Diemžēl trauksmes tēma ir arī mana tēma. Lai vai cik ļoti es izprotu psiholoģiskos iemeslus un esmu atradusi cēloņus, trauksme joprojām dzīvo ķermenī. Domāju, ka tādu cilvēku ir diezgan daudz, tāpēc par to ir jārunā.
Pastāv ilūzija – cilvēks aizies uz psihologa kabinetu, sapratīs cēloņus un saknes, un tas šo visu atrisinās. Bet tā nenotiek. Tad rodas apjukums – kāpēc? Varbūt neesmu atradis pareizos iemeslus? Bet izrādās, ka tas ir ķermenī.
Uz sarunu aicināju TRE® metodes praktizētāju un pasniedzēju, sertificētu kouču Kristīni Brici.
*TRE® metode – Tension and Trauma Release Exercises, somatiska prakse, kas izmanto neirogēno trīci.
Bez fiziskas slodzes no stresa, trauksmes vaļā netikt. Fiziskā slodze ir ļoti būtiska un nepieciešama, lai spētu sadedzināt stresu un mazināt trauksmi. Un šeit ir lielais BET, ar ko cilvēki sev nodara pāri – ir sajūta, ka tad, ja es aizgāju uz treniņu, tad jādarbojas ar putām uz lūpām uz visiem 120 procentiem. Kur šeit ir aizķeršanās? Ir daudz pētījumu, kas saka, ka sports, fiziskā slodze izdala labsajūtas hormonus endorfīnus, kas mazina stresu un uzlabo mūsu pašsajūtu. Katrs, kurš ir sportojis, to var sajust un apgalvot – jā, tā patiešām ir. Tas, ko šie pētījumi nepasaka, bet apstiprina citi pētījumi, - kad priekš tavas fiziskās sagatavotības fiziskā slodze ir ļoti intensīva, izstrādājas stresa hormoni. Spēcīga, aktīva, intensīva fiziskā slodze rada stresu tavā ķermenī. Izstrādājas adrenalīns un kortizols. Tas ir slikts risinājums. Bieži klienti, kas pie manis vēršas ar veģetatīvo distoniju, saka – jā, man pēc treniņa uznāca trauksmes, panikas lēkme.
Iemesls tam ir slodze, kas bijusi pārāk intensīva. Bez kustības, bez fiziskās slodzes no stresa un trauksmes vaļā netikt, bet slodzei jābūt vieglai un mērenai. Vai arī, ja cilvēks ir uzstādījis sportiskus mērķus, intensīvākā daļa nedrīkst būt ilgāka par 20 minūtēm. Treniņa laikā jāpieliek diezgan liela nomierinošā, līdzsvarojošā sadaļa, kur ir stiepšanās, atslābināšanās. Tamdēļ man patīk jogas pieeja, klasiskā mierīgā joga, kur ir lielas amplitūdas kustības, kontakts ar ķermeni, apzinātība un fokuss uz ieelpu, izelpu. Tā ir cita līmeņa slodze un daudz veiksmīgāka. Ir daudz pētījumu, kas apliecina, ka tieši joga ir stresu mazinoša. Bet tajā pašā laikā tas var būt klasiskais fitnesa treniņš, tā var būt pastaiga raitā solī - jebkāda mērena slodze, ko iedot ķermenim.
Kad ir regulāri klātesošas trauksmes un panikas lēkmes, tajā dzīves periodā jaudīgāku sportu labāk izslēgt. Lai ir viegla un mērena slodze, nevis intensīva. Kad ir lielāks nervu sistēmas līdzsvars un trauksmes vairs nav tik traucējošas, ja vēlas, var sākt slodzi palielināt. Bet uzstādīt savu personīgo skriešanas rekordu un cerēt, ka tas būs nervu sistēmu līdzsvarojoši, - tā tas nenotiek. Ir bijuši cilvēki, kas pie manis nāk un saka – es sportoju katru otro dienu un zinu, ka sports ir tas, kas mazina stresu, bet kāpēc man ir panikas lēkmes? Sporta treneri par šo nav tik zinoši.
