Kas ir geštaltterapija?

Mūsdienu straujā pasaule ar skaļiem lozungiem, kas aicina uz sasniegumiem un sevis meklējumiem caur nemitīgu sevis uzlabošanu aizvien vairāk cilvēku noved pie izdegšanas, trauksmes, panikas, depresijas, pie savas dzīves jēgas meklējumiem. Kaut kur pa ceļam ir pazaudēts prieks – tāds vienkāršs prieks piedzīvot sevi, pasauli, priecāties par kontaktu ar cilvēkiem, par notikumiem savā dzīvē.

Tā vietā arvien vairāk cilvēku sajūt tukšumu, bezjēdzīgumu. Daļa cilvēku pieķeras narcistiskai idejai, ka var visu, ja vien patiešām sagrib un dara, dara, dara… Liela daļa no mums jau maksā ar ķermeņa un mentāliem traucējumiem kā trauksme, veģetatīvā distonija, panikas lēkmes, citiem vienīgā izeja ir kļūt nejūtīgiem – it kā atsvešināties no sava ķermeņa, emocijām, lai turpinātu eksistēt. Labā ziņa ir tā, ka mūsdienu cilvēks ir daudz atvērtāks terapeitiskām pieredzēm, kas var palīdzēt šī laika izaicinājumu nomocītajam cilvēkam. Manuprāt, geštaltterapijas (psihoterapijas virziens) aktualitāte pašreiz ir skaidrojama tieši caur cilvēka patreizējo aktualitāti un to, ka šis terapijas virziens, iespējams, var sniedz tieši to, kas kopējā laukā ir aktuāls un nepieciešams.

Kas ir geštaltterapija un kā tā radusies?

Psiho no latīņu valodas tiek tulkots kā Dvēsele, terapija kā ārstēšana. “Gestalt” – tulkojumā no vācu valodas – figūra, tēls, veselums; tas, kas no “nekā” ir kļuvis par “kaut ko”. Geštaltterapija ir Dvēseles ārstēšana, uztverot cilvēku un pasauli kā vienu veselumu, respektējot cilvēka unikalitāti un dabīgo tiekšanos uz veselumu, pabeigtību.

Geštaltterapija ir psihoterapijas novirziens, ko 20. gadsimta 40. gados izstrādāja Frederiks Perls un Laura Perls. Abi sākotnēji bija Freida sekotāji un analītiķi. Geštaltterapijas pamatidejas nāk no psihoanalīzes, eksistenciālisma, ķermeniski orientētās psihoterapijas, austrumu garīgās prakses un humānistiskās psiholoģijas. Varētu teikt, ka geštaltterapija atrodas austrumu un rietumu kultūras krustojumā.

Attiecības starp terapeitu un klientu – dziedinošais elements geštaltterapijā

Psihoterapija ir notikums, kad sastopas divi cilvēki – divas Dvēseles. Mijiedarbojoties terapeitam ar klientu Dvēseles līmenī, notiek pārvērtības.

Līdzīgi, kā dziļākās rētas mūsos atstāj citu cilvēku radīti nospiedumi, tā mēs sevi varam saprast, transformēt, dziedināt tikai ar cita cilvēka klātbūtni.

Cilvēks var neiedomājami daudz sasniegt pašmācību, pašizaugsmes ceļā. Vienlaikus lielākās pārmaiņas notiek, klātesot otram cilvēkam, kurš ar savām zināšanām, prasmi klausīties, nevis dzirdēt otrā savu atspulgu, caur dziļu klienta vajadzību izpratni, caur klienta unikalitātes pieņemšanu var palīdzēt klientam radīt jaunu pašpieredzi un veidot jaunus uzskatus, atmest veco, nokalpojušo. Atšķirībā no psihoanalīzes un citiem novirzieniem, geštaltterapijā terapeits ir līdzvērtīgs sarunu biedrs, dzīva, neatkarīga personība, kas palīdz otrai personībai atrast sevī un savā apkārtnē resursus izmaiņām un attīstībai.

