Jaungada apņemšanās

Esam sagaidījuši jauna gada sākumu. Ir cilvēki, kas to sāk pēc Saules kalendāra, dienu pēc seno Ziemassvētku sagaidīšanas 22. decembrī, citi ar Gregora kalendāra 1. janvāri, vēl citur pasaulē pavisam citos datumos un laikos. Katram sava ticība, pasaules izpratne un tradīcijas. Tomēr vairumam cilvēku gadu mijā ir kas kopīgs – jaunas cerības, diži plāni un bieži arī grandiozas apņemšanās veidot savu dzīvi piepildītāku, bagātāku un laimīgāku.

Starp populārākajiem mērķiem ir neveselīgu paradumu atmešana, notievēšana, finansiālā stāvokļa, attiecību un ēšanas paradumu uzlabošana. Tomēr, lai cik apņēmības pilni mēs nebūtu pērnā gada nogalē, nereti atskārstam, ka iedvesma pēc jaunās dzīves drīz vien izplēn, un mēs atkal lecam atpakaļ vecajos uzvedības paradumos. ASV tika veikts pētījums un secināts, ka tikai 9% cilvēku savas jaunā gada apņemšanās sasniedz, 23% jaunos plānus atmet jau pirmajā nedēļā, un 43% līdz janvāra beigām. Domāju, ka Latvijā situācija varētu būt visai līdzīga. Paiet vēl viens gads, un daudzi ir turpat, kur bija, tikai par gadu vecāki.

Tad kāpēc tā notiek? Lai arī iemesli katram mēdz būt ļoti individuāli, tomēr ir dažas kopīgas pamata lietas, kas neveicina motivāciju un mērķu sasniegšanu:

Cilvēks nav gatavs pārmaiņām.

Varētu šķist, ka šis ir nepatiess apgalvojums, jo kurš gan negrib labāk, veselīgāk, saticīgāk, pārticīgāk un laimīgāk dzīvot?! Tomēr, lai tas notiktu, mums ir jāmaina savi ieradumi. Psiholoģiski vienkāršāk ir dzīvot pazīstamā vidē, ar jau zināmiem cilvēkiem, notikumiem, paradumiem un tradīcijām. Tāpēc, lai patiešām dzīvē kas mainītos, psiholoģiski ir jāiziet 5 stadijām:

1. Apjausma - mēs sākam apzināties, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas būtu jāmaina. Kādu laiku vēl mēģinām izlobīt, kas tieši ir pie vainas konkrētiem apstākļiem, attiecībām vai pašsajūtai.
2. Apcere – saprotam, kas tieši jāmaina un apjaušam arī to, ka pa vecam vairs negribam un nevaram.
3. Gatavošanās – prātojam, kā mēs šīs pārmaiņas varētu veikt, kad būtu labākais laiks, kas nepieciešams, kas jāsagādā, jānokārto utt.
4. Darbība – mēs veicam izmaiņas.
5. Uzturēšana – nolemjam, kā uzturēsim jaunās izmaiņas.

Lielākā daļa cilvēku, veicot jaunā gada apņemšanos, uzreiz aizlec uz darbības fāzi, izlaižot visas trīs iepriekšējās, tāpēc arī pārmaiņas nenotiek vai tās ir nenoturīgas. Tātad, lai patiesi ko darītu savādāk savā dzīvē, ir nepieciešams laiks un konkrēta iekšējā nepieciešamība.

Neskaidra pašu motivācija.