Daļai cilvēku, kam mēdz būt trauksme, tā parādās tieši no rīta. No rīta pamosties, atver acis un tevi pārņem trauksmes vilnis. Iemesls, kāpēc tas tā ir – jo no rīta ir visaugstākais kortizola, stresa hormona, līmenis. Tas, ka pamostoties kortizols ir paaugstinājies, ir dabiski, tā ir visiem. Mēs vispār spējam pamosties, pateicoties tam, ka kortizols ir paaugstinājies. Bet ja cilvēkam kortizols asinsritē jau ir par augstu un tas vēl paaugstinās mostoties, ir iemesls rīta trauksmei.
Bieži iesaka – uzliec nomierinošu mūziku vai uzsāc elpot, darīt jebko, kas tevi nomierina. Ļoti labi, ja kādam tas palīdz, bet lielai daļai šis risinājums īsti nepalīdz, jo tajā brīdī vajag pretējo – ļaut stresa hormoniem sadegt caur fizisko kustību.
Uztaisīt 15 minūšu jogu vai skrējienu vieglā riksītī, vai pietupienus un atspiedienus 15 minūšu garumā. Tas pilnīgi nomaina to, kā cilvēks no šīs trauksmainās sajūtas tiek vaļā. Lai sirdsdarbība drusku paātrinās, lai nedaudz parādās sviedri, bet lai nav tā, ka sirds lec pa muti ārā un jāslauka pārpārēm plūstošie sviedri no pieres.
Jā, tieši tā! Brīdī, kad jūti stresu, ir aktivizēšanās fāze. Nomainās visa tava fizioloģija, tas, kā ķermenis un iekšējie orgāni funkcionē. Sirdsdarbība paātrinās, muskuļi saspringst, ir svīšana, kuņģa trakts bloķējas, atsevišķu orgānu funkcionēšana nenotiek pilnvērtīgi. Visas sajūtas, kas tajā brīdī uznāk, gan stresa situācijā, gan trauksmes laikā ir paredzētas, lai tu aktīvi rīkotos, izlādētos. Jebšu cīnītos vai bēgtu. Visas šīs aktīvās sajūtas, kas parādās ķermenī, ir paredzētas vienam vienīgam mērķim – lai tu lēktu augstāk, skrietu ātrāk un sistu stiprāk. Tātad ķermeņa funkcionēšana tiek virzīta uz to, lai tu realizētu kustību, imitētu cīņu, bēgšanu. Vai reāli to piedzīvotu. Un ko mēs tajā brīdī darām? Mūsu dabiskais mehānisms un instinkts ir balstīts uz dod man kustību, bet mēs mēģinām būt mierīgi kā Buda un mierīgi paelpot, nomierināties, atslābināties.
Ja kustības vietā mēģinām darīt nomierinošo praksi, tas var radīt vēl lielāku trauksmi. Jo tu rīkojies pretēji dabiskajam instinktam, kurš prasa cīņu, bēgšanu, kustību.
Tas, kas ir vairāk ieteicams – iedot ķermenim vispirms kustību un pēc tam jau var arī nomierinošo praksi. Vispirms vajag izlādi. Imitēt cīņu-bēgšanu. “Apsēdies, nomierinies” – tas ir viens no muļķīgākajiem, ko kādam teikt vai sev iestāstīt. Cilvēku jāaicina celties augšā, izpurināties, izlēkāties, izkratīties. Uz tā ir balstīta arī tehnika, kuru mācu - neirogēnā trīce, - kur mēs ļaujam ķermenim piedzīvot drebekli. Daudzi to neapzinās, bet no ķermeņa nāk impulss, tas prasa kustību. Bet mēs turpinām sēdēt pie ofisa galda vai dīvānā un nedodam kustību.