Terapeits uztver cilvēku kā unikālu un pilnīgu personību, kurai jāatceras sevi un jāatgūst veselums ar apkārtējo vidi – līdzīgi, kā apgūt arvien jaunus deju soļus, lai justu prieku un apmierinājumu šajā “dejā ar mainīgo pasauli”.

Lielākā daļa no mums ir uzauguši pārliecībā - ja tikai mēs varētu uzlabot, pielāgot sevi, mēs varētu labāk darboties pasaulē, atrast vietu sev un veidot veselīgas attiecības un būt harmonijā, sajusties kā vienots veselums ar pasauli. Geštaltterapijas pieejā cilvēks jau sākotnēji tiek uztverts kā absolūti unikāls un jau apveltīts ar šo “veseluma” sajūtu. Geštaltterapija tiecas uz to, lai atjaunotu aizmirsto apziņu, ka patiesībā, lai cik atšķirīgi domātu un rīkotos, mēs neesam atšķirti no savām ģimenēm, mūsu kopienas, mūsu vienaudžiem, mūsu ienaidniekiem, mūsu planētas. Drīzāk kādā brīdī esam atteikušies paši no būtiskām sevis daļām, lai iederētos un piederētu. Esam zaudējuši kādu savu daļu no veseluma, lai tiktu pieņemti, lai netiktu atgrūsti. Kāds atsakās no savas jutības, kāds no veselīgas agresijas, kāds no ”nē” pateikšanas, kāds no “jā”, jo ir bail izlēkt. Šeit veidojas tik daudzi iekšējie konflikti, par kuriem klienti runā – “būt labai mammai” konfliktē ar veselīgu egoismu gribēt laiku tikai sev, ekstātiskā sajūta pazaudēt sevi iemīloties, konfliktē ar bailēm sevi pazaudēt attiecībās; vēlme ļauties bezrūpīgam priekam un atpūtai konfliktē ar vēlmi pierādīt sevi darbā un īstenot savas ambīcijas.

Mums netika bērnībā un arī vēlākos brieduma gados mācīts un atļauts, kā piederēt, nepazaudējot sevi. Kā arī netika mācīts, ka attiecības tieši caur mūsu atšķirībām un unikalitāti kļūst par mūsu spēcīgāko iespēju paplašināt sevis izjūtu. Geštaltterapija atbalsta iekļaujošo holistisko pieeju pretstatā duālistiskai stigmai - melns vai balts, cilvēku salikšanai kastītēs. Un tas ir tas, kas tik ļoti pašreiz sabiedrībā aktualizējas – būt atšķirīgam un būt pieņemtam vienlaikus.

Geštaltterapija kā sevis izziņas ceļojums, lai iepazītu savas stratēģijas, atmestu nokalpojušās un radītu jaunas.

Geštaltterapeits strādā kopā ar savu klientu, lai atpazītu un atinstalētu visus tos uzskatus, ieradumus, kur cilvēks pazaudē saikni ar sevi un tādēļ nespēj veidot gandarījumu dodošu saikni (kontaktu) ar apkārtējo vidi. Terapeits strādā kopā ar klientu, lai atklātu viņa iekšējo pasaules uzbūvi un veidus, kā viņš mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli, kā cilvēks veido veselumu ar to. Palīdzētu viņam pilnīgāk apzināties savas emocijas, domas un ķermeņa reakcijas. Geštaltterapijas metodes ļauj pamanīt un novērot šos procesus, kuri bloķē un pārtrauc kontaktu, palīdz apzināties un izmainīt stereotipus, šķēršļus un ilūzijas, kas stājas mūsu dzīves ceļā.

Geštaltterapijā cilvēka veselumu apskata un veicina piecās dzīves jomās, kuras visas ir savā starpā saistītas un būtiskas.

