Līdzatkarība

Izdzirdot vārdu “atkarība” vai “līdzatkarība” visbiežākā asociācija ir ar alkoholu. Patiesi, mūsu sabiedrībā visredzamākā ir tieši alkohola atkarība. Diemžēl vēl joprojām cilvēkos ir neveselīgi liela tolerance pret pārmērīgu grādīgo dzērienu lietošanu. No vienas puses šis paradums tiek uzskatīts par normu un attaisnots, bet no otras – tomēr arī slēpts vai noklusēts.

Nereti alkohola lietošana ir paaudzēs iemācīts sociālās saskarsmes, svētku svinēšanas vai stresa mazināšanas paņēmiens. Alkoholisms ir redzamākā atkarība, tomēr tikpat lielā mērā cilvēka psihisko un fizisko veselību var izmainīt pārmērīga aizraušanās ar narkotikām, azartspēlēm, iepirkšanos, seksu, pornogrāfiju vai virtuālo realitāti: sociālajiem tīkliem, datorspēlēm un metaverse pieredzēm.

Atkarības tēma un tās cēloņi nav viennozīmīgi, un tos mēģina risināt gan mediķi, gan psihoterapeiti, gan mācītāji. Tomēr šoreiz es gribu runāt par līdzatkarību.

Līdzatkarība ir disfunkcionāla, hroniska emocionāla un fiziska atkarība no otra cilvēka uzvedības. Tās ir neveselīgas attiecības, kas sākotnēji veidojas dzīvesbiedriem, ģimenes locekļiem, draugiem vai kolēģiem ar atkarīgo. Parasti šajās attiecībās līdzatkarīgais atkarīgā problēmu uzskata par savējo un uzņemas atbildību gan par pašu problēmu, gan sekām. Piemēram, sieva no rīta vāc vīra dzērumā sasistās glāzes un tīra atstāto nekārtību, un tad skrien uz veikalu pēc alus, jo vīram paģiras, bet bērniem stāsta, ka tētis vakar bija noguris, bet šodien saslimis. Viņa kļūst par devēju, aprūpētāju, cietēju, bieži upurējot savas vajadzības otra – ņēmēja labā. Sabiedrības acīs šajā modelī sieva ir labā, veselā un žēlojamā, bet vīrs sliktais, slimais un nosodāmais. Tomēr patiesībā sieva veicina neveselīgo paradumu, jo neļauj vīram pašam izbaudīt savas darbības sekas.

Šādās attiecībās cieš un palīdzība būtu vajadzīga visiem, arī bērniem.

Bērniem uzaugot ģimenē, kur viens vai abi vecāki ir atkarīgi, ir gandrīz neiespējami izvairīties no līdzatkarīgas personības iezīmēm, kas jau pieaugušā dzīvē ievilks tādos pašos vai līdzīgos attiecību scenārijos. Izplatīts ir teiciens, ka vecāki bērnus mīl bezgalīgi, tomēr savā psihoterpijas praksē novēroju pretējo – tieši bērni mīl savus vecākus bez nosacījumiem. Arī tad, ja dzērāji. Bērna mīlestība un neapzinātās bailes, ka mamma vai tētis varētu nomirt, ir tik liela, ka viņš ir gatavs atteikties no sevis paša, savām vajadzībām, vēlmēm un interesēm, tikai lai saglabātu vecākus savā dzīvē. Šādi bērni iemācās no soļu smaguma un ātruma kāpnēs noteikt, vai tētis šodien ir piedzēries vai nē, pēc mammas balss tembra saprast, vai atkal būs uzbrukums vai izmisīga raudāšana. Viņi iemācās no pusvārda nolasīt pieaugušo emocijas un paredzēt viņu darbību, lai laicīgi pielāgotu savējo. Nereti mūsdienās viņus sauc par empātiem. Viņi pāragri kļuvuši pieauguši un uzņēmušies rūpes par lietām, ar kurām vecāki paši netika galā. Kļuvuši par vecākiem saviem vecākiem.

Pieaugot un veidojot attiecības, bērnībā iegūtās prasmes neizzūd, bet turpina noteikt partnera izvēli un mūsu uzvedību. Tas var arī nebūt atkarīgais, tomēr mēs tāpat centīsimies izpatikt, izmainīt savu uzvedību un intereses partnerim par labu, meklēsim nemitīgus apstiprinājumus, ka esam vajadzīgi un vērtīgi, tomēr līdz galam droši, mīlēti un pieņemti tā arī nekad nejutīsimies.