Domāju, ka nav viena lieta, kas piemērota visiem, bet arī attiecībā uz trauksmes lietām – skriešana ir piemērota, bet atkal runa ir par intensitāti. Vari skriet maigā, vieglā riksītī, un viss būs labi. Bet ja uzstādi savu personīgo skriešanas rekordu, tad nebūs labi.
Ir daudz cilvēku, kuriem ir pārāk augsts stress vai trauksme. Esmu bieži saskārusies ar to, ka tad, kad viņi sāk meditēt, kļūst sliktāk. Nervozitāte, satraukums pieaug, līdz pat tam, ka var uznākt trauksmes lēkme. Mums stresa, kairinājuma situācijā ķermenim ir paredzēts cīnīties vai bēgt un tikai pēc tam nomierināties, atjaunoties un uzkrāt cīņas-bēgšanas laikā zaudētos resursus. Tas, ko mēs mēģinām – vispirms pārslēgties uz parasimpātisko nervu sistēmu: būt mierā, atslābumā, meditēt, mierīgi elpot. Ja tas palīdz – ļoti labi, turpini to darīt. Bet ja tas nepalīdz, tas visbiežāk ir signāls tam, ka stress ir pārāk augsts, trauksme ir pārāk liela.
Stresa vai trauksmes izpausmes ķermenī (sirdsdarbības paātrināšanās, elpošanas izmaiņas, gremošanas un zarnu trakta darbības izmaiņas u.c. sajūtas) ir ar mērķi nodrošināt spēku mūsu muskuļiem. Muskuļi tonizējas, saspringst, tiem papildus tiek piegādāta glikoze, asinis, bet mēs mēģinām sēdēt nekustīgi un muskuļus neizmantot. Tādējādi rīkojamies pretēji instinktam.
Tāpat, kā bez fiziskās slodzes no stresa vaļā netikt, arī bez relaksācijas, atjaunošanās un meditatīvām apzinātības praksēm no stresa vaļā netikt. Ja gribi dzīvē mazināt stresu, ir svarīga izlāde (fiziska kustība) un atjaunošanās (relaksācijas prakses). Līdz ar to – meditācijai vai citām relaksācijas praksēm ir jābūt, jo tikai tajā brīdī nervu sistēma līdzsvarojas, dziedinās, atjaunojas. Mūsu šūnas un audi reģenerējas un atjaunojas, kad esam parasimpātiskajā nervu sistēmas stāvoklī.
Jā.
Visbiežāk, ja mēs sevi tādās situācijās mēģinām nomierināt, neļaut izreaģēt stresam, mūsu nervu sistēma “iestrēgst” aktivizētajā simpātiskās nervu sistēmas stāvoklī. Trauksmes izpausmes ir apliecinājums tam, ka nervu sistēma ir iestrēgusi aktivizētajā stresa enerģijā, jo tai nav bijusi iespēja izreaģēt, izlādēties. Psihologi, psihoterapeiti definē, ka trauksme ir neizpaustas emocijas. Es uz to skatos plašāk – trauksme ir neizpausts un neizreaģēts stress. Emocijas (dusmas, bailes, kauns) arī ir stress. Tas viss rodas kāda stresora dēļ.
Ja mēs ar to neko neiesākam, var parādīties trauksmes un panikas lēkmes, vai arī, ja cilvēkam tās jau ir, viņš nevar ar tām tikt galā. Nākamais – sāk parādīties jebkāda veida mentālās vai fiziskās veselības problēmas, kas ir raksturīgas simpātiskās nervu sistēmas dominancei. Viegli parādās aizkaitinājums, neapmierinātība, miega grūtības, un pēc tam jau var izpausties dažādi – kā kuņģa-zarnu trakta, ādas stāvokļa, kardiovaskulārās problēmas, imunitātes pavājināšanās un tālāk pa ķēdīti. Lielākais nāves cēloņu skaits ir tieši no kardiovaskulārajām saslimšanām.