Nereti cilvēki veido apņemšanās tāpēc, ka tā ir tradīcija, vai būtu jauki to sasniegt, bet viņos pašos nav šīs vajadzības pēc pārmaiņām. Lai cilvēks spētu mainīt uzvedības ieradumus, ir vajadzīgs diskomforts, un bieži ilgu laiku vecajam paradumam ir jāsagādā mums ciešanas, lai vēlētos to mainīt. Tāpēc svarīgi ir būt atklātiem un godīgiem pret sevi un apzināties patieso iemeslu. Kāpēc mēs nosakām sev šo apņemšanos? Vai impulss un vajadzība nāk no mums pašiem vai no ārpuses – vīra, sievas, draugiem, radiem, sabiedrības, slavenībām, modes utt. Piemēram, jaunā gada apņemšanās – notievēt. Tad vērtīgi ir sev atbildēt – vai es patiešām vēlos to darīt? Un kāpēc? Ja es slikti jūtos ar liekiem kilogramiem, tie traucē man darīt ikdienas lietas, kaitē manai veselībai un es apzinos liekā svara riskus, tad daudz ticamāk, ka tievēšana būs veiksmīgāka, nekā tad, ja es to darīšu tāpēc, ka tā būtu pareizi, vai kāds man to iesaka, bet patiesībā es jūtos pietiekami labi, kā ir.

Mērķis ir nolikts pārāk liels.

Nereti cilvēkiem ir vēlme veikt kardinālas izmaiņas. Piemēram, pilnībā atteikties no saldumiem, baltiem miltiem un taukiem. Šis ir ļoti drastisks mērķis, ja vien no tā nav atkarīga tava dzīvība. Sevišķi tad, ja iepriekš saldumus esi ēdis ar baudu un prieku. Iespējams, ka pāris nedēļas arī izdosies, tomēr pastāv liels risks stresa situācijā vai emocionālās spriedzas laikā norauties, saēsties tā, ka slikta dūša un tad justies vainīgam. Pie tam vainīgam gan par pārēšanos, gan par nespēju apņemšanos sasniegt. Tas neveicinās ne turpmāko mērķu uzstādīšanu, ne savu pašvērtējumu. Reālāk sasniedzams būtu – samazināt saldumu, balto miltu un tauku patēriņu. Piemēram, neēst kūkas darba dienās.

Mērķis ir pārāk vispārējs. Piemēram, pelnīt vairāk naudas. Svarīgi būtu saprast sekojošas lietas – CIK daudz vairāk? Arī viens eiro vairāk ir vairāk pelnīt, bet vai tas bija mērķis? Pēc tam saplānot – KĀ to izdarīt? Jo, ja turpināsi visu darīt, kā līdz šim, tad maz ticams, ka finansiālā situācija manāmi uzlabosies. Vai ņemt papildu darbu vai mainīt uz citu, vai paaugstināt kvalifikāciju, piemācīties klāt, vai vēl kāds cits veids. Mums visiem gribētos, ka mēs Vecgada vakarā pie šampanieša glāzes apņemamies kļūt turīgāki, saskandinām, un tad Visums visu nokārto un mums atliek tikai iekasēt. Tomēr nepazīstu nevienu turīgu cilvēku, kurš tikai manifestētu un neko nedarītu lietas labā.

Paredzēt, ka ceļā uz mērķi būs šķēršļi vai traucēkļi, un kā tu tiksi tiem pāri.

Piemēram, ja jaunā gada apņemšanās ir atmest smēķēšanu, tad kā rīkosies situācijās, kad kolēģi, kā ierasts, pauzē ies smēķēt, bet tev būs jāatsakās. Ar ko aizvietosi šo “rituālu”? Ko darīsi, lai nejustos “izslēgts” no smēķētāju klubiņa un privātajām sarunām pīppauzēs, kas var radīt lielu diskomfortu?

Kā redzams, pārmaiņas no mums prasa daudz resursu un iespējamas vien tad, ja to neērtības ir mazākas par līdzšinējā stāvokļa diskomfortu.

Lai mums visiem izdodas kļūt par labāko sevis versiju ne tikai sapņos un Jaungada apņemšanās, bet tad, kad esam tam patiešām gatavi! Lai top!

Raksta autore: Ilze Zviedrīte, Ziemeļu Vārti