Ne vienmēr gan pieaugot mēs spējam apzināties, ka esam līdzatkarīgās attiecībās, tāpēc minēšu dažas spilgtākās pazīmes:

Tu jūties atbildīgs par citu uzvedību, lēmumiem un attieksmēm, bieži par tām arī izjūti kaunu un vainas sajūtu.
Ļoti koncentrējies uz citiem cilvēkiem un viņu problēmām, tomēr savas vēlmes un vajadzības uzskati par mazsvarīgām. Tu palīdzi, rūpējies, dod padomus un iejaucies arī tad, ja to neviens nelūdz, bieži pat tad, ja tas negatīvi ietekmē tavas attiecības un finanses. Un tad jūties dusmīgs, vīlies un izmantots.
Centies citiem izpatikt un izvairies no konfliktiem mīļā miera labad.
Vēlies citus kontrolēt un pieprasi atskaites no otra par dienas plāniem, satiktiem cilvēkiem, veiktajiem darbiem utt. Uzskati, ka zini, kas otram ir labāk.
Tev ir ļoti svarīgi būt vajadzīgam un noderīgam, sajūta, ka bez tevis otrs cilvēks nespēs funkcionēt. Tajā pašā laikā baiļojies, ka viņš varētu tevi pamest.
Neapzinies un nespēj noturēt savas robežas, jo baidies, ka otram vairs nepatiksi un viņš vai viņa tevi pametīs.
Netērē naudu uz sevi, tomēr ja kaut ko nopērc, jūties vainīgs un to nepelnījis.
Tev ir grūti apzināties un atzīt savas jūtas un sajūtas, piemēram, vai jūties laimīgs, dusmīgs, vīlies, priecīgs vai aizvainots, nav savu interešu un vaļasprieku.
Cita viedoklis šķiet svarīgāks un pareizāks par savējo, tāpēc grūti pieņemt lēmumus.
Citu emocijas ļoti ietekmē arī tavu noskaņojumu, vēlies, lai visi būtu priecīgi.
Dzīvē bieži ir emocionālas krīzes un haoss.
Ļoti uztraucies kā citi cilvēki reaģēs uz tavām jūtām un domām.
Regulāri centies iegūt otra cilvēka apstiprinājumu un validāciju – vai tu mani mīli? Vai esmu pietiekami skaista, tieva, veiksmīga utt.

Ja šajā sarakstā atpazini sevi un vēlies kaut ko mainīt savā dzīvē un attiecībās, sekojošie soļi var būt noderīgi:

Izvērtēt savas attiecības. Izanalizēt savu un partnera uzvedību, saprast, kas ir tas, ko dod šajās attiecībās un ko saņem. Vai abas darbības ilgtermiņā ir līdzsvarā? Vai šī mijiedarbība priekš tevis ir pieņemama? Vai attiecības balstās uz savstarpēju bagātināšanos un atbalstu? Vai spēj iedomāties savu dzīvi arī bez partnera vai jūties, ka bez viņa būtu pazudusi? Analīze ir veselīga ne tikai partnerattiecībās, bet arī attiecībās ar vecākiem, brāļiem, māsām, draugiem, kolēģiem un citiem tuvu stāvošiem cilvēkiem.
Apzināties un saprast savas robežas. Kas ir tās lietas, ko esi gatava attiecībās ieguldīt, pieciest, ignorēt un kuras nē. Viens no pašiem pirmajiem soļiem robežu noteikšanā attiecībās ir skaidra savu attieksmju un emociju paušana – pateikt skaidri un gaiši, kā par kādu darbību vai uzvedību jūties. Arī pašai saprast, kā rīkosies, ja nevēlamā uzvedība turpināsies vai tavi vārdi netiks sadzirdēti, ņemti vērā.
Atrodi veidus, kā sevi attīstīt, pilnveidot kā indivīdu, celt savu pašapziņu un pašvērtību. Atrodi veidus, kā spēt būt priecīgai un laimīgai arī ārpus attiecībām. Piemēram, atsākt sen aizmirstu, mīļu vaļasprieku. Vai iet mācīties jaunu profesiju, pilnveidot esošās prasmes, apmeklēt kādus iedvesmojošus kursus vai lekcijas, iepazīties ar citiem cilvēkiem, izveidot jaunas draudzības.
Dažreiz vienīgais veids, kā sevi pasargāt no toksiskām attiecībām, ir mazināt kontaktu ar konkrēto cilvēku vai attiecības pārtraukt pilnībā. Līdzatkarīgam cilvēkam šis ir dubultā biedējoši, jo tiek aktivizētas senas emocionālas brūces. Tāpēc šajā posmā ir svarīgs līdzcilvēku atbalsts. Ģimene, draugi un kopiena ir lielisks emocionāls atbalsts, un profesionāls psihoterapeits sniegs norādījumus, prakses un atbalstu sarežģītajā procesā.

Atceries, ka visas pārmaiņas sākumā var būt biedējošas un radīt trauksmi, tomēr ilgtermiņa izlaušanās no līdzatkarīgas uzvedības atmaksājas ar piepildītām un laimīgām attiecībām nākotnē.