1. Fiziskā. Aptver visus materiālos un fiziskos cilvēka dzīves aspektus (materiālā labklājība, fiziskā veselība, seksuālais briedums). Ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts sajūtām ķermenī, jo tās veido saikni ar emocijām.
2. Emocionālā. Emocionālie pārdzīvojumi un jūtas (mīlestība, prieks, skumjas, dusmas …), kā arī spēja tās izpaust un izprast. Emocijas ir kā bāka, kas izgaismo un aizved līdz cilvēka vajadzībām.
3. Racionālā jeb prāta. Spēja racionāli domāt, plānot un analizēt, radošās spējas; prasme paredzēt notikumus un veidot sevi un apkārtējo pasauli. Spēja piešķirt jēgu jaunai pieredzei un vārdos izteikt sevi.
4. Sociālā. Attiecības ar citiem cilvēkiem (tuviniekiem, draugiem, kolēģiem) un kultūrvidi, visu sociālo attiecību kopums.
5. Garīgā. Cilvēka zināšanas par sevi un apkārt esošo visumu, izpratne par savu vietu un lomu šajā pasaulē. Dzīves likumu pārzināšana, garīgās vērtības un jēga, kas ir cilvēka dzīves pamatā.

Radošā pielāgošanās – prasme, kas īpaši svarīga geštaltterapijā un mūsdienu pastāvīgi mainīgajā pasaulē.

Geštaltterapeits nestrādā, lai mainītu klienta “nevēlamo” uzvedību vai simptomus, drīzāk pieņem tos kā cilvēka radošo pielāgošanos konkrētajā situācijā, kas ļāva viņam izdzīvot kādā ļoti sarežģītā brīdī. Kopā ar klientu tiek pētīts, vai konkrētā uzvedība (piemēram, citu vainošana, savu vēlmju atlikšana), konkrētais simptoms (piemēram, panikas lēkme, depresija) vēl aizvien ir vispiemērotākais veids, kā mijiedarboties ar vidi. Iespējams, ka pašreiz var atrast citus, daudz piemērotākus veidus, kas ļautu apmierināt vajadzības. Atrast citu radošu pielāgošanos “šeit un tagad”. Terapijas sesijā drošā un atbalstošā vidē tiek izpētīti jauni veidi, kā mijiedarboties ar ārpasauli. Tiek iegūta jauna pieredze, ko pēc tam var izmantot savā dzīvē jau ārpus terapijas kabineta.

Klaudio Naranho – geštaltterapeits, kurš viens no pirmajiem integrēja garīguma idejas psihoterapijā, runā par trim būtiskiem fokusiem geštaltterapijā un cilvēka dzīvē.

• AKTUALITĀTI šeit un tagad, pašreizējā brīža apzināšanās, nevis uztraukums par pagātni vai nākotni. Būt klātesošam šeit un tagad pieredzē.
• APZINĀTĪBAS veicināšana vairākos līmeņos – ķermeņa, emociju, prāta, garīgajā, sociālajā kontekstā. Caur apzinātību vienlaikus arī patreizējās pieredzes pieņemšana.
• ATBILDĪBAS uzņemšanās par savu dzīvi, lēmumiem, rīcību un attieksmi, bez citu vainošanas. Terapijas mērķis ir veicināt cilvēka personiskās atbildības sajūtu par savu dzīvi un palīdzēt viņam atrast veidus, kā pārvarēt ierobežojumus un veidot sev nozīmīgu dzīvi.

Kā geštaltterapija var palīdzēt?

