“Es reāli gribu būt brīvs! Es gribu sajust brīvību! Es gribu neatkarību! Es gribu pats veidot savu dzīvi! Gribu dzīvot, lai man neviens nenorādītu, ko un kā darīt! Es gribu elpot! Kā es varu brīvi būt un darīt to, ko es gribu?” - apmēram šādus jautājums es saņemu gandrīz katru dienu, tāpēc nolēmu apkopot tos, vēl jo vairāk tāpēc, ka visi šie jautājumi ir par vienu.
Es atbildētu īsi - atbildība! Tas ir tas, kā trūkst, lai sasniegtu to kāroto brīvību, radīšanu. Mācāmies uzņemties atbildību par savu dzīvi!
Ja vēlamies būt savas dzīvs noteicēji, ir jāierauga, ka brīvība patiesībā ir tā pati “bailīgā” atbildība, kuru nu tā negribas uzņemties. Jā! Brīvība ir par vieglumu, saikni ar sevi, plūsmu, apzinātību un skaidrību, prieku un piepildījumu, brīvība ir tavs dabiskais stāvoklis un tava Dvēsele to zina, tā atceras patiesās brīvības garšu, jo tā saknē ir brīva, neatkarīga būtne. Tieši tāpēc mūs velk turp - atpakaļ pie sevis patiesībā. Brīvība ir stāvoklis, kad tu zini, ka tu esi, tu jūti un pieņem sevi, un ĻAUJ sev būt!
Lai atļautu sev būt, tev ir jāsajūt sevi, jāpieņem sevi ar visiem saviem plusiem un mīnusiem, visām kļūdām un izvēlēm, darbībām un bezdarbībām. Un te nāk atbildība par savu dzīvi, par savu katru soli un katru domu. Atbildība par to, ka tu sev dod tikai to labāko, un tas nozīmē vienmēr izvēlēties sevi!
Bieži vien mēs pārprotam brīvību un domājam, ka tā ir kāda iedomāta “līnija”, kuru šķērsojot, pavērsies viss, ko vien vēlēsies… Nemuļķosim sevi! Brīvība ir reāls darbs, taču balva par to ir kārotā sajūta - vieglums, plūsma un prieks.
Tās ir rūpes par savu veselību - uzturs, ūdens, sports, sevis lutināšana, miegs, atpūta. Ir jābūt pietiekami spēcīgam un apzinātam, lai uzturētu sevi formā, lai dzirdētu, saklausītu un pamanītu, ko tavs ķermenis vēlas tev pateikt, nevis novest to līdz slimībai, kad vienīgais, kas atliek - gulēt uz slimības gultas. Tas ir par disciplīnu, par iekšējo treneri un par savā ziņā striktu pieturēšanos pie labākā, ko vari sev dot. Un tas patiešām prasa enerģiju un piepūli.
Arī vecāki, rūpējoties par saviem bērniem, nosaka striktas robežas, saskaras ar pretrunām, veido līdzvērtīgas attiecības ar tiem, pieredz emocionālos kāpumus un kritumus. Tie uzņemas atbildību par bērniem. Tas nav viegls darbs, tas prasa apzinātību, sapratni un pieņemšanu, ko var iegūt, tikai krītot un feilojot n-tās reizes. Un tad, kad bērni izaug, rezultāts ir vieglas, līdzvērtīgas attiecības - prieks un piepildījums. Tā arī ir brīvība!
Tad, kad vēlies sasniegt kādu mērķi, tu ej, dari, mēģini, tu krīti un celies, tev nesanāk… un tu nepadodies! Tu nekaunies par savu izgāšanos, tu turpini, tu uzņemies riskus! Tu uzņemies atbildību par sevi un izvēlies turpināt un nepadoties, un tas atkal prasa spēku, izturību un ticību. Vai tas ir viegli? Nē! Taču gala rezultātā tev sanāks, un tā ir brīvība!
Pie īstenās brīvības var tikt, tikai izaicinot sevi. Tie ir pārbaudījumi un tavas izvēles. Brīvība ir dzīva substance, kas mijiedarbojas tikai ar tiem, kuri ir gatavi ienirt tur, kur lielākā daļa neuzdrošinās. Brīvība ir ielaist dzīvību sevī un pieredzēt to, zinot, ka viss, kas šobrīd notiek, ir tikai un vienīgi par tevi!
Raksta autore: Irīna Bērziņa / Piesakies konsultācijai