Kad ir simpātiskās nervu sistēmas dominances problēmas, mēs cenšamies tās labot ar tabletēm, uztura bagātinātājiem. Absolūti neesmu pret medikamentiem, klausām ārstu ieteikums, bet mums ir papildus jānodrošina ķermenim tādu stāvokli, lai tas daudz biežāk ir parasimpātiskās nervu sistēmas darbības stāvoklī. Tikai tad šūnas, audi reģenerējas, nervu sistēma līdzsvarojas un gan fiziskā, gan mentālā veselība dziedinās. Iekšējo orgānu funkcionēšanu vada un nosaka mūsu nervu sistēma. Simpātiskās nervu sistēmas (stresa) laikā, mainās pat asinsplūsma mūsu ķermenī. Kuri iekšējie orgāni vairāk apasiņoti, kuri mazāk. Laba asinsrite ir būtisks veselības pamatfaktors. Zona, kas ir mazāk apasiņota, nespēj pilnvērtīgi funkcionēt. Stresa situācijās kuņģa-zarnu trakts un reproduktīvo orgānu sistēma ir mazāk apasiņota, to darbība ir ietekmēta.
Mūsu smadzenes reaģē, balstoties uz pagātnes pieredzes principu. Ja tavas smadzenes pagātnē ir pieredzējušas situāciju, ka socializējoties ir bijis apdraudējums, ne vienmēr fizisks un racionāli objektīvs, tas var būt subjektīvā zemapziņas līmenī, - šai situācijai kaut vai tikai pietuvojoties, var rasties trauksmes sajūtas, kurās ķermenis reaģē pa vecam. Smadzenes atmiņas uzkrāj nevis kā filmu, bet kā atsevišķus kadrus.
Ja kaut viens no šiem kadriem sakrīt ar kaut ko pagātnē, kas ir bijis nelabs, nepatīkams, trauksmains, neņemot vērā, ka pārējais konteksts ir taču okey, tas var trigerēt nervu sistēmas reakciju.
Nervu sistēma to uztver kā apdraudējumu.
Man bērnībā kāpņu telpā pusaudzis nozaga saldējumu. Kopš tā laika kāpņu telpas manai nervu sistēmai ir apdraudējums. Ar prātu es kā pieaudzis cilvēks loģiski saprotu, ka tas ir bulšits, bet mans ķermenis reaģē. Piemēram, ja tev bērnībā uzbruka vīrietis, kuram bija sarkans džemperis, un tas ir noticis ap Ziemassvētku laiku, tev pieaugušā vecumā nervu sistēma sāk reaģēt, ja ieraugi krustojumu tālāk cilvēku sarkanā džemperī. Un tu kā pieaugušais pat neizproti, kāpēc tev besī Ziemassvētki?
Turklāt bieži vien mēs uz ballīti aizejam pārstimulēti, noguruši, neizgulējušies, pārstresojušies pēc intensīvas darba dienas. Ikdienā mūsu nervu sistēmu kairina tik daudz apkārtējie stimuli, ko pat neapzināmies. Fona troksnis, mūzika, kas kairina nervu sistēmu, iespējams, pat alkohols vai kaut vai kafija, pārlieku aktīva komunikācija – tas viss nogurdina nervu sistēmu. Ja nervu sistēma jau ir bijusi pārstimulēta, tad papildu slodze (pat ja tā ir it kā forša ballīte) ir pārslodze nervu sistēmai un rezultātā tu piedzīvo nepatīkamas izjūtas vai pat trauksmi. Bieži vien ķermenim un nervu sistēmai ballītes vietā nepieciešams kārtīgs miegs.
Jautāju saviem klientiem – kā tu zini, ka tu esi stresā? Kas ir tās sajūtas, kas tev apliecina, ka esi stresā? Cilvēki vienmēr nosauc ķermeniskās sajūtas. Sirds klauves, svīšana, elpošanas izmaiņas, zarnu un kuņģa darbības traucējumi, slikta dūša, ķermeņa trīcēšana un citas. Caur to es vēršu uzmanību, ka stress ir ķermeniska, fizioloģiska reakcija. Bet tad, kad mēģinām to kontrolēt tikai ar prātu caur psiholoģijas terapijas metodēm, un ja neiesaistām tajā visā ķermeni, mēģinot panākt to, lai nervu sistēma jūtas drošībā, - tad ceļš un risinājums ir garāks un ilgāks.