Viens no mūsdienu vadošiem geštaltterapeitiem, Jozefs Zinkers, balstoties uz savu vairāk kā 50 gadu pieredzi raksta, ka geštaltterapija palīdz:

• Virzīties uz sevis un savas apkārtnes apzināšanās paplašināšanos;
• Iemācīties būt ar savu pieredzi un drīzāk piesavināt sev savus pārdzīvojumus, nekā projicēt tos uz citiem;
• Iemācīties apzināties savas vajadzības un attīstīt to apmierināšanas paņēmienus paša spēkiem, vienlaikus neierobežojot citu tiesības;
• Būt pilnvērtīgākā kontaktā ar savām sajūtām – iemācīties redzēt, dzirdēt, sasmaržot, pagaršot, sataustīt… tas ir, baudīt visus savas esības aspektus;
• Piesavināties personīgo spēku un spējas – gūt pieredzi, ka var balstīties pats uz sevi, iztikt bez „raudāšanas azotē” vai citu vainošanas – atsacīties no pierastā veida gūt atbalstu no apkārtējās vides;
• Apzināties savu ievainojamību – būt jūtīgam, nevis slēpties aiz bruņām, kuras ir destruktīvas vai iznīcinošas;
• Iemācīties uzņemties atbildību par savu rīcību un tās sekām;
• Justies komfortabli, apzinoties un izpaužot savas fantāzijas, vēlmes;
• Mazāk tērēt savu enerģiju, jo ir iegūta prasme radoši integrēt sevī konfliktējošas sajūtas, vēlmes. Ir apzināta to hierarhija. Iekšējie konflikti netiek atspēlēti ķermenī caur simptomu un slimību rašanos.

Kas notiek sesijās?

Geštaltterapijas sesijās bieži tiek izmantoti dažādi radoši paņēmieni, eksperimenti, piemēram, lomu spēles, mākslas terapija, ķermeņa uzmanības vingrinājumi un drāmas elementi, lai palīdzētu klientam izprast savas emocijas un attiecības ar citiem cilvēkiem. Geštalta pieeja aicina vairāk just, piedzīvot, eksperimentēt, mazāk izskaidrot šķēršļu rašanos, slēpties prāta konstruktos. Daudz uzmanības tiek pievērsts ķermeņa sajūtām, emocijām, jo tās ir kā bāka, kas izgaismo cilvēka patiesās vēlmes un vajadzības. Tas ir svarīgi, lai cilvēks varētu izdarīt brīvu izvēli, piepildot savu rīcību ar jēgu, kurā emocijas mobilizē un atbalsta cilvēku viņa ceļā uz vajadzībām un nepieciešamajām pārmaiņām.

Kāda izglītība un pieredze ir nepieciešama geštaltterapeitam?

Geštaltterapeits ir profesionālis ar augstāko humanitāro izglītību, kurš papildus ir mācījies geštaltterapiju akreditētā mācību iestādē (piemēram, Rīgas Geštalta institūtā), apguvis programmā paredzētos priekšmetus, izgājis praktisko apmācību un supervīzijas, veicis ilgstošu personīgo terapiju gan grupā, gan individuāli. Pēc 3 gadu apmācības – geštaltpraktiķis, - pēc piecu gadu apmācības – sertificēts geštaltterapeits un psihoterapijas speciālists.

Pirms izvēlēties terapiju, svarīgi ir iepazīties ar terapeita pieredzi un izprast, vai šī pieeja atbilst tavām vajadzībām un mērķiem.

Geštalta būtība labi atspoguļota geštaltterapijas pamatlicēja Frica Perlza geštalta lūgšanā:

“Es dzīvoju savu dzīvi, tāpat kā Tu dzīvo savējo.

Es esmu atnācis šajā pasaulē ne tāpēc, lai dzīvotu saskaņā ar tavām gaidām.

Tāpat kā tu esi atnācis ne tāpēc, lai dzīvotu saskaņā ar manējām.

Tu esi Tu.

Es esmu es.

Ja mums būs lemts satikties, tas būs brīnišķīgi.

Bet, ja nē, tad to mainīt nav mūsu varā. ”

Fritz Perls, 1969

Raksta autore: Elīna Spēlmane / piesakies konsultācijai