Veģetatīvā distonija, panikas lēkmes un trauksme ir simptoms fiziskajā ķermenī, tas ir lēkmjveida psihiskais disbalanss, ko pavada ilgstoša emocionāla, mentāla pārpūle, kas vainagojas ar spriedzi un krampjiem fiziskajā ķermenī. Lēkmes brīdī fiziskais ķermenis tev palīdz tikt galā ar šo spriedzi, “izraisot” izlādi. Tas nozīmē, ka lēkme ir izlāde – tu esi uzkrājis pārāk daudz spriedzes un tava enerģētika ir pārpūlēta, tāpēc no spriedzes ir nepieciešams atbrīvoties.
Mēs esam dažādi un dažādi reaģējam uz spriedzi, notikumiem un situācijām, tāpēc katram tā var izpausties individuāli ar saviem simptomiem. Bieži vien var novērot sāpes muskuļos, svīšanu, nāves bailes, bezmiegu, dezorientāciju, stipras sirdsklauves, kamolu kaklā, pavājinātu redzi, dzirdi, tirpšanu, nogurumu, apātiju, aukstuma viļņus, ko nomaina karstuma uzplaiksnījumi.
Lēkme izpaužas kā paaugstināta trauksme, kura nav saistīta ar attiecīgo situāciju, kuru šobrīd izdzīvo, tāpēc tā nav paredzama, taču, ja cilvēks iemācās nolasīt savus stāvokļus, sajust sevi, savu fizisko ķermeni, trauksmes sākuma punktu var novērst vai izdzīvot daudz harmoniskāk.
Manā praksē ir bijuši daudzi klienti ar šāda veida simptomiem, taču šīs “problēmas” sakne nav tik viennozīmīga. Es drīzāk teiktu, tas ir situāciju, notikumu kopums, kurā cilvēks ir pieņēmis vai izdarījis savus secinājumus un vēl joprojām turpina neapzināti tos risināt jeb netiek ar to galā. Tās ir gan attiecību tēmas, nesaprašanās un pārdzīvojumi ar vecākiem, sevis nepieņemšana, melošana sev un galvenā – dzīves jēgas zaudēšana!
Ilgāku laiku atrodoties emocionālā un mentālā spriedzē, veidojas bloki jeb enerģijas sabiezējumi. Tā kā mēs esam daudzdimensionālas būtnes, tad katrs mūsu smalkais ķermenis ir saistīts ar fizisko. Mēs paši esam enerģija un mums apkārt arī viss ir enerģija. Brīdī, kad kādā no ķermeņiem notiek “aizdambējums” cieš viss organisms kopumā, un lēkme ir šī procesa indikators.
Iedomājies izlietni, kurā ilgāku laiku grūž dažāda satura atkritumus: lai cik liels spiediens tai nebūtu, agri vai vēlu tā aizdambēsies un ūdens vairs brīvi neplūdīs, līdz ar to jēgas no izlietnes vairs nebūs. Tāpēc tu izsauksi santehniķi, kas atbrīvos tavu izlietni no aizdambējuma, lai atgūtu tās nozīmi un atjaunotu tās uzdevumu. Tieši tāpat notiek ar tevi. Tava fiziskā ķermeņa uzdevums ir saglabāt dzīvību jebkādiem veidiem, un tieši tāpēc tas dara visu iespējamo, kļūstot šajā gadījumā par “santehniķi”, kurš palīdz atjaunot enerģijas plūsmu tavā struktūrā, lai tu varētu turpināt dzīvot, pretējā gadījumā – nāve!
Tavs uzdevums ir saprast, kas ar tevi notiek. Nepretoties šim stāvoklim, tieši otrādi –palīdzēt sev. Atzīt, kas patiesībā šobrīd notiek!
Nekas traks ar mani šobrīd nenotiek, es tagad jūtu trauksmi, paniku, man ir bail, taču apdraudējuma nav. Nebēgt no sajūtām, bet atpazīt tās (var skaļi pateikt sev: “Es tagad jūtu trauksmi, bailes…”). Jebkuras bailes ir informācijas trūkums vai arī pārāk daudz informācijas, kas tavai psihei šķiet nesaprotama.
Tev ir jāatgriežas mirklī šeit un tagad! Visa uzmanība uz mirkli šeit. Kur es esmu? Kādi cilvēki man ir blakus? Cik tagad pulkstens, kāds ārā ir laiks? Uzmanība šeit! Izbeigt atgriezties pagātnē vai nākotnē, tevis tur nav, tu esi te un tava uzmanība arī ir te.
Vingrinājums. Var palīdzēt skaitīšana: no 1 līdz 60 (tava minūte). Elpo dziļi (deguns/mute) un lēnām skaiti, pievēršot uzmanību savai ieelpai un izelpai.
Brīdī, kad jūti, ka trauksme ir sākusies, paņem kādu priekšmetu, kas pa rokai, un skaļi sev stāsti, kas tas par priekšmetu, kāds tas ir pēc taustes, kādā krāsā, kāda smarža, kā tas skan. Tavs uzdevums ir pieslēgt visas savas maņas.
Tavs uzdevums ir atcerēties kādu patīkamu atgadījumu, kurā tev bija jaukas sajūtas, var paskatīties uz kādu fotogrāfiju un pārslēgt negatīvās sajūtas un pozitīvajām.
Apstāties uz zemes, sajust savas pēdas, pirkstus, kājas, sajust atbalstu no zemes. Var sev skaļi piefiksēt sajūtas. Ieelpot no Zemes centra un sajust enerģiju no Zemes, kas sāk virzīties pa tavām kājām, piepildīt tās, tavu ķermeni un caur galvas augšu sāk virzīties līdz tavam pirmavotam. Tad var ieelpot no tava pirmavota caur savu avotiņu un sajust, ka no tā sāk plūst uz tevi zeltaina, spoža gaisma, kas sāk apskalot tevi, visus tavus smalkos ķermeņus un harmonizē tos. Var arī apgulties uz Zemes, sajust tās atbalstu, paskanējot savu fizisko ķermeni, sajust, kā tavs ķermenis saskaras, balstās un ir drošībā.
Pārslēgt savu uzmanību!
Sports, kontrastduša, grāmata, velo, fiziska slodze jeb viss, kas tevi līdzsvaro.
Taktilie pieskārieni, vairāk apskauties! Var arī pamēģināt taustīt dažādas virsmas, piemēram, aizvērt acis un pataustīt galdu, spilvenu, ādu, pildspalvu, mēģinot noteikt raupjumu, formu, utt..
Sekot sev, savām domām, ja pamani, ka iestrēgsti pagātnē vai nākotnē, tad ar nolūku atgriezties! Jāsaprot – mēs nevaram ietekmēt neko, kas ir ārpus mirkļa šeit!
Protams, ieteiktu terapiju. Visam, kas ar tevi notiek, ir sava nozīme, un arī saknes tam ir. Tad, kad aizdzīvojamies līdz trauksmei, tā ir pēdējā robeža un tava ķermeņa brīdinājums sākt kaut ko darīt savādāk, pa jaunam, meklēt iespējas un BEIDZOT izdarīt izvēli par labu sev! Mīli sevi!
Raksta autore: Irīna Bērziņa
