Katrai slimībai ir savs uzdevums. Mūsu ķermenis ir apbrīnojams, jo patiesībā tas ir veidots pēc Visuma uzbūves principiem un ar apbrīnojamu precizitāti ataino procesus tajā. Mūsu šūnu kodoli ir zvaigznes, kas uztur procesus un dod signālus šūnām. Šūnas ir kā atsevišķas planētas, kas mijiedarbojas viena ar otru. Tās ir dzīvas, tās vibrē un spēj pašdziedināties. Tās spēj komunicēt viena ar otru, tās ļoti labi saprotas un sadarbojas savā starpā. Mūsu iekšējie orgāni ir kā atsevišķas galaktikas, kas darbojas simbiozē un kalpo visa organisma augstākajam labumam. Un orgāni ir milzīgi galaktiskie centri, kas pārvalda un regulē ķermeņa procesus, kas dod dzīvību un ļauj rezonēt ar apkārtni. Tie palīdz saskaņoties un pielāgoties Zemes vibrācijām un frekvencēm, tie palīdz tev uzturēt savu Visumu kārtībā.
Pats ķermenis ir telpa, kurā viss rodas un pazūd, tas ir unikāls Radītāja instruments, ar kura palīdzību tava Dvēsele spēj būt te, mācīties un evolucionēt. Tas spēj just, spēj translēt un uzņemt, tas spēj dot un saskaņoties. Tu esi sarežģīta bioloģiska substance, kas ir sevi materializējusi šajā telpā un kurai ir viss nepieciešamais, lai atcerētos sevi, un, pateicoties tam, aptvertu, ka robežas nebeidzas sava Visuma ietvaros. Tu esi tu un reizē esi arī kāda šūna citā galaktikā un citā Visumā. Šis process ir daudzdimensionāls un, gluži tāpat kā krievu “matrjošku” princips, ir piemērojams visur. Mums ir doti daudzi prototipi - atliek tikai ieraudzīt un aptvert savu nozīmi šeit!
Ķermenis ir tavs draugs! Tas nekad tev nedarīs pāri. Tas NEKAD tev nemelos, tas nekad tevi nenodos. Tavs ķermenis ir un paliks tev uzticams līdz pat tava fiziskā mūža galam.
Jebkura slimība, kas tevi ir piemeklējusi, ir tava ķermeņa rūpes par tavu mentālo un emocionālo stāvokli. Tavs fiziskais ķermenis patiesībā tev palīdz tikt galā ar tavām problēmām, emocijām, ko esi neapzināti vai apzināti krājis kādu laiku.
Katrai slimībai ir savs simptoms un katram simptomam ir sava sakne. Fiziskais ķermenis ir tiešā nozīmē tavs draugs, kas glābj visu tavu Visumu no disbalansa, ko esi izveidojis, domājot negatīvas domas, aprunājot citus, turot sevī savus aizvainojumus, skaudības, sāpes, upura lomas, vilšanos, dusmas, agresiju, bailes utt. Fiziskais ķermenis burtiski ir dakteris, kurš tev norāda : “Hei, draudziņ, tālāk iet ir bīstami, mēs neizdzīvosim!” Un tāpēc izdod attiecīgu simptomu, lai tu apstātos.
Ko darām mēs? Bāc! Kāpēc es tik bieži slimoju? Kāpēc tas ķermenis man ir vājš, kāpēc es esmu šķībs, līks? Kāpēc man sāp spranda, mugura, rokas kājas? Kāpēc? Tici man - tavam ķermenim būtu daudz ko teikt par taviem simptomiem un to, ka tu esi nedaudz aizšļūcis no sava ceļa, no sevis!
Jebkura slimība ir iespēja dabūt to, kas nebija iespējams tad, kad tās nebija. Ja tu savam ķermenim nedod to, kas tam nepieciešams tad, kad esi pie veselības, tad ķermenis izdarīs visu, lai tas saņemtu to, bet jau esot slims.
Ja es neļauju sev atpūsties, ja es uzturu sevi nepārtrauktā stresā. Es maz guļu, nodarbinu savu prātu ar dažādām domām, satraukumiem un spriedelējumiem. Es lietoju alkoholu (bēgu no sava diskomforta, vēlos to apstādināt), lai atslābinātos, jo prāts uzvedas kā trakojošs ērzelis, taču patiesībā tas līdz tikai uz brīdi… un atkal sākas viss no gala. Pēc apmēram pusgada, gada man sāksies depresijas pazīmes, ja es neko nedarīšu un turpināšu tādā garā.
Tālāk sekos panikas lēkmes, kas vainagosies ar diagnozi veģetatīvā distonija vai līdzīgām. No angļu valodas depression - deep rest (dziļa atpūta). Jau pirms pusgada ķermenis bļāva - atpūties! Ko dara cilvēks? Ignorē! Nu tad, ja negribi pa labam, būs, kā māku… Un stāvoklis pasliktinās, līdz cilvēks aiziet no darba, paņem ilgstošu slimības lapu vai piedzīvo vēl kādu lielu triecienu, kas viņam liek pamest iepriekšējās gaitas, liek pārskatīt savas vērtības un savu dzīvi. Vai tu tiešām esi gatavs iet šāda veida ceļu?
Mēs aizmirstam par emocionālo higiēnu. Tu taču katru dienu mazgājies, kop sevi? Un ko dari ar savām domām? Ko dari ar savām sajūtām un emocijām? Kā un kur tās paliek? Tu esi daudzdimensionāls, tātad tev ir vairāki ķermeņi, un arī tiem ir nepieciešama regulāra aprūpe un apkope. Vairs nestrādā es nezināju, nepaspēju, nevarēju… Laiks pieaugt! Par sevi ir jārūpējas un to ir jādara BEZ vainas sajūtas! Kad saslimstam, vai žēlojam naudu zālēm, procedūrām vai izmeklējumiem? Nē, mēs atdodam visu, kas nepieciešams, lai ātrāk kļūtu veseli. Tajā pašā brīdī, esot pie veselības, mēs reti kad ļaujam sev sevi palutināt - spa, vingrošana, procedūras, masāžas vai vienkārši atpūta un miegs. Tā nauda tak ir svarīgāka citām nepieciešamākām lietām, vai ne? Mēs aizmirstam par ķermeni un tad tas sāk slimot. Jo tas ir vienīgais veids, kā likt tev pievērst savu uzmanību!
Standarta situācijas, ar kurām cilvēki vēršas pie manis ir - es tik ļoti biju piekusis, taču vienmēr skrējienā, es zināju, ka man vajag laiku sev, vingrot, meditēt, dziedināt savas emocijas, savas sāpes, bet es atliku. Un tad nāk smagā artilērija – slimība. Un tad tas viss, ko vēlējies, ir jādara, bet jau no piespiedu stāvokļa - bez baudas un caur sāpēm. Kāpēc? Kāpēc mēs tik ļoti vēlamies pielāgoties, izdabāt citiem, ka aizmirstam par sevi? Tu neesi robots - tev ir NEPIECIEŠAMA sevis lutināšana, samīļošana un atpūta! Tas viss ir par mīlestību un uzmanību pret sevi. Visu slimību iemesls ir mīlestības trūkums un nevērība pret sevi! Kas cits tevi varēs iemīlēt, ja vien pats to nespēj? Cik tālu ir jāattālinās no sevis, lai aizmirstu par pašu dārgāko, kas tev ir - savām fiziskajām mājām?
Mācies mīlēt sevi… un vairs nebūs jāslimo!
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