Nervu sistēmas drošības sajūtu var iegūt caur ķermenisko pieredzi.
Tu smadzenēm sūti šo informāciju – tavi muskuļi ir pilnībā atslābuši, elpošana ir rāma un mierīga. Ir miers, relaksācija, reģenerācija, atjaunošanās. Smadzenes caur to saņem informāciju par to, ka mūsu sirdsdarbība ir nomierinājusies, muskuļi atslābuši, pleci nolaidušies, elpošana diafragmāla, kas ir nervu sistēmu līdzsvarojoši. Smadzenes saņem apstiprinājumu – tātad no tīģera nav jābēg, viss ir kārtībā, stresa šobrīd nav. Praktizējot ķermeniskās prakses, mēs arī mentāli pēc tām jūtamies patīkamāk, labāk, noskaņojums ir mierīgāks un labāks. Es gan vēlos piebilst, ka es nenoliedzu psiholoģijas un psihoterapijas metodes. Gluži pretēji! Tā kā man pašai ir izglītība psiholoģijā, es zinu, ka tas ir būtisks palīgs un noteikti to iesaku. Tas, ko es vēlos uzsvērt, ka jāapvieno ķermeniskās (somatiskās) metodes un psihoterpijas metodes, lai panāktu ievērojami labāku rezultātu.
Tas ir liels klupšanas akmens mūsu sabiedrībā, ka mēs nevērtējam savu ķermeni. Mēs vērtējam savu intelektu, bet ķermeni nenovērtējam. Bet patiesībā ķermenis mums ziņo par ārkārtīgi daudz ko. Arī par tām lietām, kas līdz smadzenēm nav aizgājušas, ko ar apziņu vēl neesam sapratuši, bet nervu sistēma jau reaģē un ķermenis jau “nomainās” un sāk signalizēt – šajā vidē kaut kas ir kairinošs un trigerē. Ārējo apstākļu novērtēšana notiek neapzinātā līmenī, kas mums rada sajūtas, kādas ne vienmēr mums patīk. To sauc par neirocepciju. Mūsu smadzenes uztver vairāk informācijas, nekā apzināmies.
Neirogēno trīci ir piedzīvojis katrs no mums. Atceries sajūtu, kad stāvēji auditorijas priekšā, kaut kas tūlīt jāprezentē, visas starmešu gaismas ir uz tevi, un, visticamāk, tu juti satraukumu. Tiek uzskatīts, ka uzstāšanās ir otras lielākās bailes mūsu dzīvē. Tas, ko jūti ķermenī, kad esi satraucošajā sajūtā, papildus ķermeniskajām fizioloģiskajām sajūtām, kā sirdsdarbības un elpošanas maiņa, visbiežāk ir viegli trīcoša, vibrējoša sajūta. Pie lielāka kairinājuma, stresa var trīcēt arī tā, ka to var redzēt ārēji. Trīc rokas, kājas. Trīc balss. Šo vibrējošo sajūtu sauc par neirogēno trīci. Neirogēnā trīce ir muskuļu sasprindzināšanās un atslābināšanās. Kad tas notiek ļoti ātri, mēs to piedzīvojam kā vibrējošu sajūtu. Nervu sistēma caur muskuļu vibrēšanu palīdzēt atbrīvoties no sasprindzinājuma un satraukuma. Neirogēnās trīces mērķis ir mazināt nervu sistēmas pārstimulāciju, sakairinātību. Bet mūsu viedoklis un priekšstats – ka tas ir kaut kas slikts, nevēlams, no kā es gribu tikt vaļā. Pasarg, Dievs, ka kāds to redzēs! Jo tas parāda mūsu bailes, nedrošību, nepārliecinātību. Un mēs negribam izskatīties vājāki. Ir asociācija, ka neirogēnā trīce parādās sliktās, nepatīkamās situācijās. Bet, kā pasaules speciālisti ir izpētījuši, neirogēnā trīce ir ļoti labs rādītājs, - tas ir ķermeņa un nervu sistēmas viedums, kas palīdz atbrīvoties no liekā uzbudinājuma un nervu sistēmas pārslodzes. Neirogēnā trīce parādās ne tikai nepatīkamos notikumos. Piemērs no manas dzīves, kad esmu to jutusi, - savā kāzu dienā. Mute līdz ausīm, laimes un prieka emocijas, bet kad ieeju telpā, kur notiek ceremonija, viss ķermenis trīc un dreb.
