā vardarbība nav mans lauciņš) ir ļoti, ļoti izplatīta. Mēs dzīvojam diezgan slimā, greizā sabiedrībā. Diezgan miglaini ir priekšstati, kas ir partnerattiecības, kas ir attiecības ģimenē, kādi kuram ir pienākumi. Esam atrāvušies no savas dabīgās pozīcijas. Parasti ir jautājums – kā tu tur nokļuvi? Kāpēc tev šķita interesants šis cilvēks? Varmākas vienmēr ir bijuši, ir un būs. Jautājums – kāpēc tev viņš ir blakām? Ja atbildi uz šo jautājumu, tā ir atslēga. Pārsvarā cilvēki atkārtoti nokļūst tādās attiecībās. Ir jāmeklē pirmā reize, kad biji emocionāli varmācīgās attiecībās. Lielākajai daļai tas nāk no ģimenes. Ģimenē ir bijusi emocionālā vardarbība un tur bērns to ir iemācījies. Turpmāk tas aiziet pa ķēdi. Viņš var arī būt bijis upuris bērnudārzā, skolā vai pulciņā – ir starta punkts. Un tā ir atbilde, tas, ar ko jāstrādā, kad ej pie speciālista. Tas palīdz noorientēties emocionālajos džungļos.
Ļoti daudzos cilvēkos dzīvo upurisms. Bieži upurisms iet roku rokā ar varonismu. Arī ar alkoholismu, kas jau paliek tāda kā “veco ļaužu” atkarība, absolūti ne seksīga atkarība… Es būšu varonis, es palīdzēšu otram tikt ārā no atkarības! Upurisms bieži slēpjas aiz “varonīguma”. Nebūt upuris nav tāds, kurš sēž stūrī, raud un puņķojas. Bieži vien tas ir kareivīgs cilvēks. Bet – priekš kam viņš cieš, kam viņam to vajag? Upuris var būt arī spēcīgā pozīcijā, kur var manipulēt. Mēs bieži “upuri” uztveram tiešā nozīmē. Bet tiem, kuri ir nonākuši jebkāda veida toksiskās, neveselīgās attiecībās, pirmais solis, pirmā uzvara ir tā, ka šis cilvēks sāk aizdomāties par to, ka ir šādās attiecībās.
Ja tu sāc meklēt un interesēties – tas ir pirmais instruments. Informācija sāk nākt pati pie tevis: ieliec sirsniņu TikTok video par toksiskām attiecībām un, lūdzu, - tev automātiski piedāvās šo informāciju, un kļūsi gudrāks no tā vien, ka “pavadi laiku TikTok”.
Otra svarīgākā lieta ir sākt atļauties būt vietās un meklēt vietas, kurās tu jūties labi. Meklēt cilvēkus, ar kuriem jūties labi. Ja šobrīd tev nav tādu cilvēku, vismaz zini, ka tev patīk staigāt pa mežu vai peldēties baseinā.
Dari to, kas tev patīk! Tā sākas atveseļošanās process. Un kad nervu sistēma sāk nomierināties, ir ļoti svarīgs kontakts ar adekvātiem un veselīgiem cilvēkiem, ar kuriem vari dalīties.
Sociopāti – narcisa galējā izpausme, parasti ārpusē liekas ļoti brīnišķīgi, bet mājās ir velni. Līdz ar to upurim, sociopāta partnerim, ir apzināti jāmeklē cilvēks, kurš var būt viņa atbalsts. Jo tuvākie cilvēki domās, ka upuris nav “riktīgs”. Tur ir tas triks, ka viņuprāt sociopāts ir pilnīgs eņģelis. Tās ir ļoti nopietnas enerģētiskas cīņas. Kurš kuru. Cīņas, ko skatāmies pasaku filmās, notiek šeit un tagad un pa īstam. Cilvēkam, kurš ir šādā situācijā, jāiet vai nu pie psihoterapeita, vai pie mācītāja, vai adekvāta cita pieaugušā, kurš, iespējams, pats gājis kam līdzīgam cauri un saprot, par ko ir runa. Ja cilvēks nav bijis šādā situācijā, ir liels risks, ka, pie viņa meklējot atbalstu, tevi nesapratīs.
Un parasti šādi cilvēki ir ļoti šarmanti, veiksmīgi, harizmātiski. Viņi izvēlas par partneriem arī veiksmīgus un empātiskus cilvēkus. Jo nekas garšīgāks nevar būt, kā iznīcināt to, kas ir liels. Jo tad tu “esi” lielāks par to, ko iznīcināji. Varmākas iekšēji jūtas tik tukši, ka grib pacelties, gūst kaifu, pazemojot, noniecinot otru.
Meitenes, kas nāk pie manis uz terapiju, domā, ka ir vienas tādas. Bet runā, kā no grāmatas par klasiskām situācijām. Un šādas attiecības ir visā pasaulē vienādas – pēc viena scenārija. Emocionālie varmākas dara vienu un to pašu un upuri jūtas vienādi visā pasaulē. Tāpēc pats svarīgākais atveseļošanās procesā ir uzzināt, ka šāda lieta vispār eksistē. Ja šī vēsts ir jau aizgājusi līdz cilvēkam, tā ir lielākā daļa uzvaras.
*Uz priekšu! – no angļu val.
Ar Annu Lieckalniņu sarunājās: Laura Grīnvalde
Tekstu pierakstīja: Ieva Simanoviča