Šis piemērs parāda, ka neirogēnā trīce notiek nevis sliktās situācijās, bet situācijās, kurās nervu sistēma ir pārstimulēta. Un ko mēs neapzināti darām, kad mēs to jūtam? Sasprindzinām ķermeni, mēģinot kontrolēt šo sajūtu. Bet ja tu neļauj šai trīcošajai sajūtai būt, tu attālini brīdi, kad dabiski ar sava ķermeņa un nervu sistēmas spējām spētu ātrāk nomierināties. Situācijās, kad jūti šo vibrējošo sajūtu, ideālais scenārijs būtu ļaut tai būt un ļaut to piedzīvot. Cilvēkiem trauksmes un panikas lēkmes laikā parādās ķermeņa trīcēšana. Un viņi izbīstas un domā, ka kaut kas nav labi. Bet patiesībā jāļauj šim purinājumam būt. Citādi mēs tikai pagarinām satraukuma periodu un neļaujam tam izreaģēt, spiežam vāciņu virsū mutuļojošam katliņam un stresu atkal norijam, neļaujot ķermenim izlādēties. Trauksmes lēkme ir ķermeņa kliedziens, kas grib izlādēt uzkrāto stresu. Ja ļauties to izreaģēt nav iespējams, jo nereti tas notiek publiski, nākamais ideālais solis būtu atrast kādu klusu vietiņu un ļaut neirogēnajai trīcei izpausties ķermenī caur TRE® praksi, ko ir izveidojis Dr. Deivids Berseli (David Berceli). Ar TRE® metodes palīdzību šo terapeitisko neirogēno trīci var apzināti izsaukt un izmantot kā ikdienas praksi. Tā ir patīkama un atslābinoša sajūta un palīdz nervu sistēmai atbrīvoties no liekā uzbudinājuma, stresa un trauksmainības, kas mums visiem ir ikdienā.
Ieteicamais laiks ir 15 minūtes. To var darīt katru dienu, to var darīt arī vairākas reizes dienā, bet ieteikums ir vismaz 3 reizes nedēļā pa 15 minūtēm. Jo vairāk stresa, jo biežāk jādara. Nervu sistēma ir sakairināta mums visiem. Jo nervu sistēma un smadzenes reaģē uz kairinājumu katru dienu un visu dienu. Visi dzīvojam paaugstinātā nervu sistēmas aktivitātē. Dzīvojam tādā laikmetā.\
Cilvēks ir cilvēks slinkais parastais, arī es neesmu izņēmums, bet, protams, jebkura prakse, ko mēģini izmantot krīzes momentā, nebūs tik efektīva, kā tā prakse, ko izmanto ikdienā, un kur nervu sistēmā neironu savienojumi ir jau izveidojušies – tad prakse palīdz daudz ātrāk un vieglāk. Rezultāts ir labāks un īsākā laikā.
Mācoties meditēt tagad, kad jau esi stresā, čuš vien sanāks. Bet ja cilvēks ir regulāri meditējis jau pirms tam, tad nervu sistēmai ir daudz vieglāk līdzsvaroties, līdz ko sāc praktizēt.
Mana mīlestība ir Iņ (yin) joga, kas ir superlēna, mierīga, relaksējoša un pat meditatīva prakse. Līdz ko es uztaisu pirmās trīs ieelpas un esmu pozā pusminūti, mana nervu sistēma ir jau izkususi, nolīdzsvarojusies. Tāpēc, ka es to esmu darījusi jau ilgstoši. Nervu sistēma atpazīst šo stāvokli un uztver signālu uzreiz atslābt. Bet ja cilvēks atnāk pirmo reizi uz nodarbību, viņš varbūt pēc tās pat nesajutīs rezultātu. Lai jebkuru jaunu rīcību, darbību izveidotu, tā jāatkārto daudz reižu, lai neironu savienojumi ir stipri un sniegtu efektīvu rezultātu īsākā laikā. Jo mazāk tu kaut ko izmanto, jo neironu savienojumi ir vājāki un saikne zūd. Neiroplaticitātes pētījumi turpina apstiprināt: jo regulārāk praktizē nervu sistēmas atslābināšanu, jo vieglāk to ir panākt un piedzīvot. Vai tad, kad man ir stress, ir jāmeditē? Jā, bet rezultāts būs daudz labāks, ja būsi meditējis pirms tam.
Jau biju sākusi iet uz jogas nodarbībām. Biju iemīlējusies un attiecību sākumposms bija neskaidrs – sanāks, nesanāks… Ilgas, gaidas un cerības. Es tolaik staigāju, telefonu no rokām neizlaizdama – ja nu viņš zvanīs, es nedrīkstu nokavēt… Visas domas un emocijas bija tikai un vienīgi ap šo personu. Kādā brīdī biju no šīm sajūtām ļoti piekususi. Nākamajā jogas nodarbībā pirmo reizi mūžā iegāju zālē ar telefonu rokās, pārkāpjot jebkādiem pašas principiem. Bet doma, ka viņš varētu man zvanīt nodarbības laikā un es nepaceltu – likās, ka to nedrīkst pieļaut. Jogas nodarbības laikā es pēkšņi piefiksēju – cik man ir laba sajūta, jo es vismaz pusstundu neesmu par viņu domājusi! Es jutu lielu atvieglojumu, ka varēju nemierīgās domas, raizes un gaidas uz brīdi nolikt malā un sajusties daudz, daudz labāk. Ļoti noķēru sajūtu, ka kustinot ķermeni, es mainu savu noskaņojumu. Mainot fizisko stāvokli, mainu savu psiholoģisko, mentālo, emocionālo stāvokli. Tad sākās mana mīlestība uz jogu. Kļuvu par jogas skolotāju. Savās nodarbībās jautāju – kāpēc tu nāc uz jogu? Un man bija milzīgs pārsteigums, ka lielākā daļa nāk nevis uzlabot ķermeņa formas, bet lai mazinātu mentālo un psiholoģisko slodzi un justos mierīgāki.
Sapratu, ka joga nav unikālais magic rīks, bet maģija ir tas, ka kustinām ķermeni apzinātā veidā.
Un man bija pārliecība, ka visticamāk ir daudzas citas prakses, kas, mainot ķermeni, palīdz mainīt mentālo, psiholoģisko un emocionālo pusi. Sāku apzināti meklēt, kas tas varētu būt. Mani neuzrunāja klasiskās deju un ķermeņa terapijas, ko Latvijā var apgūt. Reiz internetā nejauši ieraudzīju video - vīrietis praktizē neirogēno trīci. Man tā bija kā iedegusies lampiņa virs galvas – jā, šis ir tas, ko es meklēju! Devos uz Londonu, lai apgūtu TRE® metodi un kļūtu par šīs metodes pasniedzēju, un ar milzīgu gandarījumu esmu pirmā TRE® metodes pasniedzēja Latvijā un vienīgā, kas to šobrīd pasniedz Latvijā.
Ar Kristīni Brici sarunājās un tekstu pierakstīja: Ieva Simanoviča
